4. maijs – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena

Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

Deklarāciju sagatavoja Latvijas Tautas frontes frakcija (pie tās teksta gatavošanas darbojušies Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Vilnis Eglājs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un Rolands Rikards[1]), pret bija Interfronti atbalstošie deputāti. Deklarācijas preambulā konstatēts, ka Tautas Saeima, kas tika ievēlēta prettiesiskās, antikonstitucionālās vēlēšanās, kuru rezultāti bija viltoti, nevarēja paust tautas gribu un tai arī nebija tiesību lemt par valsts politiskās iekārtas maiņu un atteikšanos no suverinitātes. 

Saskaņā ar Satversmi Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai un to mainīt var vienīgi tautas nobalsošanā. 

Tā kā Satversmē noteiktā procedūra nebija ievērota, Latvija nekad de iure nebija iestājusies Padomju Savienībā. Pamatojoties uz to un Latvijas iedzīvotāju gribu, kas pausta ievēlot vairākumā deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu, Augstākajai Padomei bija tiesības lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā Padome, kurā 1990. gada vēlēšanās bija ievēlēts 201 deputāts. Lai likumdevēji pieņemtu deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 134 balsis. Ar 138 balsīm "par", 0 "pret" (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 "atturas" Augstākā Padome to pieņēma. Tika pasludināts pārejas posms no Latvijas Republikas Augstākās Padomes līdz Saeimas sasaukšanai.

Deklarācijas pieņemšanas laikā pie Augstākās Padomes ēkas (tagad Saeimas ēka) pulcējās liels neatkarības atbalstītāju pulks un deputāti pēc pozitīvā balsojuma tika ar sajūsmu sagaidīti Jēkaba ielā.

Infografiku par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas skaties ŠEIT!