"Gribētu dzīvot kopā ar tēti..."

Man piedāvāja uzrakstīt par bērnību. Es vēlējos izvairīties. Es pat aizmirsu, ka man to piedāvāja. Tad man atgādināja. Tad es teicu sev: es par savu bērnību jau ļoti daudz esmu pateikusi. Es teicu, es vairs negribu runāt par to... bērnību. Tādas situācijas ir bijušas jau iepriekš. Man sacīja: "Vajadzētu uzrakstīt kaut ko bērniem." Es it kā negribēju. Tad man sacīja: bet tev taču ir viens bērns, un otrs tūlīt būs klāt. Divi bērni. Tev ir jāraksta bērniem. Tā kā tā bija iespēja, pirmkārt, rakstīt, otrkārt, kaut ko nopelnīt šo bērnu uzturēšanai, tad es piekritu un rakstīju. Uzrakstīju grāmatu "Vai otrā grupa mani dzird?", Inese Zandere teica, ka grāmata tā jānosauc (tas ir viens no grāmatas dzejoļu nosaukumiem), un Anete Melece padarīju šo grāmatu unikālu. 

Tad man piedāvāja uztaisīt izrādi par varu, tikai neko feministisku, lūdzu, apnicis jau galīgi. Mums viss ar dzimumu līdztiesību ir kārtībā, un tu ar savām gaudām un vaimanām tikai sadusmo mūsu vīriešus šajā mūsu ziedēšanas laikā. 

Tā kā jau kopš bērnības es esmu ļoti paklausīga un tagad vēl turklāt man ir vajadzīga nauda, kas principā ir gandrīz viens un tas pats, es piekritu veidot izrādi, kura nebūtu feministiska. 


Izrādes skici. Par varu. Par varu un bērniem. 
Es jautāju savai māsai Katrīnai Gailei, vai viņa būtu ar mieru kopā ar mani šo izrādi veidot. Viņa bija ar mieru. Daudzus citus savus radiniekus esmu jau savos darbos jau aprakstījusi: omi, vecmāmiņu, tēti, savas meitas, bijušos partnerus. Tiem, par kuriem es nojautu, ka viņi būs ar mieru, es jautāju atļauju, tiem, par kuriem es zināju, ka viņi nebūs ar mieru, vai ar kuriem rakstīšanas brīdī atrados tādā attiecību statusā, ka saruna nebija iespējama, es neko nejautāju un paslēpu viņu prototipu zem trauslas vai biezas metaforu kārtas.
Es pajautāju psiholoģei Līgai Bernātei, vai viņa varētu sagatavot jautājumus bērniem par varu. Viņa varēja. Tad mēs ar māsu Katrīnu aptaujājām 12 bērnus. Daļa no viņiem intervijas laikā dzīvoja kādā no Latvijas krīzes centriem, daļa mācījās kādā no Latvijas privātskolām. 
Tad Katrīna uztaisīja sešas gleznas uz melna kartona, mēs uzrakstījām mūsu iepazīšanās stāstu, iemācījāmies to no galvas un es uzrakstīju garu, garu dialogu starp jautātāju un bērnu. Gleznas mēs parādījām, iepazīšanās stāstus norunājām un dialogu nolasījām izrādes skices laikā "Dirty Deal teatro" un pēc tam – festivālā "Lampa". Vēlos jums nocitēt dažus no dialoga fragmentiem.
 

Kam tavā ģimenē pieder vara?
– Маме.
– Vecākiem.
– Droši vien tētim un mammai.
– Mammai un tētim.
– Mīlestībai.
– Mammai un mazajai māsai.
– Mammai un tētim.
– Manai mammai.
– Man vēl ir laimīga ģimene, jo man māca, ko nevajag darīt.
– Manā ģimenē vara pieder mammai, jo viņai ir nauda. Ja skatīties tā – ja viņa man neiedos naudu, tad es nepaēdīšu. Ja es nepaēdīšu, tad es nomiršu.
– Mūsu ģimenē vara ir mīlestība, draudzība un pieklājība.
– Tētim.
 

