"Mēs pārāk daudz audzinām bērnus pēc grāmatām un teorijām". Intervija ar psihoterapeitu A.J.Stabingi

Šobrīd vīrietis tiek aicināts aktīvāk pievērsties jaunai lomai – kļūt par labu un ieinteresētu tēvu. Vienlaikus dzirdēti apgalvojumi, ka tā vīrietis zaudē savu identitāti. Vai vīrietim tiek uzlikts par daudz? 
Vīrieši pašlaik tiešām atrodas krustugunīs starp prasībām vairākām lomām. Un tās ir ļoti pretrunīgas. Tas, par ko sūdzas daudzi vīrieši, – tā ir nespēja atbilst visiem sabiedrības standartiem. Tiek prasīts daudz, bet diemžēl netiek paskaidrots, kādā veidā to sasniegt. 
Pirmkārt, vīrietim ir jānopelna nauda un jānodrošina sava ģimene materiāli. Otrkārt, no vīrieša prasa pavadīt laiku ar saviem bērniem un sniegt ģimenei emocionālo drošību. Šie divi uzdevumi jau ir radikāli pretēji un rada emocionālu spiedienu. Treškārt, vīrietim liek realizēties arī pašam. Ja viņš grib realizēties pats, tad šajā modelī īsti neatliek vietas ne „mamuta medīšanai”, ne ģimenei. Visas šīs lietas ir konfliktā cita ar citu. 
No otras puses, daudz kas atkarīgs no katra konkrētā vīrieša mentālā stāvokļa – no tā, kā viņš redz sevi, savas attiecības un pasauli kopumā. 

Kas ir mainījies mūsdienās pasaulē, ja vīrietis nejūtas laimīgs?
Ir sakrituši vairāki faktori, kas šo situāciju veicinājuši, – iespēja ātri apmainīties ar informāciju. Ir beidzies laiks, kad par izdzīvošanu bija jārūpējas fiziski. Tagad mēs sākam dzīvot arvien pilnvērtīgāk. Mums ir gan laiks, gan informācija. Gribam ne vairs vienkārši dzīvot, bet dzīvot labi. Rodas jautājums: ko nozīmē dzīvot labi? Variantu un standartu tam, ko nozīmē būt laimīgam, ir daudz, bet konkrētu vadlīniju – visai maz. Vienlaikus gribas būt pašam laimīgam un arī sievu un bērnus padarīt tādus. Tas ir daudz, un cilvēks gluži vienkārši nezina, kā to sasniegt.
Vēl viena lieta, kas neļauj justies labi, ir nepārtraukta sevis un savas situācijas salīdzināšana ar citiem. Mēs salīdzinām bērnus ar viņu klasesbiedriem, sieva salīdzina vīru ar draudzenes vīru utt. Salīdzinām ne tikai ar citiem, bet arī ar iedomāto ideālu. Ir jāsaprot, ka tās ir tikai idejas – bieži vien citu cilvēku idejas par to, kā dzīvot, taču tam nav nekāda sakara ar to, kā man pašam būtu jādzīvo, lai justos labi. Standartu ir daudz, bet kur esi tu pats?

Bet arī sievietes piedzīvo pārmaiņas, kad kļūst par mammām. 
Vīrietis jau pēc dabas ir mazāk elastīgs un ne tik gatavs pārmaiņām. Tai skaitā – kad ģimenē parādās bērns. Ņemot vērā fizioloģisko pusi, sieviete par mammu top personiskāk, līdz ar to ātrāk un pakāpeniskāk. Sākot ar to, ka meitene, jau maza būdama, spēlējas ar lellēm. Tagad gan dārziņos ar lellēm un ratiem spēlējas arī zēni, tomēr, salīdzinot ar meitenēm, viņi, protams, to dara mazāk. Tādējādi meitene mammas lomu sāk apgūt agrāk. 

Pašlaik ļoti modē ir vārdu salikums „pilnvērtīgs tēvs” vai „pietiekami laba mamma”. Tas rada ļoti lielu spriedzi. Piemēram, ja cilvēks katru dienu no rīta mostas un domā, vai es esmu pilnvērtīgs tēvs vai nē?

