Tad apstājas laiks (Imanta Ziedoņa dzeja par mīlestību)

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

/Imants Ziedonis/

Ar tevi es lasīju kastaņus

Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trīdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trīdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

Bija slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās ? tu esi mans draugs
un ka es tevi mazliet mīlu

Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debess bij zilas, zemas un pušas
par mums abiem kastaņkokos

Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, ka es tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti

/Imants Ziedonis/

Kāzu dienā

Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.

Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.
Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas.
Nu tavi bērni atstāj ligzdu, māt,
Un atstāj tavas piegurušās rokas.
Un tad būs mazbērni... Un svarīgi nav tas,
Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,
Bet katrs ķipars sākumā ir mazs
Un līdz lai tavas rokas viņu aijā.
Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,
Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,
Lūdz: - vecmāt, nes! - un viņam tas nekas,
Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.
Tā bērnu mūžs ir mūsu rokām lemts
No baltiem autiņiem līdz kāzu štātei,
Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas lemts,
Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.
Bij arī viņai diena, sauca: - rūgts!
Bij arī viņai rožu ziedi saldi,
Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,
Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.
Kad šodien viesi atkal durvis ver,
Rads blakus radam sēž, un brāļi māsām,
Mums tomēr viena glāze jāiedzer
Par mātes, katram savas mātes kāzām.

/Imants Ziedonis/