Māmiņdienas stāstu konkurss: Mamma, kura vienmēr gatava palīdzēt un ziedot savas intereses ģimenes vajadzībām

Man ir apbrīnojama māte! Droši vien šādus vārdus par savu mammu varētu pateikt vismaz 90% bērnu, bet mana māte tiešām ir īpaša.

Viņa ne tikai izskatās tik jauna, ka viņu brīžiem jauc ar manu māsu, viņa arī ir cilvēks, kurš vienmēr atbalstīja mani pat vistrakākajās avantūrās.
 

Es pati kļuvu par mammu 17 gadu vecumā. Kad māte uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņa neteica man ne viena nikna vārda, pateica tikai "Tev ir jāpabeidz mācības, es tev palīdzēšu ar bērna audzināšanu." Viņa nekad nav metusi vārdus vējā un šī situācija arī nebija izņēmums. Divas nedēļas pēc dzemdībām es jau biju atpakaļ skolā, jo bija jāgatavojas centralizētiem eksāmeniem, taču mamma organizēja man taksi, kas veda mani katras 2 stundas starpbrīžos uz mājām, lai pabarotu mazuli, un tad atpakaļ uz skolu.
Mamma iemācīja mani, kā rūpēties par zīdaini, negulēja naktīs kopā ar mani, kad mazā raudāja. Staigāja ar mums kopā pie ārstiem, palīdzēja man ārstēt un uzturēt bērnu. Mācīja, kā pareizi ar viņu runāt, pieskarties, attīstīt un izklaidēt viņu.

Lasi arī: 
Māmiņdienas stāstu konkurss: Apbrīnojama mamma, vecmāmiņa un sieviete
Māmiņdienas stāstu konkurss: Mana apbrīnojamā māmiņa kā pašiem savs eņģelis 
Māmiņdienas stāstu konkurss: Atmiņas par to, kādai jābūt labai mammai

Nē, mana māte nav pedagogs, viņa ir friziere, bet friziere ar zelta rokām un mīlošu sirdi. Viņa kopā ar vecmāti palīdzēja man ne vien pabeigt vidusskolu, bet arī iegūt augstāko izglītību Rīgā (mūsu dzimtā pilsēta ir Daugavpils), nemaz nesatraucoties par to, ka bērns pilnībā paliek uz viņas pleciem vismaz uz 4 gadiem. Es, savukārt visus 4 gadus katru piektdienu mēroju 4 stundu garo ceļu no Rīgas uz Daugavpili un svētdien atpakaļ, lai vismaz 2 dienas pavadītu kopā ar savu meitu.

Ar mātes un vecmātes morālo un finansiālo atbalstu es sekmīgi pabeidzu universitāti un ieguvu kāroto bakalaura grādu. Mācoties universitātē, paguvu pat izbaudīt Erasmus programmas sniegumu ārzemēs, uz ko dabūju mātes piekrišanu un atbalstu, neskatoties uz to, ka pusgadu nevarēju ceļot mājup katru nedēļu kā agrāk. Mana meita pa to laiku bija audzināta mīlestībā, saticībā un striktā disciplīnā, es pati noteikti nespētu izaudzināt viņu par labāku cilvēku, kā to spēja panākt mana apbrīnojamā māte. Māte ļāva man pabeigt arī maģistratūru, un vienmēr bija plecs, uz kura es varu paļauties. Pēc tam, kad izglītība bija pabeigta un iegūts labs darbs ar stabiliem ienākumiem, māte ar palīdzēja manai meitai pārcelties uz Rīgu. Tagad viņa ir gatava pēc pirmā aicinājuma sēsties vilcienā un braukt pie mums, ja kaut kas noticis un ir nepieciešama viņas palīdzība.
 

Man ir apbrīnojama mamma, jo viņa pirmkārt vienmēr rūpējās par savu mīļoto cilvēku labklājību, viņa vienmēr dod priekšroku tuvinieku interesēm, nevis savējām. Viņa ir gatava upurēt savu laiku, veselību un citus resursus ģimenes labad. Es esmu neizmērāmi pateicīga savai mammai, ka viņa spēja izaudzināt mani kā stipru, sekmīgu, patstāvīgu un tālredzīgu personību. Ceru, ka es kļūšu par savas mātes cienīgu atspulgu un kādreiz, kad kļūs lielāka, arī mana meita atzīs, ka viņai ir apbrīnojamā māte… un vecmāte!
 

Autore: Olga

Stāsts iesūtīts konkursam "Māmiņdienas skaistākais konkurss “Apbrīnojamā māmiņa”. Balvā – iRobot Roomba 966!"