Pati daba palīdz sievietei būt elastīgai. Zināms, ka menstruālā cikla izraisītās hormonālās svārstības ietekmē sievietes garastāvokli visa mēneša garumā. Kad meitenei sākas mēnešreizes, viņa iemācās sadzīvot ar svārstībām un pielāgoties izmaiņām, saprast, ka eksistē dažādi dvēseles stāvokļi, noskaņojums var būt ciklisks. 
Kad iestājas grūtniecība, mammas vēderā bērns aug deviņus mēnešus. Sievietei šajā laikā notiek būtiskas psiholoģiskas un fizioloģiskas izmaiņas, ko viņa jūt, bet vīrietis notiekošo neizdzīvo tik personiski – vēro tikai no malas. Sieviete jūt, ka kaut kas mainās dzīvē, apkārtnē, attiecībās ar apkārtni. 
Vīrietim tā nav, viņš salīdzinoši ir vienveidīgāks. Līdz ar to brīdī, kad piedzimst bērns, izmaiņas vairs nevar ignorēt, un likumsakarīgi var būt šoks. 

Kā vīrietim gatavoties tam, ka būs pārmaiņas, kuras viņš pat nevar iedomāties?
Pirms bērna nākšanas pasaulē pāris bija tikai vīrs un sieva. Mazuļa piedzimšanas brīdī viņi kļūst par mammu un tēti. Ja bērnam ir mēnesis, tad arī viņiem kā vecākiem ir viens mēnesis. 
Lielākās pārmaiņas ir tad, kad piedzimst pirmā atvase. Ja vīrietis ir spējis labi tikt galā ar izmaiņām, ko ienes pirmā bērna nākšana pasaulē, tad, iespējams, vēlāk būs vieglāk. Taču gadās arī citādi – līdz ar vairākiem bērniem uzkrājas kaut kas, ar ko vairs galā netiek. 
Sagatavošanas kursu apmeklēšana pāriem, ko tagad rīko dažādas organizācijas, un interesēšanās par to, kā norit grūtniecība un kā veidojas bērns, protams, var palīdzēt, bet tas var arī traucēt. Zināšanas palīdz, jo, iespējams, vīrietis ir iedomājies, ka sieviete, paliekot stāvoklī, nemainīsies, taču kursos viņš uzzinās, ka mainīsies gan, turklāt – kā tieši. Vienlaikus pārāk daudz informācijas var arī traucēt. Ļoti informēts un izglītots topošais tēvs var justies pārāk pārliecināts – sagaidīt piepildāmies konkrētas lietas, bet, kad dzīvē notiek citādi, apjukt, jo tieši par to kursos nestāstīja un grāmatās nerakstīja. Jo stingrāki ir mūsu priekšstati par to, kā vajadzētu būt, jo grūtāk tos mainīt. 
Priekšstati rodas, ietekmējoties no vecāku ģimenes, televīzijas, sabiedrības. Lielākā daļa šo priekšstatiem ir neapzināti, cilvēks ne tikai nesaprot, no kurienes tie nāk, bet arī neaptver, ka ar tiem dzīvo un pakārto tiem savu dzīvi. Vai arī – cilvēks zina, ka kāds no priekšstatiem viņam nav pieņemams, bet nezina, ko grib pats.
Tāpēc tas, ka vīrietis par kaut ko interesējas, ir labi līdz brīdim, kad sāk pārņemt priekšstatus, kā ir „pareizi”. Piemēram, viņš iedomājas, ka bērns visu nakti guļ, vai arī – ka visu nakti kliedz. Jebkurš priekšstats, kas nesakrīt ar realitāti, var radīt apjukumu un situācijas neizprati. Tiklīdz gaidām ko konkrētu, bet tas nepiepildās, rodas apjukums. 

Kā kāds no malas var pateikt, kad man vai kādam citam būtu jājūtas laimīgam? 

