Meitiņa tēta azotē. Tēvs viens audzina meitu

Iemesli, kāpēc meitu audzināt uznemas tēvs, mēdz būt dažādi. — dzīvesbiedres nāve, šķiršanās un mātes nespēja parūpēties par bērnu psihologisku vai finansiālu problēmu dēļ, retāk — sievietes vēlme sākt dzīvi no nulles kopā ar citu partneri. Dzimumu lomas vairs nav tik krasi atšķirīgas kā agrāk, kad par sievietes sūtību uzskatīja rūpes par pavardu un pēcnācējiem, bet vīrieša uzdevums bija tikai naudas pelnīšana. Tagad abi gādā par bērniem, abi tiecas pēc profesionāliem sasniegumiem un materiālas labklājības. Pirms gadiem divdesmit, palicis viens, vīrietis visbiežāk bērnu nodeva vecmāmiņas vai kādas citas sieviešu kārtas radinieces ziņā, tagad ir gatavs arī pats uzņemties atbildību par atvases audzināšanu, skaidro psihoterapeits Māris Silinš.

Tēvs viens audzina meitu
Tas nav vienkārši, bet ne jau tāpēc vien, ka vīrietis varbūt neprot gatavot ēst, mazgāt drēbes vai uzkopt māju. Lielākās raizes sagādā psiholoģiskās problēmas, ar kurām sastopas meita.

Iemesli, kāpēc meitu audzināt uzņemas tēvs, mēdz būt dažādi. — dzīvesbiedres nāve, šķiršanās un mātes nespēja parūpēties par bērnu psihologisku vai finansiālu problēmu dēļ, retāk — sievietes vēlme sākt dzīvi no nulles kopā ar citu partneri. Dzimumu lomas vairs nav tik krasi atšķirīgas kā agrāk, kad par sievietes sūtību uzskatīja rūpes par pavardu un pēcnācējiem, bet vīrieša uzdevums bija tikai naudas pelnīšana. Tagad abi gādā par bērniem, abi tiecas pēc profesionāliem sasniegumiem un materiālas labklājības. Pirms gadiem divdesmit, palicis viens, vīrietis visbiežāk bērnu nodeva vecmāmiņas vai kādas citas sieviešu kārtas radinieces ziņā, tagad ir gatavs arī pats uzņemties atbildību par atvases audzināšanu, skaidro psihoterapeits Māris Siliņš.

Pieredze
Maija Lazdiņa (26 gadi) stāsta: "Kad vecāki izšķīrās, man bija astoņi gadi. Tobrīd biju pārāk maza, lai saprastu, kas īsti notiek. Tas viss likās kā liels piedzīvojums. Domāju, forši, tagad viss mainīsies - dzīvesvieta, skola, draugi. Ģimenē bijām  bijām četri bērni - trīs māsas un brālis. Gadu vecāka māsa, pārējie par jaunāki mani. Tētis palika Ogrē, bet mēs kopā ar mammu parcēlāmies uz Liepāju. Paps ciemos brauca reti. Ļoti gaidiju. Bet, kad ieadās, uzvedos tā, it kā viņš man nebūtu vajadzīgs. Tagad saprotu: bija aizvainojums, ka tētis tik ilgi neapciemoja. Man viņa pietrūka, bet savas emocijas citādi paust nemācēju. Mamma notikušo ļoti pārdzīvoja, noslēdzās sevī. Mūs vairs neaudzināja, nerūpējās. Kad bija dusmīga, uzbļāva, paķēra kādu un nopēra. Bijām atstāti pilnīgi savā vaļā, varējām darīt, ko gribam. Tolaik radās nepārvarama vēlme riskēt. Patika staigāt pa balkona margām. Dzīvojām trešajā stāvā, kāpelēju no viena balkona uz citu. Varbūt tā neapzināti centos pievērst mammas uzmanību. Bēdājos, ka klasesbiedriem ir modernas drēbes, bet man ne. Kādu rītu izdomāju — šodien uz skolu neiešu. Un neaizgāju. Tas kļuva par ieradumu. Protams, pasliktinājās selanes. Māte bija pārāk aizņemta ar darbiem, lai to pamanītu. Divpadsmit gadu vecumā izlēmu, ka vēlos dzīvot teva. Kad pateicu to mammai, viņa ļoti apvainojās. Pēc pārvākšanās kontakts ar viņu pilnīgi pazuda. Gandriz desmit gadus nepārmijām ne vārda. Nebija pat apsveikuma dzimšanas dienā. Dažu gadu laikā pie tēva pārcēlās arī manas māsas un brālis."

