Aizver actiņas un smaidi (Jāņa Poruka mīlas dzeja)

Aizver actiņas un smaidi,
Noliecies pie manas krūts:
Atteikšanā, vientulībā
Ir jau diezgan ilgi būts.
Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.

***

Trīs lietas manim sirdī
Stāv svētas un dārgas gan,
Tās visiem ir uzticētas
Un dāvinātas ar man.
Tas pirmais svētais dārgums,
Ko sirdī nēsāju,
Ir katram dots par laimi -
Tā iraid dzīvība.
Tā otrā dārgā manta,
Ko sirdī glabāju,
Kas dzīvi plašu dara, -
Tā mīlestība ir.
Tā trešā siržu rota,
Kas dzīvei formu dod,
Kas pienākumus stāda, -
Tā ir tā brīvība.

***
Tā ir mīlestība,
Kas tev acīs spīd,
Kas kā matu sprogas
Tev uz kakla slīd;
Kas kā asru pērles
Tev uz vaigiem mirdz,
Kas kā klinšu akmens
Tevim guļ uz sirds;
Kas kā rozes dvaša
Plūst iz tavas krūts,
Kas kā ziedons maigais
Priecāties man' lūdz;
Kas kā noziegumi
Sirsniņu sāk spiest,
Kas kā debess gaisma
Ataust, spīd un dziest.
 

***

Pie tava augstā baltā loga
Jau klusi sniedzas rīta blāzma,
Un priekškars sarkst, it kā tas justu,
Ka mana mīlestība tuvu.
Mirdz debesis, mirdz zeme sārti,
Mirdz lapās, ziedos šķīsta rasa;
Un priekškars izšķiras: pie loga
Mirdz bālais tēls, mans mūza sapnis.

***
Kas ir sāpes, kas ir prieki,
Kas ir mīlestības spēks?
Viss tas kaislās zemes nieki,
Visur noziegums un grēks! ...
Ziemelis ar aukstu sirdi
Nāk un tiesā visur bargs:
Soda rozi, soda mirti,
Neskatās, kas cēls, kas vārgs...
Uzzied viņa paša meitas:
Ledus puķes logos mirdz,
Debešķīgi audzinātas -
Tomēr aukstas viņu sird's...

***
Gluži nabags esmu dzimis,
Gluži nabags gribu mirt,
Bet pa dzīves vidu vajag
Manim tīram zeltam birt.
Mana līgaviņa burve,
Viņai acis maigi mirdz;
Mīlestību manī izbur
Viņas līksmojošā sirds.
Viņa māj, un debess gari
Bariem steidzas, zirgus jūdz;
Uguņainiem ratiem aizved
Mūs pie izmišanas krūts.

***
Tu jautā: "Uz kurieni ejam?
Vēl tāļu? Man kājas kūst."
Viens vienīgs ceļš mums priekšā,
Tā galā sirdis lūst.
Tu jautā: "Tā mīlestība?"
Kur ir tā zvaigzne, kas mirdz
Mums pirmajā brīdī pretī,
Kad mīlēt vēlas sirds?
Tu jautā: "Kur debesu vārti?
Vēl tāļu? Man kājas kūst."
Ak, tuvu, jau tuvu tā vieta,
Kur sirdis aiz sāpēm lūst.

***
Aiziet viņa -
Viss paliek tukšs.
Tik krūtis elsā
Kā neprātā,
Un naktīs paliek
Gars nomodā.
Sirds nīkst un mirst
Tev neziņā,
Un apkārt viss
Grimst tumsībā.
Un, kad atgriežas
Mīlestība, -
Viss līksmojas
Tev dvēselē.
Kas esi tu -
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts -
Un nāves un dzīvības stāsts

***
Ar drebošu roku
Viņš rakstīja patiesību,
Ar sāpošu sirdi
Viņš rādīja mīlestību.
Ar lamām un koku
Tie viņu izvadīja;
Viņš nīka un mira,
Neviens tā nemanīja.

***
Tu dziedi vēl par mīlestību,
Tu runā vēl iz pilnas sirds:
Vai tiešām spīd vēl silta saule,
Vai prieks vēl citu acīs mirdz?
Man šķiet, ka ziema ap man' būtu,
Man acis aklas, šaubīgs gars;
Es domāju ar izmišanu,
Ka zudis pēdjais saules stars.
Tu dziedi vēl par mīlestību,
Ved viņu šurp - pie manas krūts;
Es viņu spiedīšu un miršu,
Lai jauki beidzas gājums grūts.

***
Ak, ko tas mežs par manu mīlestību
Tik drūmi šalc; es sen jau mīlu
Un mūžam mīlēšu; es neuzticos
Nevienam vairs, bet mīlu, mīlu...
Es mīlu to, kam es visvairāk neuzticos:
Es mīlu pāri spožu sapņu acu,
Kas mani redzēja, bet nesaprata...
Ko šalc tu, mežs, ko niekus stāsti!
Es zinu, zinu visu, sen jau zinu,
Kā mīlē un kā mirst, kā dzīvo,
Kā lād par visu un kā tomēr svētī
To, kuru mīlē, - svētī, klusi raudot.

/Jānis Poruks/