No kurienes uzradies Lieldienu zaķis?
Pirmoreiz to oficiāli esot aprakstījis profesors Georgs Franks no Frankenavas 1682. gadā savā darbā "Par Lielās Dienas olām". Vinš dokumentējis, kā Augšvācijā, Falcā, Elzasā un apkārtējos novados tiek ievērota tradīcija — Lieldienās slepus ierodas zaķis un paslēpj dārzos zālē un zem krūmiem krāsainas olas, lai pieaugušie varētu izsmieties, kā bērni tās meklē.
Profesors šo tradīciju nodēvēja par pasaciņu, kas piemērota
bērniem un ļaudīm ar vienkaršu prātiņu. Tomēr pasaciņai varētu būt
daudz senākas saknes, jo vēl pirms kristīgās ticības ieviešanas
zaķis ne vienā vien kultūrā simbolizējis augšāmcelšanos un auglību:
pavasarī, kad zaķu mātei dzimst zaķēni, rodas jauna dzīvība un daba
atmostas. Arī ola simbolizē jaunu dzīvību.
Pastāv arī šāda hipotēze: Lieldienu zaķi, kurš nes olas, esot
izdomājuši protestanti. Gavēņa laikā regionos, kur vairākums
iedzīvotāju bija katoļi, sakrājies daudz olu, kuras pēc gavēņa
drīkstēla apēst gan tāpat, gan salātos. Tā kā protestanti neesot
gribējuši, lai vinu bērni iepazītu katoļu tradīcijas, tad šo
fenomenu, proti, kāpēc pēkšņi uzrodas tāds lērums olu,
izskaidrojuši ar Lieldienu zaķa izrīcībām.
No žurnāla "100 labi padomi"