Jāņi Straumēnos. Saulgriežu slavināšana latviešu vīzē

Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienas lai­ku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā, viņi, brūni un melni, līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas.

Straumēnu saimniece jau sen uz šo dienu bij gatavojusies, un pagrabs tagad atvēra savas durvis vaļā līdz galam. Dzeltenus kā ru­dens saule viņa nesa uz klēti baltos dvieļos ietītus apaļos Jāņu sierus, sviesta pilnās bļodiņas un cieti nožāvētus šķiņķus. Lieli ozola zari klētī jau iepriekš bij novietoti, un pāri gultu baltajiem pagalvjiem tie plēta savas robainās lapas, kas, pašas tumši zaļas, pilnīgi sakusa ar klēts krēslu, un tikai no svaiguma, ko tās izdvašoja, varēja manīt, ka tās tur dzīvo. Sietiņā sabērtus, vēl kūpošus, tikko no krāsns iz­vilktus, pārsprāgušiem sāniem, no kuriem spiedās ārā čurkstoši spe­ķa gabaliņi, atnesa pīrāgus un sakrāva šķīvjos uz galda. Tur jau stā­vēja degvīns brūnās māla krūkās kopā ar ozola koka alus kannām, ko vectēvs senlaikus bij darinājis. Vienā klēts kaktā ozola zaru pakrēslī uz maza galdiņa stāvēja koka stīpām sastīpota pusmuca alus ar krānu apakšā, lai viegli varētu izlaist ārā vecos galvu dumpotājus — miezi un apini, kuriem abiem patikās dancotāji vīri. Vēl uz galda pudelēs bij redzams sacukurots šņabis, kam bij ķimeņu vai kādu ogu garža, kas, liets glāzēs, tecēja biezs kā tikko no šūnām izsviests medus. To saimnieks pats pērno vasaru bij gatavojis — karsēdams un tecinā­dams, līdz, aizvākotās pudelēs mēnešiem ilgi saulē stāvēdams, tas bij noziedējis un ienācies līdzīgi auglim.

Ap klēts durvju stenderēm bija apvīti kupli ozola vaiņagi, ka­rādamies uz pirms daudz gadiem iesistām naglām, un turpat klēts priekšā vecākās sievas, mauriņā nosēdušās, vija vēl citus. Skaidienā Janka rīkojās ar trim vecām ratu rumbām, piedzīdams tās pilnas sve­ķainas malkas, kas šim gadījumam tika krāta jau no ziemas. Visam vajadzēja būt gatavam jau pie laika, jo ciemiņi Jāņu sestdienā mēdza ierasties jau ap palaunadzi.

[..] ciemiņi sabrauca Straumēnu Jāņa pagalmā: vīrieši ar pudelēm kabatās, bet sievietes ar lakatiņos iesietiem sieriem, ko viņi visu ar dažādiem novēlējumiem nodeva saimniekam un saimniecei. Sētvidus tūlīt pieplūda pilns priecīgām valodām, un, nopurinājuši putekļus no mēteļiem, viesi devās uz Jāņu klēti. Pa ceļam viņi ap­stājās, apskatīja viens otru, jo nebij kopā bijuši kopš Ziemsvētkiem. Sejas viņiem bij brūnas nodegušas, un, būdami pazīstami jau no jau­nām dienām, viņi necentās izlikties par tādiem, kādi viņi nebij.

Klētī tūlīt iesākās sarunas par lauku darbiem, un druvu un laida­ru notikumi pagāja acīm garām šajās sarunās. Lai gan tie bij bagāti saimnieki, kuri nebij paraduši nevienam ceļu griezt, viņi tomēr atļā­vās Dieva gādībai kā mazi bērni mātei. Kā viņu tēvus, tā arī viņus pašus Viņš vadīja caur dzīvi savā stingrajā pavadā, un visnelaimīgā­kais bija tas, kas no tās attrūka. Bet pamazām rudzu un miežu vara, kurā arī mājoja neapšaubāms Dieva gars, sāka lidot pa klēti, un zaļie un roblapainie ozola zari izskatījās it kā vaiņagi pār dzērāju galvām. Šī apgabala ļaužu sarunām, vai viņi bij dzēruši vai nē, bija pavisam savāds raksturs. Valodās viņi centās atrast cits cita vājākās vietas, kas tos piespieda būt uzmanīgiem, un sarunas arvienu izvērtās visādu asprātību divkaujā. No malas raugoties, varēja domāt, ka še sagājuši kopā vislielākie ienaidnieki, kaut gan viņus vienoja vistuvākā rad­niecība un draudzība.
 