Kas tev garšo? 
– Neveselīgs ēdiens, pankūkas un vafeles, daudz kas.
– Man garšo kartupeļi. No pašas bērnības. Mana mamma taisīja kartupeļu biezputru. Es visu varēju izēst. Pat māsai atņemt.
– Suši un salāti un saldumi.
– Sēnes.
– Kartupeļi ar saldējumu.
– Suflē, viskautkas ar želeju, šokolāde.

Kā vecāki tevi soda, ja tu neklausi?
– Pietupieni un viena diena bez telefona. 
– Noper ar siksnu un ieliek stūrī.
– Tētis dažreiz skaļi bļauj. Arī strīdas ar mammu. Bet arī uztraucas par viņu, jo viņai sāp galva.
– Liek iet uz savu istabu un neko tur nedarīt.
– Atņem kabatas naudu vai atņem datoru uz nedēļu.
– Она ругается.
– Sit ar vadu. Tikai ar to. Jo viņai šķiet, ka tas ir palīdzoši. Ka pēc tam bērns sāk klausīt. Kā var pēc vada kaut ko klausīt!

Kas tas ir par vadu?
– Nu, ziniet, kabeļtrose. Resna tāda.

Vai tavu mammu arī bērnībā sita ar to vadu?
– Es viņai prasīju, vai viņas mamma viņu sita un apsaukāja. Viņa teica, ka ne, jo viņa darīja visus pienākumus, kurus mamma viņai lika.
– Viņa pārstāja mani sist, kad es izaugu. Tagad, kad viņa lien kauties, es viņai turu rokas, šitā, un viņa man neko nevar izdarīt.

Kā vecāki tevi soda, ja tu neklausi?
– Atšķirībā kādā gadījumā. Ir dažādi. Mamma morāli aizrāda. To ir grūti izturēt. Mamma sita dusmās.
– Viņa atņem telefonu, bet uz desmit minūtēm. Viņa taču nevar izturēt, mani nepārbaudījusi.

Man piedāvāja rakstīt par bērnību, un es negribēju. Es gribēju būt bērnišķīga, atteikties no atbildības rakstīt šo tekstu, bet es nevarēju: lielā mērā tāpēc, ka man ir jāuztur savi bērni. Es esmu daudz domājusi par bērniem un varu, par sevi un par varu, par mīlestību un par varu. Es domāju – ja starp cilvēkiem nav mīlestības, tad tur ierodas vara. Ja vecākiem trūkst mīlestības, tad viņiem ir grūti to dot bērniem. Es domāju – ja bērni netiek mīlēti, viņi izaug par cilvēkiem, kuriem grūti mīlēt, un viņi sev vajadzīgo nereti ņem ar varu. Tomēr reizēm, ja vien cilvēki grib, tad pat attiecības, piemēram, kas izveidojušās ar varu, var kļūt par mīlestību. Tikai tur vajag daudz drosmes un atklātības. Tātad tas ne vienmēr nozīmē, ka nemīlēti bērni kļūs par vecākiem, kas nemīl savus bērnus. Nē. Tikai viņiem vajadzēs būt ļoti stipriem, iespējams, pārāk stipriem.

Pabeidz, lūdzu, teikumu: "Kad mamma dusmojas, viņa..."
– Runā nemierīgi.
– Kad mamma dusmojas, viņa apsaukājas: resnā govs, nodevēja.
– Kad mamma dusmojas, viņa pēc tam žēlo mani.
– Kad viņa dusmojas, viņa mani sit, kad mamma dusmojas, viņa ir kā zvērs.
– Ir dusmīga, mēģina savaldīties, es sāku raudāt.
– Mani sit.

Vai tas notiek katru dienu?
– Gandrīz katru dienu. Ja es dabūju sliktu atzīmi.

Vai piecinieks arī ir slikta atzīme?
– Nē, viņa sit mani tikai par tiem vieniniekiem, divniekiem.
– Kad mamma dusmojas, viņa ir dusmīga.

Pabeidz, lūdzu, teikumu: "Man nepatīk..."
– Man nepatīk, ka dzīve ir pārāk grūta mums.
– Ka pa skeitparku skraida ar kājām.
– Dzert nepatīk.
– Nepatīk, ka es nedrīkstu tik daudz ēst.
– Nepatīk cilvēki, kas man uzbāžas.
– Kad man neļauj skatīties telefonā.
– Man nepatīk... es negribu...