Divi vienā vai iespējams?
Izaudzināt laimīgu bērnu nav viegls uzdevums arī diviem vecākiem. Vīrietim, kurš par meitu rūpējas viens, jācenšas būt ne tikai labam tētim, bet arī aizvietot mammu. Tomēr tā nebūt nav neiespējamā misija. To pierāda arī Maijas pieredze. "Tēvam audzināšanas metodes bija pavisam citādas. Viņš ar mums runāja. Vienmēr uzsvēra, ka ar ikvienu ļoti lepojas, uzslavēja par katru sasniegumu. Tas radīja motivāciju tiekties pēc vēl lielākiem panākumiem, mācīties labāk. Arī tagad, kad kaut ko sasniedzu, pirmais, kam gribas to pastāstīt, ir tētis. Viņš allaž ir ticējis maniem spēkiem, atbalstījis arī tad, kad kaut kas nogājis galīgi šķērsām. Nekad neko nav pārmetis. Man tiešām ir fantastisks tētis! Pateicoties viņam, noteikti esmu izaugusi stiprāka, atbildīgāka un pārliecinātāka par sevi. Man ir pašai Savs uzņēmums, esmu pabeigusi augstskolu. Lai mamma piedod, bet nezinu, vai to visu sasniegtu, ja būtu palikusi pie viņas. Bija arī brīži, kad mammas pietrūka. Gan emocionāli, gan tīri praktiski. Padsmit gadu vecumā pati mazgāju drēbes, bija jāuzkopj māja, jāgatavo ēst. Tad gan nodomāju – žēl, ka mammas nav šeit”.

Ģimenē ienāk pamāte
Tēlaini izsakoties, bērna personība dzīves pirmajos gados veidojas no dažādiem vecāku gabaliņiem. Vērojot tēti un mammu, kopē un pārņem viņu raksturīgākās īpašības, uzvedību dažādās situācijās, ķermeņa valodu, emocionālās reakcijas un daudz ko citu. Jaunas meitenes personības pilnveidošanos visvairāk ietekmē māte. Būtiskākā problēma, kas rodas, meitai dzīvojot divatā ar tēvu: viņai nav no kā iemācīties, ko nozīmē būt sievietei. Ja meitenei ik dienu līdzās ir tikai vīrietis, — pietrūkst pozitīva sievietes tēla, kas palīdzē tu izveidot priekšstatu par sievišķīgu uzvedības modeli dažādās situācijās. Kad pieaugusi, viņa bieži vien jūtas atšķirīga no citām sievietēm, jo tu par normu dažādās situācijās uzskata vīrieša izturēšanās veidu. Piemēram, sarunājoties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, viņai var likties nepieņe mami koķetēt. Arī lietišķā komunikācijā bez mātes augusī nemāk izmantot savu sievišķību, lai panāk tu vēlamo rezultātu. Izvēlas tiešu un vīrišķīgu valodu. Nav arī netieša parauga, kā lietot kosmētiku, kā gaumīgi ģērbties, kā savaldzināt.

Vislabākais, ko vientuļais tēvs savas atvases labā var izdarīt, ir atbalstīt un veicināt saskarsmi ar mammu. Vēl viena iespēja ir ievest ģimenē citu sievieti

Tāpēc svarīgi, lai meitai kontakts ar māti pilnibā nepārtrūktu. Vislabākais, ko vientuļais tēvs savas atvases labā var izdarīt, ir atbalstīt un veicināt saskarsmi ar mammu. Vēl viena iespēja ir ievest ģimenē citu sievieti, uzskata Māris Siliņš. Tomēr nav garantijas, ka meitenei ar tēva nākamo dzī vesbiedri izdosies pietiekami ciešas un emocionāri nozīmigas attiecības. Šāda pieķeršanās neattīstās ātri, lai meitene justos pieņemta un vajadzīga, nepieciešams laiks un pieaugušo pacietība. Bērns ņem piemēru tikai no tiem, ar kuriem viņam ir emocionāli tuvas attiecības. Ja abas nesaprotas, identifikācijas process nenotiek vai pat var būt vērsts pretējā virzienā, proti — es negribu būt tāda kā viņa. Ja vīrietis jaunām attiecībām vēl nav gatavs un meitai nodrošināt regulāru redzēšanos ar mammu nav iespējams, viņas audzināšanā derīgi iesaistīt vecmāmiņu vai kādu citu radinieci. Maija pēc jaunas mammas nealka. "Kad ar mums iepazīties atnāca tēta draudzene, sāku raudāt. Emocijas bija tik sakāpinātas, ka īsti nesapratu, ko runāju. Pēc tam nācās atvainoties. Biju greizsirdīga, jo ja tēva dzīvē būs kāda cita sieviete, mēs viņam vairs nebūsim tik svarīgi. Līdz pat šim brīdim tuvākas attiecības ar tēta draudzeni nav izveidojušās. Draudzīgi sarunājamies, bet tas arī viss.