Bet kā tad lai dzīvo, ja nav pieturpunktu tam, kā jābūt un kā vajag? 
Jāiemācās pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir, nevis – kādu esam to iedomājušies, balstoties uz dažādiem atzinumiem no malas. Ja sieviete grūtniece apgalvo, ka vienu dienu viņa grib sāļu ēdienu, bet citu vairs ne, tad tāda viņa ir, un viss. Neanalizējiet! Ne no visa ir jāizdara tālejoši secinājumi. Arī sieva sagaida no vīra, ka viņš pret viņu izturēsies kaut kādā noteiktā veidā, bet, ja viņš tā neizturas, rodas problēmas – gaidas nesakrīt ar realitāti. 

Kad mazulis piedzimst, tēvam iesaka būt kopā ar bērnu. Tas palīdzot veidot emocionālas saites, ģimenei justies laimīgākai. 
Laimīgs tēvs un cilvēks vispār – kas ir tas, kas traucē justies laimīgam? Ideja, kā ir jāizskatās laimei. Tagad tiek stāstīts, ka laimīgs tēvs būs tad, ja viņš darīs to un to, un to.... Ja rīkosies šādi, viss būs lieliski. Bet ja tā nenotiek? Ja vīrietis nesajūtas tik labi, kā bija solīts? Tad sākas problēmas. 
Protams, vīrietim ir jāiesaistās bērna audzināšanā no pirmajām dienām. Tikai jāapzinās, ka ir dažādi vīrieši ar dažādām spējām. Tāpat ir dažādas sievietes ar dažādām vajadzībām. Kā tieši labi ir konkrētajam pārim, tas jānoskaidro abiem pašiem. 
Pašlaik ļoti modē ir vārdu salikums „pilnvērtīgs tēvs” vai „pietiekami laba mamma”. Tas rada ļoti lielu spriedzi. Piemēram, ja cilvēks katru dienu no rīta mostas un domā, vai es esmu pilnvērtīgs tēvs vai nē? Ja es kopā ar bērniem eju tīrīt zobus no rīta, vai tas mani pietuvina pilnvērtīga tēva ideālam? Kas vēl man jādara, lai es kļūtu par vēl pilnvērtīgāku tēvu? Visu laiku jādomā, vai es esmu pietiekami pilnvērtīgs tēvs. Kas var izlemt, kurš ir un kurš nav pilnvērtīgs tēvs? Atkal sākas salīdzināšana. Turklāt parasti, šos apzīmējumus dzirdot, tie netiek paskaidroti vai arī tikai fragmentāri. „Pilnvērtīgs tēvs vakarā lasa pasaciņas”. Bet vai tas ir viss? Vai tas ir vienīgais, ko dara pilnvērtīgs tēvs? Lipinot savu priekšstatu par ideālu no šādām saraustītām drumstalām, veidojas kaut kas, kas ir mākslīgs, neīsts. Un ir grūti pašam sevi pēc tam pietuvināt šim ideālam. 

Ir vīrieši, kas par savu galveno uzdevumu uzskata „nest mājās mamutu”, nevis iesaistīties bērna skolas lietās un audzināšanā. Kā tas iekļaujas tēva lomā? 
Jā, tā var būt, taču viņš vienalga var justies kā tēvs, turklāt laimīgs tēvs. Svarīgi saprast – nav viena pareizā standarta. Ja būtu viena recepte, sabiedrība būtu izstrādājusi universālu rīcības modeli, kas ļautu labi justies visiem. 

Mēs pārāk daudz audzinām bērnus pēc grāmatām un teorijām. Tā ir šā laikmeta nelaime. 