Tu droši vari neteikt, ja negribi...
– Man nepatīk, ka mamma dzer. Viņa dzer četrus, piecus gadus, kopš tā laika, kad viņu pameta puisis.

Ja bērni piedzimst vai ierodas savstarpēji mīlošu partneru ģimenē, viņiem ir izredzes saņemt nesavtīgu mīlestību no savām piesaistes personām – vecākiem vai aizbildņiem. Nevis tādu: es tevi mīlēšu, ja tu būsi tikpat paklausīgs kā Dainis vai sakārtosi istabu, bet gan – es tevi mīlu tādu, kāds tu esi, pat ja tu reizēm esi galīgi neciešams. Un, jā, tu reizēm esi galīgi neciešams, un es to mācos tev pateikt tā, lai tevi neievainotu. 
Savukārt, ja vecāki nav saņēmuši nesavtīgu mīlestību no saviem vecākiem, ir piedzīvojuši varmācīgas attiecības, ja viņi nesaņem pienācīgu atbalstu no saviem partneriem, tad šī bērnu vajadzība pēc nesavtīgas mīlestības (dažos vecuma posmos pavēstīta visai uzstājīgi un skaļi) var vecāku samalt, nostādot aci pret aci ar viņa paša bērnību, nostādīt viņus tā izmisuma dīķa priekšā, kurā jau gadiem nav bijis ne pilītes ūdens un rēgojas vien akmeņaina bedre. 

Un vecāki zina vai vismaz nojauš, ka viņi nedrīkst prasīt mīlestību saviem bērniem. Bet bieži vien vecāki ir nonākuši situācijā: bet kam tad citam lai mēs to mīlestību prasām?

Ko tu ieteiktu pieaugušajiem, kā viņiem vajadzētu runāt ar bērniem?
– Maigāk, nevis tik daudz bļaustīties.
– Lai viņi no sākuma paklausās un tad atbild.
– Parasti, kad es nāku mājās, mamma taisa ēst, un viņa nedzird.
– Normālā valodā bez rupjībām.
– Saprast bērnu, ko viņš grib, nevis pārprasīt par simts reizēm, ko tu gribi, ko tev vajag.
– Uzklausīt. Smagi paliek, kad neļauj tev pateikt. Simto reizi atkārto stundas laikā.
– Терпеливо.
– Nedusmojoties.
– Normāli, priecīgi sarunājoties. Uzmundrinoši.
– Mīļi, saprotoši un jauki.

Kā tu paskaidrotu, kas ir vara?
– Spēks, kas tev piemīt.
– Tas nozīmē spiest cilvēkam to, ko viņš negrib darīt, tā ir vara.
– Vara ir tad, kad kāds tevi pārvalda.
– Vara ir atļauja pārvaldīt cilvēkus.
– Ka tev ir kontrole pār citiem.
– Vara ir tad, kad cilvēku visi klausa. Vara vispār ir kaut kas slikts. Vara var būt tikai pret sevi. Pret citiem – ne. 
– Tāda ir manai mammai. Mamma par visu maksā. Ja mamma kaut ko pasaka, mums visiem tas jādara. Neļauj man vispār neko runāt. Ja mammai ir slikts garastāvoklis, viņa to izrāda. Mums nav atļauts izrādīt... Kad mums bija pēdējais konflikts ar to vadu. Te atbrauca viena grupa uz Lucavsalu, es mammai lūdzu iedot man piecus eiro, jo tas ir pēdējais koncerta manā dzīvē, bet es pat nevaru savu viedokli izteikt, viņa paņem to vadu un sāk mani sist. Man visa mugura bija sarkani zilās rētās.

Kam Latvijā pieder vara?
– Prezidentam.
– Pašvaldībai.
– Ušakovam.

Kam pasaulē pieder vara?
– Pašvaldībai.
– Trampam.
– Naudai.
– Pasaulē vara pieder vairākiem. Es neesmu pārliecināta, ka ir kāds viens, kas pārvalda.
– Pasaulē vara pieder naudai.

Kam Latvijā?
– Nilam.
– Nezinu.
– It kā jau būtu jāsaka prezidentam, bet arī cilvēkiem.
– Latvijā vara pieder tautai. To saka mana skolotāja. Es uzskatu, ka tā pieder visādiem deputātiem.

