Kā precējās bavārietis un kurzemniece

Īsziņa un bildinājums

Aprīlī saņēmu īsziņu savā mobilajā tālrunī ar tekstu: „Mīļo māsiņ! Ja tev šā gada 20. augustā ir laiks, gaidām tevi ar Thorstenu mūsu kāzu svinībās!” Ārprāts, mans „mazais” brālītis precas! Asaras pa gaisu, milzīgs prieks! Thorstens mani nomierina un saka: „Nu būs iespēja iepazīt tavu ģimeni!” Un tad jūlijā, mūsu iepazīšanās gadadienā, Thorstens man teica: „Iesim mēs arī šodien iesniegt pieteikumu mūsu kāzām!” Nu, protams, acis atkal slapjas, un sirdī prieks! Aizgājām uz Dzimtsarakstu nodaļu (vāciski - Standesamt), iesniedzām dokumentus, uzzinājām, kas vēl vajadzīgs. Kad papīru padarīšanas bija gatavas, zinājām jau datumu - 23. septembris plkst. 10 no ríta. Esam pirmais pāris šai dienā!

Brāļa kāzas

Un tad sākās sagatavošanās trakumi - kleita, frizieris, kur svinēsim, ko aicināsim, pa vidu taču vēl bija jāsagatavojas brāļa kāzām! Tā nu aizlidojām uz brāļa kāzām, kur dienu pirms ceremonijas, Thorstens visu radinieku priekšā ar skaistu baltu rožu pušķi mammītei lūdza oficiāli manu roku maniem vecākiem. Vecāki atļāva, bet ar vienu norunu - vismaz vienu reizi gadā mums būs jāviesojas Latvijā!  Manā dzimtenē pavadījām jauki laiku, brāļa kāzas bija brīnišķīgas. Thorstens visu vēroja ar milzīgu interesi, lai arī mūsu kāzās būtu kaut kas no latviešu kāzām. Viņam vislielākais brīnums bija mūsu klātie galdi, kas bija bagātīgi, kā jau pa kāzām! Viņš jautāja: „Kas to visu noēdīs?!” Kad atteicu, ka latvieši kāzas svin vismaz 2 dienas, tātad nekas no tiem labumiem neies zudumā.  Bijām nolēmuši, ka par mūsu laulības gredzeniem ņemsim mūsu saderināšanās gredzenus, taču Thorstenam iepatikās, kā zelta laulības gredzens izskatās manam brālim, tāpēc mēs arī nolēmām pirkt laulības gredzenus. Bet kā jau vienmēr, atvaļinājumam reiz pienāk gals, un mums bija jāatgriežas savā kāzu sagatavošanas procesā.

Bijām nolēmuši, ka par mūsu laulības gredzeniem ņemsim mūsu saderināšanās gredzenus, taču Thorstenam iepatikās, kā zelta laulības gredzens izskatās manam brālim, tāpēc mēs arī nolēmām pirkt laulības gredzenus.

Gatavošanās un pirmskāzu ballīte

Atgriežoties mājās, sapratām, ka mums ir daudz jāstrādā, ka kāzu organizēšanai ir maz laika. Paldies mīļajiem vīra vecākiem, kuri paši piedāvājās mums visu noorganizēt, mēs tikai parakstījām čekus. Savu kāzu kleitu gāju pirkt kopā ar vīra tēvu, jo viņam labas zināšanas par audumiem un krāsām. Kāzu frizūru palīdzēja izvēlēties vīra brālis, meikapu - vīra māte. Mēs ļāvāmies pārsteigumam un brīnumiem, kas mūs kāzu dienā sagaida...  Es izvēlējos kāzu mūziku. Vācu mūziķim Peter Maffay ir brīnišķīga dziesma „Über 7 Brücken” (Pāri 7 tiltiem), tā tad nu bija mūsu kāzu himna. 3 dienas pirms kāzām ieradās mani vecāki, tad nu varēja sākties svinības! Ceturtdienā vīra vecāki mums noteica: „Pēc plkst. 18.00 no mājas neiziet! Jūs to drīkstēsiet, kad mēs jums piezvanīsim!” Aha, tātad kaut kas briest... Sēdējām, kā uz adatām, gaidījām, kas tad nu būs! Man vispār nebija nekādas skaidrības, kā Vācija, Bavārijā, Allgäu apgabalā svin kāzas!  Kad atskanēja telefona zvans ar atļauju iziet no mājas, devāmies ar maniem vecākiem pie vīra vecākiem. Pie viņu mājas jau redzējām cilvēku pūli, kas mūs dziedot sagaidīja. Izrādījās, ka vecāku mājas pagrabā tika saklāti galdi kaimiņiem un dažiem radiniekiem, un tā bija mūsu pirmskāzu ballīte, kā to svin Vācijā! Visi ēdām, dzērām, līdz vienu brīdi izdzirdēju, ka kaut kur plīst trauki! Thorstens teica, ka tagad mums jāiet pagalmā, jo nu būšot vēl viena tradīcija -Polterabend. Izrādās, ka viesi sasit vecus traukus, tas simbolizējot mūsu neprecētās dzīves beigas. Mums ar Thorstenu bija visas lauskas jāsaslauka. Vakara gaitā tas tika izdarīts vēl 3 reizes, līdz mums izdevās kasti ar lauskām paslēpt, lai tā netiktu atkal izbērta.