Bet vai tad vīrietim nav jājūtas laimīgam, darbojoties ar bērniem? 
Te atkal ir runa par to pašu – vai ir jājūtas laimīgam? Kā to kāds no malas var pateikt, kad man vai kādam citam būtu jājūtas laimīgam? 
Mēs esam iebraukuši otrā grāvī, aicinot visu laiku darboties ar bērniem. Mūsdienu problēma – katastrofāli krītas empātijas līmenis bērniem un jauniešiem. Viens no cēloņiem ir tas, ka bērni ir pieraduši, ka kāds cits viņus izklaidē, ar viņiem darbojas un visu organizē. Vecākiem, kas visu laiku cenšas ar savām atvasēm darboties, bieži ir pārpratuši ieteikumus par tēmu „veltīt laiku bērniem”. Mēs neļaujam bērniem būt pašiem un pašiem organizēt savu laiku. Ja bērniem ļauj pārdzīvot garlaicības brīdi, viņi kļūst ļoti radoši. Ja vecāki uzreiz reaģē, kad bērns pasaka, ka viņam ir garlaicīgi, tad bērnam nav iespējas izpaust savu radošo garu. 
Es to piedzīvoju arī ar saviem bērniem. Agrāk, kad viņi teica, ka viņiem ir garlaicīgi, es uzreiz metos viņus „glābt” un izdomāt kaut ko. Bet vēlāk sapratu, ka tādā veidā es pats nokauju bērnu radošumu. Ja ļauj viņiem palikt vienatnē ar sevi, bērni var izdomāt brīnumu lietas. 
Taču te atkal nav gatavu recepšu, kad iesaistīties, kad „glābt”, kad risināt bērnu strīdus un kad pastāvēt malā. 

Tas prasa diezgan lielu izpratni par bērniem. Vai visiem tā ir? Varbūt vairāk jālasa par bērnu audzināšanu?
Mēs pārāk daudz audzinām bērnus pēc grāmatām un teorijām. Tā ir šā laikmeta nelaime. Esam par daudz salasījušies materiālus par audzināšanu. Informācijas ir ļoti daudz. Bērni jūt, kad viņus audzina pēc grāmatām, nevis ar sirdi. 
Arī mani mamma audzināja pēc viņas laikā izdotām grāmatām, kas aicināja, ka bērnus vajag sodīt. Sirds sodīt neļāva, bet grāmatās bija rakstīts, ka jāsoda. Tagad pagājuši vairāki gadu desmiti un viss ir citādi.

 
Tad vajag vairāk paļauties uz savu iekšējo sajūtu?
Jā, bet, lai uz šo savu iekšējo sajūtu varētu paļauties, ar to ir jābūt kontaktā. Tā ir jāattīsta un jāattīra. Un šis ceļš saucas apzinātība – tas ir vienīgais veids, kā būt kontaktā ar sevi. 
Vienkārši vajag mīlēt! To var mācīties no saviem bērniem – mazuļi mīl un rīkojas tā, kā jūtas tajā brīdī, nevis kā izlasījuši vai kā ir pareizi. Viņi nedomā par to, kā ir labi, kā vajag.

Vai vīrieša vecums ietekmē to, kā viņš jūtas kā tēvs?
Daļēji vecums ietekmē, bet ne vienmēr hronoloģiskais vecums nosaka to, kāds vīrietis būs tēvs. Fiziskais un psiholoģiskais vecums ir dažādas lietas. Arī 20 gados vīrietis var būt ļoti atbildīgs, bet piecdesmitgadnieks – pilnīgi nenobriedis. Tā ir emocionālā inteliģence, spēja saprast gan savas, gan cita cilvēka jūtas un spēja ar tām tikt galā, spēja veidot attiecības. 

Vai paaudžu vērtības un izpratne, kas ir tēvs, stipri atšķiras?
Jā, PSRS laika tēvi un mūsdienu jaunie tēvi ievērojami atšķiras prioritāšu un audzināšanas modeļu ziņā. Nav iespējams uzrakstīt vienu „pareizu” instrukciju, kas derēs visiem. Vispirms ir jānodibina kontakts ar savu dvēseli, jābūt kontaktā ar sevi. Tas nozīmē nevis prātot par sevi, bet gan sajust sevi, apzināties sevi. Mēs par daudz paļaujamies tikai uz prātu, jo tas kaut kam var pievērst pārāk lielu uzmanību, bet kaut ko citu ignorēt. 
Drīzāk mūsdienās cilvēki jūtas daudz vairāk nelaimīgi, lai arī viss ir pieejams, informācijas daudz, taču līdz ar iespēju pieaugumu nav augusi izpratne, kā lietot visas mūsdienu sniegtās iespējas.

 

Ar Ansi Jurģi Stabingi sarunājās Līga Brūvere, žurnāls "Mammmam un Tētiem".