5 lietas, ko man iemācīja bērns. Stāsta aktieris Lauris Subatnieks

1. Pacietība

Esmu nepacietīgs, vienmēr esmu gribējis, lai viss notiek ātri, bez kavēšanās, tagad un tūlīt! Taču mana jaunā – vecāka – loma kardināla mainīja visu dzīvi, tās ritmu un dzīvesveidu. Arī bērns visu grib uzreiz, tāpēc tagad sevi jāiegrožo. Pats esmu slinks, agrāk mēģināju dot sev visādas atlaides, atlikt darāmo, taču nu esmu spiests augt kopā ar bērnu, mainīties, pārvarēt savu ierasto slinkumu. Un mācīties. Apzinos, ka mazajam esmu paraugs, tālab tāds slinkais paraugs negribu būt! Jo Sebastians uzreiz visu kopē. Piemēram, no rīta atlieku gultas klāšanu. Skatos – arī puika nav saklājis. Kad prasu, kas noticis, viņš uzreiz norāda uz manu nesaklāto gultu.

2. Būt pieaugušam

Kad Sebastianu gaidījām, biju pamatīgi nobijies, piedzīvoju bailes – kā būs? Kas notiks? Kā mana dzīve tagad mainīsies? Pats esmu tik bezspēcīgs, tik nespējīgs parūpēties pats par sevi, faktiski pats vēl kā bērns, un tagad man pašam būs bērns? Domāju: nu labi, es kā bioloģiska būtne būšu izpildījis savu uzdevumu. Taču, kad dēls piedzima, viss izrādījās citādi – tā, kā pat nevarēju iedomājies. Daudz, daudz skaistu, patiesu emociju. Man patīk šīs pārmaiņas! Pat iedomāties nespēju, cik daudz var iedot bērns. Līdz ar viņu esmu kļuvis pieaudzis, augu kopā ar viņu. Ir nepieciešams bērnam iedot robežas, bet to nevar izdarīt, kamēr neproti robežas iedot pats sev. Esmu bijis uz sevi tendēts, taču te nu man ir cilvēks, par kuru ir jārūpējas un par kuru es gribu rūpēties. Varbūt ir cilvēki, kas pēc bērna pieteikšanās neko sevī nemaina, turpretī manī šīs pārmaiņas ir neizmērojamas. Es izjūtu aicinājumu ļauties šīm pārmaiņām.

3. Izpratni par beznosacījuma mīlestību

Kad dēls piedzima, biju afekta stāvoklī. Nespēju noticēt, ka tā var būt, – bērna rašanās tiešām IR brīnums. Tagad daudzas frāzes, kas līdz šim ir izklausījušās banālas (un tiem, kam nav bērnu, visticamāk, tā tas izklausās joprojām), ieguva citu skanējumu. Piemēram, beznosacījuma mīlestība. Ar prātu tu vari saprast daudz, taču līdz kodolam netiec, simts procentu sajūtu nespēj iegūt. Tā mīlestība, ko cilvēkā spēj atraisīt bērns... Tu saproti, ka mīlēsi viņu vienmēr. Nesaraujamas saites, neapslāpējamas izjūtas.

4. Virsjēgu dzīvei

Mana dzīve ir ieguvusi virsjēgu, saturu. Līdz tam kaut ko tver, daries, arī krāj dažādu pieredzi, lai spētu uzņemties šīs rūpes par bērnu. Taču šobrīd šķiet, ka tieši tagad, kad man ir dēls, sākusies īstā dzīve! Viņš man dod daudz spēka, prieka un virzību.

5. Ieraudzīt laika ritēšanu

Mani satrieca šis fakts: tikko Sebastians bija mazs un nevarīgs, tad, skat, jau divi gadi un tādu mazu ķiparu vedu pie rokas uz dārziņu. Kā uz armiju – nežēlīgo divgadnieku vidē. Tagad puikam jau četri gadi! Laiks iet lieliem soļiem uz priekšu, un, to sajūtot, varu pārskatīt, kam ir vērts veltīt laiku un kam ne. Pirmdienās, kas Dailes teātrī ir brīvdienas, dēlu nelaižu uz dārziņu – abi paliekam mājās, lai viņam varu veltīt pēc iespējas vairāk laika. Jā, pēc grūtas darba nedēļas ar mazu bērnu ir bijušas zināmas grūtības, taču vienmēr sajūtu – bērns ir labākais, kas ar mani ir noticis.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, speciāli žurnālam "Klubs"

Foto: Renārs Koris