Agnese Zeltiņa aicina mīlēt savus bērnus bez nosacījumiem; savulaik kritikas dēļ viņa pati veikusi pašnāvības mēģinājumu

Pirms atklāt savu stāstu, mudinot vecākus nepieļaut kļūdas, kuras aktrise izjutusi savā dzīvē, Agnese Zeltiņa kopā ar teātra kolēģi Rihardu Leperu atzina, ka abi izvēlējušies profesiju, kur labprātīgi sevi pakļāvuši kritikai. Un abi arī vienojās, ka tieši no tēta meitas iemācās, ko nozīmē mīlestība un kā pēc tam, pieaugušo dzīvē, veidot attiecības ar vīriešiem un arī citiem cilvēkiem. “Tāpēc tētiem ir tā lieliskā iespēja palutināt savas meitenes, viņas samīļot un pateikt, cik ļoti tētis viņas mīl,” sacīja pasākuma vadītājs Rihards Lepers, pirms nodot mikrofonu savai kolēģei.  

Ne viss ir tā, kā izskatās

“Par kritiku es tiešām zinu ļoti daudz. Esmu piedzimusi teātra kritiķes un juveliera, skolotāja ģimenē. Arī mana vecmāmiņa bija skolotāja un pat skolas direktore," savu stāstu sāka aktrise, atklājot, ka no viņas allaž gaidītas labas atzīmes skolā un nevainojama uzvedība it visur: “Sapratu, ka man jāattaisno uz mani liktās cerības, jo, ja es to neizdarīšu, tad mani kritizēs, un pirmkārt tā būs mana ģimene.”
 

Agnese Zeltiņa atklāja, ka zina, ko nozīmē tēta stingrā audzināšana un centieni piepildīt vecāku cerības, kas saistītas ar viņu. Tās bija 70.-to gadu beigas, padomju laiki, turklāt pamatskolas gadi tika aizvadīti mazpilsētā, Siguldā, un tas nozīmēja, ka tiklīdz vienā pilsētas galā kāds kaut ko sastrādāja, tā pavisam drīz par to jau runāja otrpus pilsētai. Tas Agnesei Zeltiņai licis pārdomāt katru savu soli, darbību vai izteiktu vārdu, jo “man bija jābaidās no visām tantēm, kas varētu teikt, ka Zeltiņu meita nav laba diezgan”. 

Skolas gaitas viņa uzsāka 6 gadu vecumā un paralēli uzreiz arī sāka iet dejošanas pulciņā, mūzikas skolā, trenējās badmintonā, slēpoja ar slalomslēpēm un pat apmeklēja dārzkopības pulciņu. 

“Pēc skolas izmācījos un gāju uz pulciņiem, uz mūzikas skolu, kur man nepatika. Tās bija manu vecāku ekspektācijas, viņi gribēja, lai es to daru, ne es. Rezultātā kādā brīdī mēs nonākam situācijā, ka gribam būt labi tajā, ko vispār nevēlamies darīt,” pauda lektore un atzina: “Mana mamma vērtēja arī mani, ne tikai teātra izrādes. 

Un tad, ja esam vīlušies, ja neesam sagaidījuši no sava bērna kaut ko, par ko sapņojām, ka tā būs, tad, pat ja neko viņam nesakām, bērns to jūt.”

Atceroties situāciju, kad pēc vecāku sapulces klases skolotāja Agneses mammai pasūdzējusies par kādām meitenes izdarībām un mamma, atnākot mājās, tūdaļ “uzbrukusi” meitai, pat nenoskaidrojot, kāpēc Agnese tā rīkojusies, lektore aicināja vienmēr pajautāt arī bērnam viņa skatupunktu par notikušo: “Mēs nekad neesam tādi, kādus mūs redz citi! Ne viss ir tā, kā izskatās. Esmu par to ļoti daudz domājusi, man pašai ir divi bērni un divi mazbērni. Mēs vienmēr gribam savos bērnos ieraudzīt to, ko vēlamies. Varbūt gribam, lai viņi piepilda mūsu neīstenotās cerības, mūsu nepiepildītos sapņus, bet bieži mēs nemaz negribam redzēt to, ko grib mūsu bērns pats, ja viņš to skaidri nenodefinē.”