Ceturtdienā vīra vecāki mums noteica: „Pēc plkst. 18.00 no mājas neiziet! Jūs to drīkstēsiet, kad mēs jums piezvanīsim!” Aha, tātad kaut kas briest...

Atļauja no pilsētas mēra un skropstu tuša

Piektdienu pavadījām atpūšoties, nokārtojām vēl dažus darbiņus un gatavojāmies mūsu lielajai dienai. Piektdienas vakarā Thorstens gāja gulēt pie vecākiem, jo arī tāda esot tradīcija. Sestdienas rītā plkst.6.00, vīra tēvs atbrauca man pakaļ, lai vestu pie friziera. Frizieris bija manis dēļ frizētavu atvēris 3 stundas agrāk. Tur mani sagaidīja karsta garšīga kafija un šampanietis. Atslābinājos un ļāvos brīnumam... Tai laikā, kamēr es sēdēju pie friziera, manam vīram sākas arī kāzu dienas brīnums -neprecētie vīra draugi viņu uzmodināja ar raķetes šāvienu un devās pie vīra mātes brokastīs. Lai puiši drīkstētu rīta agrumā izšaut raķeti, viņi gājuši pie pilsētas mēra un prasījuši atļauju. Pēc 2 stundām pie friziera pienāca brīdis, kad bija jābrauc mājas un jāpārģērbjas. Plkst. 8.30 pēc manis ieradās Thorstens. Cik laimīgi mēs bijām viens otru redzēt, cik skaisti mēs bijām! Labi, ka ir izgudrota ūdensizturīga tuša, šai dienā tā man bija ļoti vajadzīga!

Svētība

Plkst. 9.00 mums bija sarunāts fotogrāfs, nelielai kāzu foto sesijai. Ieradāmies pie fotogrāfa mājas, kur viņa mājas dārzā bija viss sagatavots, lai mēs varētu fotografēties. Un tad mēs braucām uz dzimtsarakstu nodaļu. Man ļoti patika, kā tikām salaulāti - tas bija tik sirsnīgi un personīgi, nemaz nebija sajūta, kā pa konveijeru. Kā pārsteigums no vīra omītes, laulību ceremonijā piedalījās arī skursteņslauķis - laimes nesējs. Pogas viņam bija noberzētas tik spīdīgas, ka katrs viesis arī gribēja sev mazu gabaliņu laimes. Mana mammīte man teica, ka visās bildēs no Dzimtsarakstu nodaļas mēs ar vīru atrodamies saulītē. Laikam jau pat dabas spēki sadevās rokās, lai mums šai dienā būtu jauks laiks, jo visu nedēļu iepriekš bija auksts laiks. Pēc laulības reģistrācijas mēs palaidām gaisā balonus ar mūsu vēlmēm, tas arī bija pārsteigums no vecākiem. Tālāk mēs braucām uz baznīcu, kur mūsu laulība saņēma baznīcas svētību. Tā kā es neesmu ne kristīta, ne svētīta, mēs nevarējām baznīcā laulāties, bet baznīcas svētību gan saņēmām. Pirms tam mums pāris reizes bija pārrunas ar mācītāju, kuram bija svarīgas mūsu domas par laulībām un Dievu. Baznīcā mācītājs mums nolasīja stāstu, par to, kā kāds cilvēks nonāk pēc nāves debesīs un Dievs viņu izvadā pa istabām.

Kad mani vecāki mūs ar vīru sagaidīja ar sālsmaizi un ūdeni, tad vācu radiniekiem bija atkal ko brīnīties.

Kādā istabā viņš redz izkāmējušus cilvēkus, kuri sēž ap lielu katlu, kur vārās garda vira. Cilvēkiem rokās bija karotes ar gariem kātiem. Kad šie cilvēki mēģināja ko ieēst no katla, visa vira viņiem izlija, jo garie karošu kāti tiem traucēja. Tad cilvēks jautāja: „Dievs, kas ir šie cilvēki?” Dievs atbildēja: „Tie ir tie cilvēki, kuri savas dzīves laikā domāja un rūpējās tikai par sevi! Cilvēks un Dievs devās uz nākamo istabu. Tur cilvēks redzēja paēdušus cilvēkus, kuri sēdēja ap katlu, kur vārījās garda vira, karotes ar gariem kātiem rokās turēdami. Šie cilvēki smēla viru ar savām karotēm un pasniedza saviem blakussēdētājiem. Cilvēks jautāja: „Dievs, kas ir šie cilvēki? Dievs atbildēja: „Tie ir cilvēki, kuri savas dzīves laikā domāja un rūpējas par sevi un saviem līdzcilvēkiem!” Tas nu mums arī bija kā novēlējums no mācītāja mūsu kopdzīvei - domā par sevi, bet neaizmirsti savus līdzcilvēkus! Kā liecību par mūsu laulības svētību mēs saņēmām no baznīcas paštaisītu lielu sveci ar mūsu vārdiem, kura tika aizdedzināta no Lieldienu sveces.

