"Silmaču" fenomens: visslavenākā latviešu luga pēc pirmizrādes saņēma iznīcinošu kritiku. + IZRĀDE PILNĀ GARUMĀ

Sapelējušas druskas, bēdīgi kankari
Ar pseidonīmu -rs kritiķis laikrakstā "Dienas Lapa" nosodoši bazūnēja: “Viss tas ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arī ne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt par bagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairs nemaz nevar radīt nekā nopietna un ir izrakstījies! (..) Par savu premjeru Blaumanim maz iemesla būt lepnam.”

Asaris veltīja lugai tik apvainojošus apzīmējumus kā konglomerāts un “savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem”. Bezgala sašutis, viņš arī uzsvēra, ka “tādi idioti kā Aleksis” var rasties tikai Blaumaņa fantāzijā – latviešiem tādi cilvēki būtu par milzīgu kaunu.

Ar to arī luga bija nolīdzināta līdz ar zemi. Blaumanis jutās spiests aizstāvēt sevi publiski un presē skaidroja, ka viņa mērķis bija nekas vairāk, kā tikai radīt vieglu, izklaidējošu gabalu.
Kaut gan parādījās arī diezgan atzinīgas recenzijas, tomēr Latviešu biedrības teātris nospēlēja tikai trīs izrādes. Bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz teātris atgriezās pie noniecinātās lugas. 1907. gada iestudējums izrādījās pēdējais, ko autoram pašam izdevās skatīt.

Šķita, it kā liktenis būtu gaidījis lugas autora aiziešanu viņsaulē – jo tieši ar pirmajām Blaumaņa pēcnāves izrādēm sākās Skroderdienu uzvaras gājiens. Tagad šī luga iestudējumu un izrāžu skaita ziņā pārsniedz jebkuru citu latviešu oriģināllugu.

No masku komēdijas līdz budzenei
Mūsu paaudzei ir zināmi pēdējie lugas iestudējumi, kas ir vairāk vai mazāk tradicionāli. Taču agrāk Skroderdienas piedzīvoja strauju mētāšanos pa labi un kreisi režisoru vai laikmeta diktētās interpretācijas dēļ.

Piemēram, Dailes teātra dibinātājam Eduardam Smiļģim bija ideja latviešu joku lugu pasniegt Itālijā 16. gadsimtā dzimušās delartiskās jeb masku komēdijas stilā. 1923. gadā viņš interpretēja "Skroderdienas" itāļu garā – šis mēģinājums pat bija nodēvēts par revolūciju latviešu teātra tradīcijās.

Pēc Otrā pasaules kara padomju varas tribūns, Drāmas teātra literārās daļas vadītājs Arvīds Grigulis 1947. gada teātra mākslinieciskās padomes sēdē paziņoja, ka latviešu dramaturģija ir nabadzīga un ierosinājumi par Skroderdienām neder, jo “neder ilgas pēc Silmačiem, ebreju jautājums”.

1954. gadā Drāmas teātris saņēma vienīgās partijas atļauju iestudēt lugu tikai ar buržuju dzīves tēlojumu, nosoloties sadzīves reālismu pavērst sociālistiskajā. Režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis lika Olgai Lejaskalnei tēlot Antoniju par īstu budzeni: viņa neiet pie kalpones Auces raudzībās, dāvina Elīnai šalli ar nicinājuma pilnu intonāciju un prec krietni jaunāko Aleksi tikai smalka aprēķina dēļ.

Jaunākās versijas
Pēdējos 40 gados tomēr ir tapuši latviešiem tuvāki iestudējumi. Ar Alfrēda Jaunušana 1975. gada versiju par leģendāriem tēliem kļuva Ulda Dumpja Ābrams un jauniešu trio – Lāsmas Kugrēnas Ieviņa, Voldemāra Šoriņa Rūdis un Ulda Norenberga Kārlēns.
Lepnā Astrīdas Kairišas Antonija sastapa veco mīlestību – Ģirta Jakovļeva Dūdaru, bet sirds bija pielipusi pie Rolanda Zagorska jaunā Alekša.

"Skroderdienas" regulāri uzvestas gan uz profesionālo (repertuāros bez pārtraukuma kopš 1955. gada), gan amatieru teātru skatuves – visu uzskaitīt nemaz nav iespējams.