Kādas 3 lietas tu pasaulē gribētu mainīt?
– Чтобы всё было красивое, чтобы не было преступности.
– Lai vecāki atļauj visu, ko grib, visiem daudz naudas.
– Lai visi zagļi nonāk cietumā.
– Lai visi ir draudzīgi.
– Lai viss ir daudz lētāks.
– Lai cilvēki vairāk kaut ko atļauj – pieaugušie bērniem – un domā par citiem.
– Gribētu mainīt to, ka arābi krāpj cilvēkus.
– Ka tikai tualetē var pabūt viens.
– Gribētu mainīt to, ka man ir bail no mammas.
– Lai bērni saprastu – ja citi bērni atšķiras ar ko fizisku, tie tāpat ir bērni... cilvēki... man bija tāda situācija. Varbūt ir vēl kaut kas.
– Lai būtu veselīgāks ēdiens, lai nebūtu tik cukurains ēdiens, lai būtu mazāk saldumu veikalu un vairāk veselīgo ēdienu veikalu.
– Un, ja bērns kaut ko grib, lai tas piepildās.
– Gribētu mainīt to, ka mamma man teica, ka viņa mani noslīcinās vai nožņaugs.
– Gribētu mainīt savas atzīmes un uzvedību.
– Es gribētu, lai būtu mazāk stundu, lai nebūtu vasaras darbu, lai būtu mazāk gadu jāmācās.
– Lai visi sliktie prezidenti būtu labi.
– Lai pasaulē cirkā un citur neverdzinātu cilvēkus un dzīvniekus.
– Lai būtu izdomātas nemirstības zāles.
– Badu. Lai visiem būtu, ko ēst. Pat tiem ņegriem.
– Lai nebūtu tāda vara naudai.

Savukārt, lai cilvēki spētu būt tik drosmīgi un atpazītu varmācību sevī, viņus vajadzētu atbrīvot no bailēm tikt sodītiem. Vai visdrīzāk cilvēkam pašam vajadzētu sevi atbrīvot no bailēm tikt sodītam. Protams, mēs jau darām, ko varam: mēs iedzeram, mēs lietojam citas apreibinošas vielas, mēs iepērkamies, mēs ēdam, mēs ejam uz piecām pašattīstības grupām vienlaikus un vēl – uz vagīnas attīrīšanu ar latviešu tautasdziesmām pirtī. Domāju, ka visi šie veidi, kā tikt vaļā no bailēm, ir saprotami. 

Bet vēl dažreiz es domāju, ka varētu jau arī netiesāt (Mateja ev. 7:1–6). Vismaz kādu brīdi. Netiesāt sevi un apkārtējos. Netērēt laiku, feisbukā rakstot, kas būtu jādara ar māti, šoferi un garāmgājējiem, kad ir notikusi traģēdija ar mazo Ivanu, bet gan padomāt tai brīdī, cik labs partneris/partnere esmu es pats. Cik labs partneris ir mans dēls/meita, un vai mana meita/dēls ir pietiekami pašapzinīgi, lai cilvēkam, kurš viņai/viņam dara pāri, pateiktu "nē" vai partnerim, kurš nerūpējas par abu kopējo bērnu, – ka tas ir jādara. 
Un tad, ja tā nav, ja es nojaušu, ka mans dēls un meita nav labi partneri sev vai otram, tad padomāt, kā es varētu viņiem palīdzēt, it sevišķi tai gadījumā, ja viņi ar mani jau gadiem vairs nesarunājās.

Kad tu pieaugsi, ar ko tu gribētu dzīvot kopā? 
– Ar draudzeni vai draugu.
– Ar vīru, vienu bērnu un suni.
– Ar vīrieti, protams. Bērnus gribētu vienu vai divus.
– Ar sievu.
– Es gribētu ģimeni. No sākuma dzīvotu kopā ar kaķi.
– Ar vīru vai ar draudzeni. Es gribu vienu bērnu, jo tad ir vieglāk tikt galā. Ja divi sāktu raudāt, tad būtu šausmas.
– Gribētu dzīvot kopā ar tēti.