Jautrais baļļuks un nolaupīšana

Pēc oficiālās daļas sākās svinības. Ierodoties mūsu pilsētā, kur notika kāzu svinības, mēs ar vīru gribējām iet pāri tiltam, kā pieņemts Latvijā. Tas bija kas jauns vācu radiniekiem un draugiem, jo ko tādu viņi nepazīst. Nonākot tilta galā, mūziķis spēlēja mūsu kāzu himnu. Kad mani vecāki mūs ar vīru sagaidīja ar sālsmaizi un ūdeni, tad vācu radiniekiem bija atkal ko brīnīties. Visas kāzu svinības noritēja vācu gaisotnē ar nelielu latvisku "piešprici". Kad pienāca līgavas zagšanas laiks, vīra brālis bija manu vīru kaut kur aizvedis malā, tā ka maniem "zadzējiem" bija brīvas rokas. Vīra tante iestūma mani mašīnā un aizveda mani uz citu krogu. Tur bija saklāti galdi, ieradās vel daži viesi. Ieradās vēl viens mūziķis, kurš mums visu laiku spēlēja mūziku un stāstīja jokus īstā Allgäu dialektā, kuru nu jau nedaudz pārvaldu. Un tad ieradās mans bruņinieks... Thorstenam bija jānoauj basas kājas, jāuzliek galvā cepure un jādejo ar slotu, lai mani izpirktu. Beigās viņam bija mani jāved atpakaļ uz kāzu svinību vietu - basām kājām, apkārtam ar pudelēm. Uz katra ielas stūra mums bija jāskūpstās un jādejo. No pilsētas iedzīvotājiem saņēmām laimes vēlējumus un ziedus.

Thorstenam bija jānoauj basas kājas, jāuzliek galvā cepure un jādejo ar slotu, lai mani izpirktu. Beigās viņam bija mani jāved atpakaļ uz kāzu svinību vietu - basām kājām, apkārtam ar pudelēm.

Līgavas pušķis un pārsteigums dzīvoklī

Kad ieradāmies svinību vietā, sākās dejas, spēles, joki. Man visu laiku bija jāuzmana mans līgavas pušķis, lai neviens nenozog, jo citādi man tas būtu jāizpērk. Vienu brīdi gan neuzmanīju, un kāds puisis to nozaga. Kā izpirkums man bija jādejo viena deja ar visiem vīriešiem, kuri piedalījās kāzās. Vīra darba kolēģi bija sagatavojuši jauku mūzikas programmu, nemaz nezināju, ka viņi tādi lieli dziedātāji. Pēc vācu tradīcijām pusnaktī kāzas beidzas ar to, ka jaunais pāris tiek izslaucīts ar slotām ārā. Taču mēs ar vīru gribējām mičošanu pēc latviešu tradīcijām. Vāciešiem bija ļoti interesanti redzēt, kā tas notiek Latvijā. Kad pēc svinībām ieradāmies mājās, tur mūs sagaidīja jauns pārsteigums - daži viesi bija pacentušies „pārtaisīt” mūsu dzīvokli. Guļamistaba pilna ar piepūstiem baloniem, vannā peld 3 dzīvas karpas, visas izlietnes, vāzes, katli, piebērti ar makaroniem, kurus, beidzot, apēdām pagājušā gada novembrī! Visādā ziņā mani vecāki bija parūpējušies par zirņiem gultā, lai mums būtu sprogaini bērni, un cirvi zem gultas, lai pirmais būtu dēls.

Guļamistaba pilna ar piepūstiem baloniem, vannā peld 3 dzīvas karpas, visas izlietnes, vāzes, katli, piebērti ar makaroniem.

Mēs mums esam

Esmu bijusi uz daudzām kāzām, bet pašai savas liekas vislabākās, visjaukākās, vismīļākās! Ar vīru bieži atceramies, kas un kā bija - "Atceries, kā toreiz...!" Lai gan ar vīru pirms tam kopā bijām nedaudz vairāk par gadu, dažiem, varbūt, liksies, ka esam daudz par ātru sagājuši kopā, bet mēs mācāmies būt ģimene, mācāmies veidot mūsu kopdzīvi kopā. Esam laimīgi, ka mēs mums esam...

Citus iesūtītos stāstus lasi šeit!