Brālīts mani mīļi lūdza: nāc, māsiņa, vedējos!

Ai, caunīte, vāverīte,
Dod man savu kažociņu:
Es vakar saderēju
Pret ziemeli līgaviņu.
                                                                
Bāliņš man kurpes pirka
Ar tērauda zolītēm;
Tautā sēta akminaiņa,
Šķils uguni staigājot.
                           
Es savām māsiņām
Glāžu kurpes šudināju;
Tautiņām vara griba,
Kib kājiņas dancojot.
 

Iztaisīju nama plānu
Zaļajām zīlītēm;
Sper kājiņu, kur sperdami,
Rit zīlītes ritēdamas.
                                  
Istabiņa goda māte,
Gaida goda gaidīdama:
Gaida manis izvadot,
Bāliņam iedevot.
                                  
Kādus viesus māte gaida,
Ziediem kaisa istabiņu?
Meitu gaida izvedam,
Dēlam sievu pārvedam.
                                  
Kas še būs, kas nebūs,
Izpušķota istabiņa?
Vai še būs brāļam kāzas,
Vai māsiņu izvedīs?
                                  
No istabas vien pazinu,
Kur meitiņas izvedamas:
Četri kakti istabā,
Visi četri izpušķoti.
 

Kungam nesu medus podu,
Lai neņem par ļaunu;
Mācītājam cāļu pāru,
Lai pa pāram salaulā.
 

Sodi, Dievs, tautu dēlu,
Kuru dienu gribēdams,
Kam tas manu augumiņu
Trīs svētdienas daudzināja.
                                  
Tautām bija lieli prieki,
Man bij liela noskumšana:
Dzirdej' savu augumiņu
Baznīcā uzsaucot.
 

Vai, Dieviņi, ko darīšu,
Krusttēvs ņēma krusta māti!
Krusttēvs lūdza vedējos,
Krusta māte panākstos.
                                  
Brālīts mani mīļi lūdza:
Nāc, māsiņa, vedējos!
Vai, brālīti, es neiešu,
Cik sen mani pašu veda;
Tās kurpītes, tās zeķītes,
Vainadziņa vien nevaid.
                                  
Bāliņš ņēma līgaviņu,
Man ne vārda nesacija.
Nu lūdz mani māršu vest,
Ko vedīšu, - nepazīstu!
                                  
Dedz, skaliņi nomalīti,
Kad es tevi dedzināju;
Nāc, bāliņi nozarīti,
Kad es tevi aicināju.                                  
                                  
Kāzās, kāzās!
Ne visi kāzās,
Citiem mājās
Sivēni jāgana.