Pašnāvības mēģinājums…

Agnese Zeltiņa atklāja, ka bijusi “ļoti ērts bērns”, skatījusies, vai mamma un tētis ir apmierināti ar viņas uzvedību, sasniegumiem utt. un par savām vajadzībām iemācījusies paklusēt. “Mans sapnis bija tērpu modelēšana un no 12 gadiem sāku pati sev šūt drēbes, bet es nevarēju to pateikt saviem vecākiem un tāpēc neiet mūzikas skolā, kas man nepatika,” viņa sacīja, “turklāt biju piedzimusi ģimenē, kur ļoti gribēja dēlu, tāpēc tiku audzināta gana skarbi. Mani 6 gadu vecumā uzlika uz ūdensslēpēm, man vajadzēja skriet krosus, ziemā braukt ar distanču un slaloma slēpēm, iet ar tēti viņa piedzīvojumu pārgājienos un ar mammu braukt uz teātra izrādēm. Man tas viss patika, bet es nesapratu, kas ir tas, kur iet dziļāk, jo visa bija daudz. Kas ir tas, kur man veiksies, kur mani nekritizēs.” 
 

72 FOTO

Mātes dienas festivāls 2023. FOTO

+ 68

Skatīt visus

Agneses Zeltiņas pamatskolas atestātā ir tikai viens četrinieks – algebrā –, kas viņai nekādi nepadevās un tāpēc laupīja iespēju saņemt Zelta diplomu. Pēc tam viņas mamma ar abām meitām – pusaudzi Agnesi un tolaik četrus gadus veco māsiņu – pārcēlusies uz Rīgu. Agneses tētis palicis dzīvot Siguldā, un ģimene tikās vien brīvdienās, taču Agnesei Zeltiņai tas nozīmēja brīvību. Mamma daudz strādāja un nebija vairs uzstādījumu, ka meitenei jābūt teicamniecei. “Tāpēc es piepeši kļuvu ļoti, ļoti nelaba. Sapratu, ka tagad mani neviens nekontrolē, un sākās ballītes, skolas bastošana utt. Pēc laika aptvēru, ka no teicamnieces trīs gadu laikā man ir ļoti liela iespēja pārvērsties par divnieku karalieni. Pabeidzot 11. klasi, manā liecībā bija 12 trijnieki,” pauda aktrise, atklājot, ka viņai bijušas divas liecības – viena vecākiem, otra skolai. Kad viņu pieķēra skolas bastošanā un liecības viltošanā, Agnesei Zeltiņai šķitis, ka viņas dzīvei vairs nav jēgas: 

“Biju bērns, kurš atkal pievīlis vecākus, kurš nav attaisnojis uz sevi liktās cerības, un tāpēc man jāizdara pašnāvība. Es nogūlos uz tramvaja sliedēm... Paldies Dievam, tramvajs apstājās un man tas dullums bija ārā.” 

Lektore uzsvēra – ar bērniem ir jārunā!: “Ir jāsaka, ka viņi ir labi tādi, kādi viņi ir! Ka viņus mīl ar visiem trūkumiem un trijniekiem. Atzīmēm nav nozīmes, nozīme ir tikai tam, ko jūsu bērns patiešām vēlas. Es sapratu, ka vēlos būt aktrise, un darīju to diezgan veiksmīgi 12 gadus, lai gan, izvēloties šo profesiju, es atkal ļāvu sevi kritizēt, taču tikai uz skatuves.”

Kā beigt sevi kritizēt?

Agnese Zeltiņa uzvēra, ka visam pamatā cilvēkam ir jāapzinās – viņš ir tiesīgs būt tieši ar tādām izvēlēm, interesēm un ar tādām atzīmēm, kādas ir: “Tie standarti ir tikai mūsu galvās un nosaka tieši neko, taču tas ir ļoti graujoši. Ja spiediens aug, attiecībā uz savu bērnu izdomātais ilūziju namiņš sabrūk, jo visam ir robeža. Kādu laiku psihe turas un varat darīt lietas, kuras no jums sagaida, bet vienā brīdī cilvēkam pienāk nulles punkts, kad pilnīgi godīgi sev jāatbild, ko jūs paši no sevis šajā dzīvē vēlaties.”  
 

Kā sevi iemīlēt? 

Godīgi jāatbild uz jautājumiem:

• Ir jāapzinās, kas es esmu kā cilvēks – bez pulciņiem, profesijām, bez vecāku cerībām, gaidām. 
  “Tas ir ļoti vienkāršs un reizē sarežģīts jautājums, uz kuru es meklēju atbildi vairākus gadus,” atzina Agnese Zeltiņa. 
• Jāsaprot, ko es vislabāk protu. Ko es varu izdarīt, lai pasaule kļūtu labāka ar to, ko es daru, un pilnīgi vienalga, ko citi par to saka. 
  “Tad citi vairs negaidīs savas projekcijas, viņi sapratīs, ka te ir cilvēks, kurš zina, kas viņš ir. Viņu vairs nekritizēs un redzēs viņa autentiskumu. Un vārdiem “es neesmu laba diezgan” vairs nebūs nekādas nozīmes.”  

Mātes dienas festivālu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.