Tādi nav nekur citur pasaulē! Patriotiski produkti, ar kuriem Latvija lepojas pasaules mērogā. Lieliski derēs Valsts svētku galdam

Eiropas Savienībā (ES) darbojas garantēto tradicionālo īpatnību, aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un aizsargātu cilmes vietas nosaukumu shēma, kuras mērķis ir izcelt vietējo nacionālo produktu unikalitāti, tos pasargājot no viltojumiem. Pašlaik ES ir reģistrēti vairāk nekā 3200 šādu produktu, un Latvijas lepojas tikai ar sešiem (oficiāli septiņiem, jo Vidzemes piekrastes nēģi „sadalīti” divās frakcijās – Carnikavas un Salacgrīvas). Vēl divi produkti (viens no Smiltenes, otrs no Aglonas) gaida iekļaušanu šajā sarakstā. 
 

Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā ierakstīts sklandrausis, salināta rudzu rupjmaize un Jāņu siers, aizsargātas cilmes vietas nosaukumu reģistrā – Latvijas lielie pelēkie zirņi, bet aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā nēģi un Rucavas baltais sviests. Vēl uz ierakstu šajos reģistros pretendē Aglonas maizes veistūklis un Smiltenē ražotais Latvijas siers.

Lai gan ne visi ēdieni asociēsies ar 18. novembri, tos droši vari celt galdā arī šajā datumā, uzsverot latviskās tradīcijas un vērtības. 
 

Jāņu siers

shutterstock

Jāņu siers ir neatņemama Latvijas svētku sastāvdaļa, it īpaši Līgo laikā. Tas izceļas ar īpašu recepti un nemainīgu garšu, kas paaudzēs ir saglabājusi savu tradicionālo vērtību. Latvijā Jāņu sieru gatavo „Rankas piens”, „Valmieras piens”, „Lazdonas piensaimnieks”, Jaunpils pienotava, kā arī piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības „Straupe” un „Dundaga”. Katru gadu pārdod līdz 200 tonnām šā siera, un lielākais noiets, protams, ir Jāņos. To var uzskatīt par vispieejamāko, jo to var nopirkt praktiski jebkurā pārtikas veikalā. Bet, lai nenopirktu „kaut ko līdzīgu”, jālūko, lai nosaukumā būtu tieši „Jāņu”, nevis, piemēram, „Līgo” vai „Ķimeņu”, jo šiem sieriem varētu būt izmantots ne īstās konsistences biezpiens, pievienotas kādas citas garšvielas vai olas aizstātas ar olu pulveri. Jāņu sieru gatavo no piena un biezpiena, pievienojot sviestu vai saldo krējumu, olas, vārāmo sāli un ķimenes.

Latvijas pelēkie zirņi

shutterstock

Latvijas pelēkie zirņi ir tradicionāla vērtība, ko bieži galdā ceļam Ziemassvētku laikā, bet tie iederas arī citos svētkos. Latvijas lielie pelēkie zirņi tiek audzēti no kaltētām Retrijas šķirnes sēklām, kas ir īpaši lielas un rupjas. Šie zirņi izceļas ar īpaši labām kulinārām īpašībām – relatīvi īsu vārīšanās laiku un izcilu garšu.

Sklandrausis

shutterstock

Šī Kurzemes rauša, kura pamatsastāvdaļas ir stingra rudzu mīklas pamatne ar vārītu kartupeļu un vārītu burkānu pildījumu, gatavošanas un ēšanas tradīcijas iesniedzas senā pagātnē. To apliecina šī ēdiena nozīme senlatviešu gadskārtu svētkos un svinamajās dienās. Sklandrauša cepšanas prasme ir nodota no paaudzes paaudzē. Ja esat Kurzemes pusē – Dundagā, Alsungā vai Kuldīgā, tad nebūs grūti vietējos veikaliņos atrast īstu sklandrausi, kuru gatavo pārdesmit vietējo saimnieču.

