Kā tēvam veidot attiecības ar dēlu. Tas nav tik vienkārši!

Pilnvērtīgai cilvēka personības attīstībai nepieciešami abi vecāki – gan mamma, gan tētis. Sieviete nevar izpildīt vīrieša lomu tādā izpratnē, ka dēlam, lai izaugtu par vīrieti, ir jāidentificējas ar savu dzimumu. 

Tētis ir paraugs dēlam

Tēvs ir pirmais, kurš rāda zēnam piemēru, kā kļūt par vīrieti un kādam viņam būtu jābūt. Mazais puika redz, kādas ir viņa vecāku attiecības, kā tēvs izturas pret mammu, iemācoties respektēt un cienīt sievietes, un to, kā risināt konfliktus. Tāpēc tētim, domājot par dēla audzināšanu, primāri jādomā arī par savām attiecībām ar bērna māti, protams, arī rūpīgi jāpiedomā pie savas rīcības arī attiecībās ar citiem cilvēkiem, jo tēvs ir paraugs savam dēlam. 

Izaudzināt dēlu nav vieglāk, nekā izaudzināt meitu! 

Vīrietim dabiskāka un pašsaprotamāka var likties dēla audzināšana tādēļ, ka abi ir viena dzimuma pārstāvji, un nekādas grūtības nesagādās iemācīt zēnam elementāras higiēnas lietas, kaut vai to, kā pačurāt uz lielā tualetes poda, un runāt par citām veču lietām. Tomēr emocionāli dēla audzināšana nebūt nav vieglāka. Jebkurā gadījumā – vīrietim, kurš kļuvis par tēvu, pretī stāv ne jau vienkārši zēns, bet gan personība ar savu raksturu, interesēm un sapņiem, kas ne vienmēr var sakrist ar tēva pieņēmumiem, uzvedības un audzināšanas principiem. 

Mazais puika redz, kādas ir viņa vecāku attiecības, kā tēvs izturas pret mammu, iemācoties respektēt un cienīt sievietes, un to, kā risināt konfliktus.

Psihoterapeite Inese Putniece portālam Mammamuntetiem.lv norāda, ka, ņemot vērā personības attīstības procesu, tēvam veidot attiecības ar dēlu ir pat sarežģītāk. Tas tādēļ, ka abi ir viena dzimuma, līdz ar pastāv tāda kā konkurence, kāda mēdz būt vīriešu starpā, abi instinktīvi vēlas būt barveži – labākais, gudrākais un galvenais. Tas gan nenozīmē, ka sāncensība starp dēlu un tēvu izpaužas agresīvi, kā tas vērojams dzīvnieku pasaulē, kur zvēri viens otram brutāli uzbrūk. Būdams gana izglītots un, mūsdienās saņemot tik daudz informācijas, kā būt labam vecākam saviem bērniem, normāls tētis domās par to, kā šo konkurenci ignorēt. Tomēr tik un tā nevainīgākā formā tā var

parādīties. Piemēram, tēvs saka savam dēlam skolniekam: „Kāpēc tev matemātikā divnieks? Tā tu savā dzīvē neko nesasniegsi, būsi sētnieks!”. Ar šo pārmetumu bērnam nekas labs netiek pateikts un netiek arī dots padoms. Gluži otrādi - nostājoties šādā iznīcinošā pozā, tēvs, lai varbūt neapzināti, pazemo dēlu, bet sevi ceļ uz augstāka pjedestāla. Tās arī ir sāncensības iezīmes, tikai nepamanāmāk iesaiņotas. Psihoterapeite uzsver – dažkārt tēvs dēlam it kā dod vīrišķīgu padomu, taču salīdzina ar sevi un sanāk, ka nopeļ savu dēlu, jo saka - redz, ko es esmu sasniedzis, redz, kāds es esmu, bet tu…! Patiesībā šādā veidā tēvs savam dēlam liek justies kā nullei. Slavinot savu uzvedību, tēvs rada priekšstatu, ka ir ideāls un, protams, tāds viņš arī būs sava dēla acīs. Taču šajā situācijā diemžēl puika būs sliktās domās pats par sevi, jo viņam liksies, ka tādu ideālu jau nav iespējams sasniegt. 

