"Gribu, lai dēls zina, ka daļa no viņa ir Latvijā!" Gunitas stāsts par to, kā Latvijas svētkus svin Velsā

Toreiz, dodoties strādāt kā brīvprātīgā, Gunitas plānos it nemaz neietilpa nobāzēties uz dzīvi kaut kur svešumā. Viņa bija jauna, zinātkāra meitene, kurai interesēja citur pasaulē notiekošais. Gribējās iepazīt citas kultūras, citu valstu jauniešus un iemēģināt spēkus kādā sev neierastā nodarbē. Viņa strādāja brīvprātīgā darbu Velsas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tieši tur Gunita satika savu nākamo vīru, kurš tādu pašu mērķu vadīts bija pametis saulaino Spāniju un radis jaunu mājvietu gana pelēkajā Lielbritānijas valstī, kur ik rītu mēroja ceļu uz pieminēto klīniku. Gan Jaime, gan Gunita atzīst, ka tagad par savām mājām uzskata Velsu, un tas ir pirms kādiem gadiem apzināti pieņemts lēmums, uz kuru pamudināja dēls Kajs. 

Latvijas svētkiem par godu tapis Kaja darināts karogs. Tā īstā – karmīnsarkanā – krāsa neesot bijusi pa rokai, taču darbs veikts ar lielu atbildību un rūpību.

Vēl pirms dēla pieteikšanās un pēc darba pieredzes gūšanas gan Velsā, gan Spānijā, gan arī eksotiskajā Ķīnā, abi apceļoja pasauli. Izplānoja tā, lai visur, kur viņi ierodas, būtu vasara. Praktisku apsvērumu dēļ – kurš gan vēlas nēsāt uz muguras ceļasomu ar siltajām drēbēm, ja tāpat jau ir līdzi visa iedzīve?! 

Tagad atrasta pašiem sava mājvieta. Tāda īsta – nopirkta, ne vairs īrēta. Un šogad pirmo reizi Latvijas svētki tiek svinēti tieši tur. “Patiesībā es braukšu uz Dona koncertu, kas notiks tieši 18. novembrī Londonā, mājās ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un kādiem našķiem, ko pagatavošu, svinēs vīrs ar dēlu,” atklāj Gunita, piebilstot, ka latviešiem nozīmīgos svētkus sākuši svinēt, kad piedzimis dēls: “Lai nodotu viņam latviskumu, lai viņš zinātu savas saknes un kaut mazliet justos kā latvietis. 

Jo šeit apkārt jau ir tikai britu valoda, viņu kultūra, tāpēc savējās – latviešu un arī spāņu – cenšamies uzturēt un nodot dēlam savas ģimenes ietvaros.” 

Kajs itin labi runā latviski un noteikti visu saprot, tāpat kā spāniski. “Gribējām, lai viņš var kontaktēties ar saviem radiem Latvijā un Spānijā. Lai vecvecāki viņu saprot un viņš var pateikt, ko vēlas. Lai visiem ir viegla komunikācija un valodas barjeras dēļ nerodas vēlme izvairīties vienam no otra,” Gunita paskaidro un uzsver: “Es ļoti gribēju, lai dēls zina, ka daļa no viņa ir Latvijā. Starp citu, viņa skolā iepriekš mācījās vairāki latviešu bērni. Ar viņiem Kajs runāja angliski, bet ar pieaugušajiem gan – latviski.”

Latvietes Velsā 18. novembra svinībās. No kreisās – Anda, Gunita, Sintija, Gundija un Inese.

Pērn ģimene devusies uz otru lielāko Velsas pilsētu Svansiju, kur rīkotas Latvijas dzimšanas dienas svinības. Bijis daudz viesu, un, ja neskaita Jāņus, tā bijusi pirmā reize, kad valstiski svētki atzīmēti kopā ar citiem tur mītošajiem latviešiem. 

Gunita gan saka: “Man Latvijas svētki vairāk ir saruna ar dēlu par 18. un 11. novembri. Kas notika šajos datumos, kāpēc tie ir tik nozīmīgi. Mēs neliekam uzsvaru uz kādām lietām vai galda klāšanu, bet vairāk stāstu, kā šie svētki tiek atzīmēti Latvijā, kādas ir tradīcijas. Piemēram, ka Lāčplēša dienā krastmalā liek svecītes utt. Lai viņš zina.” 

Velsā dzīvojošo latviešu bērni 18. novembra svinībās pērn Svansijā. Viņi visi prot latviešu valodu. 

Jautāta par to, kas Kajam īpaši patīk no latviskā, Gunita nevilcinoties uzskaita – vispirms tas ir viņa mīļais Latvijas futbola krekls, kas tiek vilkts, lai arī jau kļuvis dikti ciešs. “To viņš velk pat uz skolu, kad ir tā sauktās dienas bez formas. Kajam ir arī no Itālijas atvests futbola krekls, bet tiek izņemts no skapja diezgan reti,” atklāj Gunita. 

Vēl Kajs laiku pa laikam izmēģina, vai beidzot izdosies pierunāt mammu atdot viņam pie atslēgu saišķa pielikto Latvijas karodziņu. Līdz šim viņa bijusi nelokāma. 

Par patriotisku Gunita sauc arī “Bermuda divstūra” dziesmu “Sarkanbaltsarkanais” – Kajs to klausās, dzied līdzi, tāpat kā daudzām Dona dziesmām, kas viņam arī patīk.  

Un Kajam dikti garšo saldā desa, ko Gunita pagatavo, ja vien veikalā dabūjusi marmelādi. Tā Velsā nav iecienīta prece, tāpēc jāmeklē veikalos, kuros nopērkami citu valstu produkti. Tur tiek iegādāti arī glazētie biezpiena sieriņi, kas garšo viņiem visiem, piparkūku mīkla vai jau gatavi cepumi, bet Ziemassvētkos tiek cepti pīrāgi. 

Galda spēles ar latviešu bērniem. Kajs – otrais no labās savā iemīļotajā Latvijas futbola kreklā.

“Šogad izstāstīju Kajam arī par Padomju Savienību. Viņam tagad interesē vēsture, tāpēc stāstīju to kā savu bērnības pieredzi, ka visiem viss bija vienāds, ka veikalos nekā nebija un pat pēc desas stāvējām ļoti garās rindās, ka saldējumu pārdeva tikai noteiktās, speciālās vietās un to uzreiz izpirka utt. Es tiešām ticu, ka manā dēlā ir kripatiņa latviskuma, jo šīs vērtības cenšos viņam nodot,” piebilst Gunita.