Kā un kāpēc nepieciešams bērnam izskaidrot, kas ir valsts svētki?

18. novembris ir Latvijas Republikas Neatkarības proklamēšanas diena jeb mūsu valsts dzimšanas diena. Par godu šai dienai visā Latvijā ir brīvdiena, kad kopā ar ģimeni ir iespēja apmeklēt dažādus koncertus, parādes, lāpu gājienus un svētku uguņošanu. Pie mājām un ēkām tiek izkārti karogi, ikviens tiek aicināts pie krūtīm piespraust sarkanbaltsarkanu lentīti un kopā svinēt šos svētkus. Pieaugušajiem tas ir pašsaprotami, bet maziem bērniem tas var radīt apmulsumu un neizpratni. Kāpēc ir svarīgi bērnam paskaidrot šo svētku nozīmi un kā to darīt, skaidro klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte. 

Tas, vai un cik daudz vecāki stāsta bērniem par Latviju un šiem svētkiem, ir atkarīgs no katras ģimenes, viņu uzskatiem un patriotisma. Ja ģimenē šie svētki netiek svinēti, tad būtu labi, ja bērnam tiktu izstāstīts pats minimums par to, kas ir 18. novembris, kā un kas tiek svinēts. Visā Latvijā tiek dekorētas pilsētas, notiek parādes, svētku uguņošana un dažādi citi pasākumi. Nezinot un neizprotot, kas notiek sabiedrībā, bērns var justies neērti. Neziņas dēļ var rasties dažādi pārpratumi, piemēram, kad par to runā bērnudārzā vai skolā.

Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite norāda: "Jo jaunāks ir bērns, jo viņš vairāk tic saviem vecākiem. Ja vecāki saka, ka nav nekādu svētku, bet bērnudārza audzinātāja saka, ka ir, tad tas var būt mulsinoši priekš bērna." 

Reizēm līdz ar bērna ienākšanu ģimenē arī vecākiem parādās motivācija šos svētkus svinēt, jo tad rodas iemesls doties vērot pasākumus, kas ir par godu Latvijas dzimšanas dienai. Līdz ar to, diena no vienkāršas brīvdienas var pāraugt svētku dienā, kad prieks un pacilājoša sajūta ir visiem ģimenes locekļiem, jo diez vai svētku mums ir par daudz, drīzāk pretēji.

Runājot par Latvijas vēsturi, jāņem vērā bērna vecums un nav jāieslīgst sīkās detaļās. Bērnam augot, katru gadu var atklāt arvien vairāk informācijas par Latvijas vēsturi. 

Piemēram, divgadniekam nav vajadzības zināt par vēsturi, bērnam pietiks ar to, ja viņš sapratīs, ka Latvijai ir dzimšanas diena tāpat kā viņam, mammai un tētim.

Trīsgadniekam jau var pastāstīt kādu faktu, piemēram, ka Latvijas karavīri izcīnīja iespēju, ka cilvēki varēja sanākt kopā un nodibināt Latviju. Svarīgi būtu radīt iespēju un interesi runāt par šīm tēmām un ieviest kādu tradīciju, piemēram, papildinot stāstu par karavīriem, apmeklējiet Nacionālo bruņoto spēku parādi, kuras laikā bērns varēs redzēt gan formās tērptus karavīrus, gan neparastās bruņu mašīnas. 

Apmeklējot svētku pasākumus vai muzejus, bērnam pašam radīsies jautājumi, uz kuriem viņš centīsies rast atbildes. Vienu un to pašu muzeju, piemiņas vietu vai pasākumu var apmeklēt katru gadu un katru reizi bērnam būs iespēja uzzināt ko jaunu. Lūdz, lai vecvecvecāki vai vecvecāki padalās ar bērniem stāstos par piedzīvoto un pārdzīvoto. Sarunas ar mīļajiem vecvecākiem var izrādīties pat daudz vērtīgākas un interesantākas kā publiski pasākumi.

Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte norāda, ka nevajadzētu fokusēties uz sarežģītajiem vēstures aspektiem, jo par to bērnam būs iespēja mācīties skolā. Līdz tam ir būtiski bērnu pieradināt pie domas, ka arī valstij ir dzimšanas diena, tāpat kā ikvienam no mums, ka tās ir pūles izveidot un nosargāt valsti, ka tas nenotiek tāpat vien. Vajadzētu izvairīties arī no tā, ka 18. novembris pārvēršas par drūmu un nopietnu dienu, cenšoties saprast vēsturi. 

Vecāku uzdevums ir saplānot šo dienu, lai bērnam būtu patīkami un gribētos svinēt, lai viņš būtu lepns par to, ka svin Latvijas dzimšanas dienu un ar laiku būtu vēlme arī sīkāk izzināt to, kā valsts radās.