Māmiņdienas stāstu konkurss: Atmiņas par to, kādai jābūt labai mammai

Stāsts iesūtīts konkursam "Māmiņdienas skaistākais konkurss “Apbrīnojamā māmiņa”. Balvā – iRobot Roomba 966!" 

 

Viņas vairs nav. Ir tikai tālas atmiņas par to, kādai ir jābūt mammai. Viņa mums bija vienkārši kaimiņiene, ar kuru maniem vecākiem bija ļoti mīļas un draudzīgas attiecības. Kopīgi svētki, ikdienas jautājumu risināšana, savstarpēja izpalīdzēšana un vienkārši kopā būšana. 

 Mīļmariņas vairs nav. Ir tikai tālas atmiņas par to, kādai ir jābūt mammai.

FOTO: Shutterstock.com

Mīļmariņas vairs nav. Ir tikai tālas atmiņas par to, kādai ir jābūt mammai.

Mīļmariņa
Viņai pašai bija četras meitas un astoņi mazbērni – seši mazdēli un divas mazmeitas. Viena no meitām ar saviem bērniem nedzīvoja Latvijā, bet toreiz likās tik tālajā Varšavā. Taču viņi bieži ciemojās pie Martas, ko gan bērni, gan mazbērni sauca vienā vārdā – par Mīļmariņu. 
Un tāda viņa arī bija – mīļa un saulaina pret visiem. Ikvienam atrada labu vārdu, ko pateikt. Pat ciema plencis, satiekot Mīļmariņu, tā kā sasparojās, iztaisnoja plecus un piedāvājās palīdzēt izvagot kartupeļus vai aiznest smagos putras spaiņus līdz cūku aizgaldai. 

 



Lasi arī: 
Māmiņdienas stāstu konkurss: Apbrīnojama mamma, vecmāmiņa un sieviete
Māmiņdienas stāstu konkurss: Mana apbrīnojamā māmiņa kā pašiem savs eņģelis 
Māmiņdienas stāstu konkurss: Mamma, kura vienmēr gatava palīdzēt un ziedot savas intereses ģimenes vajadzībām

 


 

Mēs ar māsu bieži ciemojāmies pie Mīļmariņas, jo mūsu mamma bija aizņemta. Viņa ikdienu pasitusi sīko brālīti padusē, apskrēja saimniecību, vienmēr bija nevaļīga, un mūs iedunkāja, ja maisījāmies pa kājām. Bet Mīļmariņa nesteidzās. Viņa labprāt dalījās stāstos, kā iepazinusies ar savu vīru, kā strādājusi telefonu centrālē, vēlāk bijusi šuvēja tuvējā pilsētā, tad bijusi grāmatvede mūsu pagastā. Un nu pieskata kaimiņu bērnus un vasarās lolo savus mazbērnus. Meitas mīlēja savu Mīļmariņu. Neatceros dienu, kad kāda no meitām nebūtu ciemos pie savas mammas. Bet varbūt tās man tik tādas bērnības atmiņas – ir lietas, ko bērna prāts atminas citādāk. 


Lai Laime paliek istabā
Bet ir lietas, ko atminos pavisam skaidri. Mamma bija slimnīcā. Pasaulē nāca jaunākais brālis. Tajos laikos sieviete ar jaundzimušo slimnīcā pavadīja nedēļu. Kamēr mammas nebija mājās, Mīļmariņa bija sarunāta palīgos – aprūpēt pārējos bērnus, pagatavot siltas vakariņas tētim, tikt galā ar saimniecību. Tuvojās diena, kad bija jāpārrodas mammai. Mīlmariņa sacīja, ka vajadzētu uzpost istabas, lai varam ar godu sagaidīt mammu un brālīti. Īsti negribējās, bet tomēr ķērāmies pie darba. Pavisam drīz istabas bija izslaucītas. Nopriecājos, ka arī priekšnams tūliņ būs kārtībā, vien smiltis jāpārslauka pār slieksni pagalmā. Mīļmariņa, to redzot, sacīja: “Meit, ir sens ticējums, ka netīrumus nedrīkst slaucīt pār mājas slieksni, tā Laimi izslauka ārā.” Šodien saprotu, ka tam ar Laimi nav nekāda sakara, bet ar to, cik rūpīgi un uzmanīgi mēs darām kādu darbu. Mīļmariņa to prata pateikt bez dunkām, bez bāršanās un tā, ka paliek prātā visu dzīvi. 
 

Reklāma
Reklāma

Saldais krējums un šķipsniņa sāls
Mūsu mamma ikdienā bija diezgan aizņemta. Mūs viņai pieci bērni, septiņas govis, cūkas, aitas, biešu lauks un sakņu dārzs. Nav nekāds brīnums, ka visai ātri mūs mācīja dažādos darbos. Brālis palīdzēja kūtī, māsa cauras dienas locījās gurķu un redīsu dobēs, es gatavoju vakariņas visai saimei. Šis tas man padevās labāk, bet bija ēdieni, ko īsti nemācēju. Mamma izstāstīja, kā būtu jāvāra un es mēģināju. Vienā no šādām reizēm vārīju auzu putru. Nemācēju pienā, tādēļ nolēmu, ka ūdenī vārīta būs tikpat garda. Taču nebija. Putra sanāca stipri ūdeņaina un gandrīz bez garšas. Dabūju dunku no mammas tieši brīdī, kad istabā ienāca Mīļmariņa. Prasīja, kas noticis. Mamma sacīja, ka skuķis atkal putru sabojājis. Mīļmariņa neko neteica, caur sietu nolēja lieko ūdeni, putru mazliet padzesēja un iemaisīja tajā saldo krējumu un šķipsniņu sāls. Tik gardu putru es vēl nebiju ēdusi. Kāpēc mana mamma tā nevarēja?


Katram bērnam vajag šūpuļdziesmu
Reiz mūsmājās notika svinības – kādam no lielajiem bija dzimšanas diena vai vārda diena. Mums, bērniem, tie bija īpaši brīži – ļāva palikt nomodā nedaudz ilgāk, bija pagatavots kāds īpašs kārums, bija interesanti klausīties pieaugušo runas un smieklus. Tomēr šādās svinībās agri vai vēlu pienāca brīdis, kad mūsu mamma bērniem uzsauca – laiks gulēt. Bet negribējās. Dauzīšanos turpinājām stabā – lēkājām pa gultām, klaigājām, mētājāmies ar spilveniem. Vairākas reizes mamma pavēra istabas durvis, uzsaukdama, ka beidzot taču jādodas gulēt. Un ar katru reizi viņas balss kļuva dusmīgāka un dusmīgāka. Un tad istabā ienāca Mīļmariņa, aicinādama mūs līst zem segām. Kad bijām sagūluši, viņa atstāja degam mazo lampiņu. Un sāka dziedāt “Aijā žūžū...”tā, kā mūsu mamma mums nekad nedziedāja. Mūsu mamma mums nekad šūpuļdziesmu nedziedāja... 

 

Šīs atmiņas ir trīsdesmit gadus vecas. Mīļmariņas vairs nav. Ir tikai tālas atmiņas par to, kādai ir jābūt mammai. Taču, ja labi apdomā, tās nav tikai atmiņas. Man pašai ir divas meitas. Es bieži atceros Mīļmariņu un zinu, ka savām meitām esmu laba mamma. 

 

Iesūtījusi: 2 meitu mamma Agnese Vītoliņa.