 

Svarīgi, lai meitenei būtu sievišķīga autoritāte, kam līdzinaties. 
Bērns ņem piemēru tikai no tiem kiem, ar kuriem viņam ir emocionāli tuvas attiecības. Ja abas nesaprotas, identifikācijas process nenotiek vai pat var būt vērsts pretējā virzienā, proti — es negribu būt tāda kā viņa. Ja vīrietis jaunām attiecībām vēl nav gatavs un meitai nodrošināt regulāru redzēšanos ar mammu nav iespējams, viņas audzināšanā derīgi iesaistīt vecmāmiņu vai kādu citu radinieci. Maija pēc jaunas mammas nealka. "Kad ar mums iepazīties atnāca tēta draudzene, sāku raudāt. Emocijas bija tik sakāpinātas, ka īsti nesapra-tu, ko runāju. Pēc tam nācās atvainoties. Biju greizsirdīga, jo ja tēva dzīvē būs kāda cita sieviete, mēs viņam vairs nebūsim tik svarīgi. Līdz pat šim brīdim tuvākas attiecības ar tēta draudzeni nav izveidojušās. Draudzīgi sarunājamies, bet tas arī viss. Svarīgi, lai meitenei būtu sievišķīga autoritāte, kam līdzinaties.

Tu audz par sievieti
Viedokļi par to, vai tēvam vajadzētu iesaistīties meitas seksuālajā audzināšanā, ir dažādi: sākot no pilnīgas atklātības līdz šīs tēmas ignorēšanai. Māris Siliņš uzskata, ka tēvs var runāt ar meitu par pubertātes perioda pārmaiņām ķermenī, mēnešreizēm, attiecībām ar pretējo dzimumu un citiem seksuāliem jautājumiem tikai tad, ja pašu tas nemulsina. Pretējā gadījumā labāk laikus uzticēt šos tematus vecmāmiņai vai kādai citai bērnam emocionāli tuvai sievietei, kura būtu gatava par to runāt. Var arī pamudināt izlasīt izglītojoša rakstura grāmatu vai noskatīties filmu par šo tēmu, piebilstot „Pats šo grāmatiņu izstudēju. Ļoti gribētu, lai arī tu to izdari. Ja tev rodas kādas neskaidrības, droši jautā. Mēģināšu paskaidrot, kā es to saprotu.”  Svarīgi, lai meita jūt, ka pieaugušā acīs šai informācijai ir liela nozīme.

Tēva nedrošība vai šīs tēmas ignorēšana un novēršanās, tiklīdz meita kaut ko jautā, var radīt neveselīgu pārliecību, ka no sava ķermeņa un seksualitātes jākaunas, ka tas ir kas nedabisks.  Padsmitnieka vecumā gan ir stipri par vēlu stāstīt jaunietim par seksuālo attīstību, uzsver psihoterapeits. Īstais laiks ir no trīs līdz vienpadsmit gadu vecumam. Maija atceras: "Kad tēvs gribēja sākt sarunu par šiem jautājumiem, teicu, ka visu jau zinu. Informācijas visapkārt taču ir pārpārēm — skolā par to stāsta, internetā var atrast, vienaudzes savā starpā pārspriež."

Tēva attieksme pret mammu iespaido meitenes pieaugšanu, pašapziņu un priekšstatu par sevi.