Kas bija Silmači?
Silmaču mājas atrodas Druvienas pagastā. “Mana vīra vecāmāte Matilde Āre, kas bija vietējā un nodzīvoja simt gadu, stāstīja, ka šajā pusē bijis tāds ceļojošais skroderis Ancevs,” intervijā Patiesajai Dzīvei atceras muzeja vadītāja Sandra Āre. “Viņš patiešām bijis klibs un apprecējis Jāņa Poruka māsu Emīliju.”
Vai Blaumanis bija apmeklējis šo vietu? Rakstnieks, publicists un skolotājs Vilis Ešots (1907–1979), kurš dzimis Druvienas pagasta "Silmačos" un no 1944. gada dzīvojis emigrācijā Vācijā un Austrālijā, paša izdotajā žurnālā Viesis (1968, Nr. 3) publicējis savu versiju.

Ešots domā, ka Blaumanim par iedvesmu kalpojis dzejnieks Jānis Poruks, kam Druviena bija dzimtā vieta. Abi kādu laiku draudzējušies, bet Blaumaņa skolmeistarība jeb pamācīšana, šķiet, šai draudzībai pielikusi punktu. “Tāpat mēs zinām, ka arī Poruku Jānis ir gribējis uzrakstīt kādu jautrāku gabalu un šinī sakarībā pieminējis Silmačus. Vai šo ideju ir pārķēris Blaumanis? Liekas – jā!” prāto Ešots.

Tajos laikos Silmačos bija septiņas mājas un "Kalna Silmačos" dzīvojusi jautra atraitne, kas, pēc Ešota domām, varēja kalpot par Antonijas prototipu. Joske, Ābrams un Zāra braukāja apkārt gan pa Silmačiem, gan pa Brakiem Ērgļu pagastā, kur dzīvoja Blaumanis.

Druvienas Silmaču vēsture iesniedzas 15. gadsimtā, kad šeit apmeties dzīvot zemnieks (pēc nostāstiem, aizbēdzis barona vergs) Mačs, ko varētu uzskatīt par Silmaču ciltstēvu. 18. gadsimtā Druvienas muižas grāmatās jau ierakstīti daudzi vietējie iedzīvotāji, piešķirot viņiem uzvārdus, pats nostūris nodēvēts par Sila-Mačiem.

"Silmačus" gaismā izcēla Imants Ziedonis
Mūsdienās "Silmačus" izcēla no aizmirstības Imants Ziedonis, kurš izlasīja par šīm mājām un 1981. gadā atbrauca ar draugu kopu tās sameklēt. “Viņi atrada māju sagruvušu, bija palikuši tikai pamati, ieauguši alkšņos. Ziedonis uzskatīja, ka tā jāceļ godā, ka latviešiem tā jāzina; viņš atdzīvināja šo vietu,” stāsta Sandra Āre.

Dzejnieks sarīkoja sakopšanas talku un uzlika piemiņas akmeni. “Nākamajā reizē, kad viņš ieradās, alejas sākumā, kura veda uz māju, tika uzlikts liels akmens – to atveda ar ceļamkrānu tepat, no Druvienas, un uz vietas tika iekalts uzraksts 'Silmači'.”

Īsi pirms Atmodas vietējā vara jau atbalstīja šādu kultūrvēsturisku atdzimšanu un deva rīkojumu atjaunot mājas. 1986. gadā kolhoza Plēsums būvbrigāde ķērās pie darba. Ēkas sienas kā sendienās uzcēla no īstiem baļķiem, akas vindai Druvienas vīri atrada divžuburu priedi. Nodomi vērtās plašumā – radās doma par brīvdabas izrādes laukumu.

1986. gada 21. jūnijā Silmaču atjaunotajā mājā atklāja lugai veltītu ekspozīciju, ko veidoja literatūras zinātnieces Antra Torgāne un Līvija Volkova un iekārtoja mākslinieks noformētājs Bruno Aide. Kaut arī šis nav akreditēts muzejs, tam varētu būt liela perspektīva – kā vienam no retajiem, ja ne vienīgajam Eiropā vai pat pasaulē, kas veltīts vienai teātra izrādei.

Tapis brīvdabas uzvedums
1986. gada Jāņos Druvienā īstenojās arī iecere par Skroderdienu uzvedumu brīvdabas estrādē. Pirmie uzvedumi notika Valsts Akadēmiskā drāmas teātra (tagad Latvijas Nacionālā teātra) izpildījumā, režisors bija Alfrēds Jaunušans. Skatītāju kopējais skaits abās izrādēs sasniedza 14 tūkstošus.

Avots: www.kasjauns.lv