5 lietas, ko man iemācījis bērns. Stāsta basketbolists Jānis Blūms

1. Pacietība

Bērns ir mazs, viņam šajā pasaulē viss ir pirmo reizi, un tas mums viņam jāierāda, jāiemāca. Uz bērniem nedrīkst kliegt, problēmas jāmēģina risināt bez bļaustīšanās, – viņš taču ir mazs bērniņš, bet es pieaudzis vīrietis! Ja uzkliegšu, mūsu attiecībām tas nāks par sliktu. Jāmācās izrunāties. Bērnam ir daudz vēlmju, iegribu, un tieši caur šo es atklāju, cik patiesībā spēju būt pacietīgs. Tiesa, citkārt man gadās pateikt arī ko skaļāk... Nesanāk jau viss perfekti, bet cenšos, mācos, un šajā ziņā man ļoti palīdz sieva Liene. Kad piedzimst bērns, daudzās ģimenēs rodas problēmas, un, manuprāt, vecāku pacietībai ir nozīme. Vairs neesat divi, tikai vīrs un sieva. Ir vēl kāds, par kuru jārūpējas neatkarīgi no apstākļiem. Piemēram, atnāku mājās pēc smagas spēles, tevi sagaida raudošs mazulis – ir jāprot to pieņemt, sadzīvot, saprast, ka bērns ir mazs un viņam nepieciešamas rūpes.

2. Iedvesmoties panākumiem no ģimenes

Kad bērni atnāk uz spēli, man tā ir dubultiedvesma – mūždien, ja bērni skatās spēli klātienē, man ir labāki rezultāti. Tādās reizēs mūsu komanda reti zaudē! Pagājušajā sezonā spēlēju Grieķijā, Atēnās, arī ģimene dzīvoja kopā ar mani un nāca uz mājas spēlēm. Zāle pilna skatītāju, un viņu vidū mani bērni, ko spēļu dēļ sen neesmu redzējis, – emocijas lielas, un tas ir papildu mērķis uzvarēt. Bērni dzīvo spēlei līdzi. Ja tā grūta vai ja zaudējam, Robis joprojām ļoti pārdzīvo.

Zinu daudzus gadījumus, kad, piedzimstot bērnam, sportistu karjerā pagadās melnais punkts. Tāpēc jāsadala lomas: kad esi darbā, strādā, kad esi mājās, velti sevi ģimenei.

3. Novērtēt sievietes

Mani fascinē sievišķīgas, šarmantas sievietes, kuras rūpējas par saviem bērniem un vienlaikus labi izskatās. Man fascinē arī lielas ģimenes un tas, ka, neņemot vērā ģimenes kuplumu un mammas ieguldīto darbu, viņa kā sieviete joprojām ir valdzinoša. Vīrietim tas ir jānovērtē, un es novērtēju. Tā enerģija, kas aiziet bērniem, ir milzīga, un vēl jābūt mīlošai sievai, šarmantai sievietei. Tas ir daudz prasīts! Bērni man likuši sievieti, manu sievu, ieraudzīt citā gaismā. Tagad nosvinējām desmit gadu kāzu jubileju, un manas jūtas ar katru dienu, šķiet, kļūst arvien pilnīgākas. Man šķiet, ka tieši bērnu ienākšana ģimenē ir mūs arvien vairāk satuvinājusi. Bērni aug, un mēs ar sievu augam līdzi. Respektējam viens otra vēlmes, atbalstām viens otru. Daudziem pāriem bērns ir attiecību pārbaudījums, mūsu attiecības bērni ir stiprinājuši.

4. Dzīves īstās vērtības

Pirms bērnu pieteikšanās sports man bieži ir bijis pirmajā vietā. Taču tagad pirmajā vietā ir ģimene. Bērni ir parādījuši dzīves vērtības. Kamēr mazo nebija, ar sievu gājām tusēt, ballēties. Tagad ir cits posms – atklājušās citas, daudz būtiskākas vērtības. Kad pienāk brīvdienas, labāk izvēlos pavadīt laiku ar ģimeni – aizdodamies uz kino, kaut kur ciemos, nevis divatā uz naktsklubu.

5. Spēlēties ar lellēm

Tagad, atvaļinājumā, visu dienu pavadu ar bērniem. No rīta aizvedu Robi uz basketbola treniņu, tad visi pa māju – braucam ar riteni, spēlējam tenisu, braucam ar dēli pa ezeru, spēlējamies ar bērniem koka namiņā (mājas pagalmā rotājas kokā iecelts namiņš – aut.), ejam peldēties, ar Amandu jāspēlējas ar lellēm. Meita dejo Dzintariņā, un man ar viņu katru vakaru mājās jādejo, zinu visu deju dziesmas no galvas. Savukārt mums ar dēlu ir ikvakara rituāls – ejam pastaigā ar suni. Un pēc tam abi uzspēlējam basketbolu. Jābauda mirklis, kamēr bērni mazi! Viņi tūlīt būs lieli, aizies savās darīšanās. Mums ir liela, apaļa gulta, un reizēm visi četri tur kopā aizmiegam, – man tik ļoti tas patīk, jo kad tad vēl? Tāpēc mirklis ir jābauda un nevar atteikt bērnu lūgumam būt kopā. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, speciāli žurnālam "Klubs"

Foto: Gatis Gierts