Pubertātes vecumā tīnim raksturīga ir vēlme norobežoties un pašam tikt galā ar dzīvi. Uz šī fona sarunas par seksualitāti (ja vien tās neuzsāk pats pusaudzis) var tikt uztvertas kā nevēlama privāto robežu pārkāpšana. Šajā laikā meita reāli un asi sāk uztvert tēvu arī kā vīrieti. Tas mēdz būt ļoti mulsinoši, tāpēc pusaudžiem tipiskā norobežošanās ir vēl izteiktāka. Tas kopumā veido saspringtu emocionālu gaisotni un izraisa konfliktus, kas šo situāciju neapzinoties, tēvam var šķist nesaprotami un grūti paciešami. Meitas pubertāte tēvam ir nopietns pārbaudījums, kad ļoti vajadzīga spēja iejusties viņas grūtībās, pieaugot par sievieti, un pacietība, lai nepārkāptu privātās robežas, tomēr nezaudējot vecāka autoritāti.

Tāda pati kā māte!

Lai vīrietis spētu izaudzināt meitu viens, jāsaprot, ka neatkarīgi no tā, kā veidojušās viņa attiecības ar bijušo dzīvesbiedri, māte meitai vienmēr būs ļoti svarīga.

Tēva attieksme pret mammu iespaido meitenes pieaugšanu, pašapziņu un priekšstatu par sevi. Lai kāda arī ir viņa paša pieredze attiecībās ar šo sievieti, ir jācenšas būt atvērtam, runāt ar meiteni par mammu, pastāstīt, kāpēc abi vairs nav kopā. Pašam jātiek skaidrībā par savām jūtām pret meitas māti un attieksmi pret sievietēm kopumā. Piemēram, ja vīrietis palicis viens, jo sieva pametusi, viņš diezgan ilgi var sevī glabāt aizvainojumu un citas negatīvas jūtas. Tas iespaido arī attiecības ar meitu. Tiklīdz meitene ko sastrādā, atskan — tu esi tāda pati kā tava māte. Pat tad, ja tēvs abas tik klaji nesalīdzina, tomēr pēc viņa izturēšanās un attieksmes meita jūt — man neuzticas. Tāpat sliktus tēva izteikumus par sievietēm vispār meita neapzināti attiecina uz sevi. Ja vīrieša attieksme pret sievietēm ir negatīva, meitai var būt grūtības psiholoģiski pieaugt. Lai gan fiziski nobriedusi, viņa visu mūžu neapzināti uzvedas kā maza meitene — neprot uzņemties atbildību par savu dzīvi, dzīvo uz kāda rēķina, neveido pastāvīgas attiecības. Ir sajūta: ja pieaugšu, zaudēšu tēva mīlestību. Ja tēvs pret bijušo dzīvesbiedri izjūt nepatiku vai izturas naidīgi un arī meitai par māti nav labu atmiņu, viņai ir ļoti grūti izjust un iemīlēt sevi kā sievieti. Dažkārt pat rodas fantāzijas „labāk būtu piedzimusi par zēnu”. Patiesībā viņa nevēlas būt vīrietis, vienkārši ir grūtības apdzīvot savu reālo dzimumu, skaidro psihoterapeits. Liekas, ka tiktu vairāk mīlēta, ja būtu puika. Ja vīrietis šo negatīvo attieksmi pats nespēj pārvarēt, jespējams, jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita.

Mamma - vislabākā, vismīļākā
Otra galējība ir meitas māti idealizēt. Viņa bija vislabākā sieviete pasaulē - visskaistākā, visgudrākā un vistalantīgākā. Tā mēdz rīkoties vīrieši, kuru dzīvesbiedre gājusi bojā. Taču jūtoties kā ideālās mātes ēnā, meita visbiežāk iemanto nepilnvērtības kompleksu. Viņai rodas sajūta, ka nav pietiekami laba. Vērts gan ņemt vērā citu, pozitīvu aspektu. Vientuļās mātes vairāk pārdzīvo savu stāvokli un šo emocionālo diskomfortu jūt arī bērns. Vīrieši šādā situācijā ir pārliecināti, ka viņu iespējas dibināt jaunu ģimeni tāpēc vien, ka ir vieni ar bērnu, īpaši nemazinās. Tāpēc tēvu meitiņas retāk cieš no neirotiskiem un uzvedības traucējumiem nekā mammu dēliņi.

Noslēgumā. Maijas atziņa: "Protams, vislabāk, ja ir divi mīloši vecāki. Taču dzīvē notiek visādi. Ja vecāki nesatiek, diez vai tikai bērnu dēļ vajadzētu palikt kopā. Redzot, kā pieaugušie ik dienu skaļi strīdas vai gluži otrādi nesarunājas savā starpā, bērns ļoti pārdzīvo. Tādā atmosfērā nevar būt laimīgs. Tad jau labāk viena vecāka azotē."

Teksts: Žurnāls "36.6"