Slavinot savu uzvedību, tēvs rada priekšstatu, ka ir ideāls un, protams, tāds viņš arī būs sava dēla acīs. Taču šajā situācijā diemžēl puika būs sliktās domās pats par sevi, jo viņam liksies, ka tādu ideālu jau nav iespējams sasniegt. 

Lepojies ar savu dēlu!

Lai nepieļautu, ka tēvs ar savu augstprātību, ko izraisa neapzināta konkurence, iznīdē dēla pašapziņu, tēvam ir jāmācās savaldīt savs ego. Bērns pie katras izdevības ir nevis jānopeļ vai jānoniecina, bet jāslavē. Viņš ilgojas pēc tā, ka tētis leposies ar viņu. Runājot par veselīgām tēva un dēla attiecībām, pieaugušajam vīrietim vajadzētu mest malā savu pašlepnumu un stereotipus par to, ka puikas neraud, ka puikām pašiem ar visu jātiek galā. Laiks pasniegt roku pretī savam dēlam tad, kad viņš paklūp – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja bērns iekūlies kādā ķibelē, tad nevis viņu nonievāt vai likt pašam tikt galā, bet gan kā tēvam uzklausīt situāciju, arī pažēlot un kopīgi izdomāt par stratēģijām, kas palīdzētu dēlam no šādām situācijām turpmāk izvairīties. Veselīgas attiecības ir tādas, ja vīrietis savā personībā ir tik nobriedis, ka spēj ar savu dēlu sarunāties.  

Tēta uzdevums – celt dēla pašapziņu

Celt, nevis graut bērna pašapziņu – ir lielākais tēva uzdevums. Viņam par to jāatbild vairāk nekā mammai, jo sieviete ir emocionāla un nespēs adekvāti dot bērnam padomu, kā drosmīgi izsisties cauri dažādām skarbākām un ne tik skarbām dzīves situācijām. Psihoterapeite stāsta – lai bērns iemācītos pieņemt lēmumus pats, vispareizāk būtu, ja vecāki ļautu viņiem pašiem tikt galā ar dažādām dzīves situācijām. Šo ideju var salīdzināt ar boksa ringu. Bērns viens pats tiek palaists ringā, bet vecāki ir kā treneri, kas sēž turpat blakus ringa malā un nemitīgi viņu vēro, un vienmēr ir gatavi aizstāvēt, palīdzēt un iejaukties. Tieši tēva uzdevums ir stāvēt pie cīņas ringa un šādā veidā atbalstīt savu bērnu, it īpaši dēlu. Tieši neiejaukties problēmu risināšanā, lai viņš pats tiek ar tām galā, bet vērtīgi padomi un atbalsts, lai dēls augtu par stipru vīrieti, netiek liegti.

Tas gan nenozīmē, ka tēvam dēls jādresē kā cīkstonis, un viņš nedrīkst runāt ar viņu par emocijām. Protams, arī šajā ziņā pastāv daudz stereotipu par to, kā vīrietis drīkst un nedrīkst uzvesties, un jūtu un emociju paušana ir viens no viņu tabu. Lai gan patiesībā - jebkurš vīrietis grib būt mīlēts un just mīlestību arī no tēva puses. Teikt „Es tevi mīlu!” katru dienu nav vajadzības – reizēm ar klusēšanu, skatienu un vienkārši kopā būšanu var izteikt daudz vairāk, nekā ar pārspīlētu jūtu deklamēšanu. Arī kopīga makšķerēšanas vai riteņbraukšana var būt tas pats, kas - es tevi mīlu. Jebkura aktivitāte, kur tētis ir kopā ar dēlu un pauž sajūtu, ka ir blakus un par viņu parūpēsies, veido emocionālo kontaktu ar bērnu.