Rucavas baltais sviests

shutterstock

Dienvidkurzemes lepnums – Rucavas baltais sviests – ir produkts, kas gatavots pēc metodēm, kas nemainītas kopš 19. gadsimta. Šo sviestu māk iegūt gandrīz katra rucavniece, un šajā Dienvidkurzemes ciemā arī atradīsiet, kur to var iegādāties (to tur gatavo divi ražotāji – Rucavas tradīciju klubs un zemnieku saimniecība „Timbras”). Rucavā var arī iegādāties baltā sviesta izejvielas – labu lauku krējumu un vājpiena rūgušpienu. Rucavas baltais sviests ir divreiz liesāks nekā tā tradicionāli gatavotais radinieks. Baltā sviesta īpašumu nodrošina tā gatavošanas tehnoloģija – krējumam neatdalot paniņas un papildus iestrādājot vājpiena rūgušpienu.

Carnikavas un Salacgrīvas nēģi

shutterstock

Carnikavas un Salacgrīvas nēģi tiek zvejoti un gatavoti Vidzemes piekrastē, kur tie tiek apstrādāti pēc senām tradīcijām, veidojot īpašu delikatesi – ceptus nēģus želejā. Šie nēģi visbiežāk ir pieejami Rīgas Centrāltirgū, bet arī citviet tos iespējams atrast. Par Carnikavas nēģi dēvē nēģi, kas tiek zvejots Gaujā Carnikavas pusē no 1. augusta līdz 1. februārim. Savukārt Salacgrīvas nēģus zvejo ar murdiem, kurus no tačiem izliek Svētupē un Salacā Salacgrīvas pagasta un pilsētas teritorijā (mūsdienās tikai Salacgrīvā nēģu zvejā joprojām izmanto taci un murdus – unikālu zvejas paņēmienu ar gadsimtiem senu vēsturi).

Salināta rudzu rupjmaize

shutterstock

Visgrūtāk svētku galdam droši vien būs sameklēt oriģinālo salināto rudzu rupjmaizi. Ar vārdu „salinātā rupjmaize” saprot no rupjajiem rudzu miltiem ceptu maizi, kuras gatavošanā izmanto plaucējumu. Tas nozīmē, ka daļu no miltiem aplej ar karstu ūdeni, citiem vārdiem sakot – tā tiek salināta. Vēl šo produktu specifisku dara tas, ka plaucējumu gatavo koka kublos, plaucējuma un mīklas gatavošanas laikā pievienojot ķimenes un cukuru, bet klaipus veido iegarenas formas. Tā perfekti pēc receptūras to pašlaik praktiski nekur necep, bet ļoti līdzīgu šai maizei piedāvā tādas ceptuves kā „Lielezers” (plaucētā rupjmaize) un Kuldīgas maizes ceptuve („Kurzemes iecienītā klona maize”).

Aglonas veistūklis un Latvijas siers

Pārtikas un veterinārais dienests

Vēl uz valsts dzimšanas dienas svētku galda var likt divus īpašos gardumus, kuri stāv rindā uz iekļaušanu ES īpašo gastronomisko sarakstu. Pirmais ir Aglonas maizes veistūklis (maize, kurā iecepts žāvēts cūkas speķis un sīpoli, veidojot vīstokli). Šo Latgales maizes brīnumu jau vairāk kā 20 gadus cep Vija Kudiņa, kura ir ne tikai ceptuves saimniece, bet arī pārvalda Aglonas maizes muzeju.

Vēl uz īpašo statusa reģistrāciju gaida „Smiltenes piena” ražotais siers „Latvija”, kas tiek ražots pēc īpašas tehnoloģijas, izmantojot kādu noslēpumu – sarkano tīrkultūru un tiek nogatavināts speciāli šim sieram paredzētā pagrabā. Latvijas siers ir gana specifisks gan garšas, gan spēcīgās smaržas ziņā. Vieniem tas patīk, citiem nepavisam ne, bet tas ir daudzu iecienīts, jo šo sieru varam atrast veikalu plauktos visā Latvijā.