Lai gan tie bij bagāti saimnieki, kuri nebij paraduši nevienam ceļu griezt, viņi tomēr atļā­vās Dieva gādībai kā mazi bērni mātei. Kā viņu tēvus, tā arī viņus pašus Viņš vadīja caur dzīvi savā stingrajā pavadā, un visnelaimīgā­kais bija tas, kas no tās attrūka.

Mājā pa tam bij sabraukuši vēl citi ciemiņi, un visi devās no klēts ārā tos sagaidīt. Sētvidus tagad bij pilns ļaužu. Te bij saimnieki pe­lēkās un melnās vadmalas drēbēs un saimnieces kupliem svārkiem un aubēm galvās — visus tos darbs un auglīgā zeme bij padarījuši turīgus. Lielupe, kas ar savu velgo dvašu appūta viņu laukus vasa­rās un aplēja ar mālainiem ūdeņiem pavasaros, bij viņu barotāja, un tikpat lēni, kā tā tecēja uz jūru, viņi tecēja caur dzīvi, jo druvu sma­gums, ar ko viņi bij saauguši, padarīja to soļus nesteidzīgus. Saule pašlaik taisījās uz laišanos — un putekļi bij sarkani virs mājā skrejo­šā ganāmpulka. Govis, šaurajā gatuves ceļā saspiestas kopā, sasitās ragiem, spīguļodamas savām gludajām mugurām. Viņas visas bij ar spēcīgiem tesmeņiem un, garām skriedamas, apdvesa ciemiņus ar piena smaržu. Meitas šovakar tika ar govīm ātri galā un saģērbu­šās pievienojās pārējiem ļaudīm, kuri visi jau bij ar ozola vaiņagiem galvās. Viss pulks, skani līgodams, devās uz kalnu aiz mājam, kur vīri pašlaik beidza uzdzīt kārts galos sveķainas malkas pilnās rum­bas.

Straumēns pats tām pielaida uguni, un, kad tās uzcēla augšā, sarkanas un dūmainas triju pūčku liesmas kāpa taisni pret debesīm. Tagad līgodziesmas atskanēja vēl skaņāki. Tāpat kā arklus vai citus darba rīkus pavasaros izrāva no šķūņiem vai klētīm, lai tie iesāktu savu kalpošanu, arī šīs dziesmas, visu gadu gulējušas atmiņās, šo nakti izrāva no atmiņu vācelēm, un, zāļu un druvu gara radītas, tās noskanēja viņām pāri. Pūčkas pacēlās arī pie citām mājām, to ugunis mirdzēja vai nu pāri, vai cauri birzīm, un drīz viss klajums laistījās liesmās, kas apspīdēja rudzu, kviešu, auzu un miežu laukus. Šie spī­dumi izbaidīja griezes, un, brīdi klusu raudzīdamās tajos no labības biezokņiem, tās ātrām kājām aizskrēja pašā lauku vidū, iesākdamas tur no jauna savus grūtsirdīgos brēcienus. Pamale tagad bij ne tik­vien uguņu, bet arī dziesmu pilna: dziesmas skanēja no visām mājām un visiem apvāršņiem.

Pie Straumēnu pūčkām atnestā alus muciņa jau bij pa pusei iz­tukšota — un dziesmas un valodas jaucās juku jukām. Puravelnu saimniekam ne tikvien bārda, bet arī vaiņaga lapas bij aplietas pu­tām, un resns, ar savām kailajām krūtīm viņš izskatījās līdzīgs pa­šam Jāņu dievam, kas tagad malu malās ļaudis bij sadumpojis uz tik līksmu jautrību. Viena no pūčkām jau bija beigusi degt, bet tās vietā atnesa citu, un Kārlis, kam miestiņš bij iedvesis lielu dūšu, taisījās to pacelt zibeņa pāršķeltajā lielā bērzā, kas vēl zaļoja, kaut gan tam miza gandrīz līdz pusei bij norauta. Pakāpies zaros, viņš uzsēja ar vēdera siksnu pūčku sev uz muguras un rāpās augšā. Visi Straumēnu ciemiņi sagāja ap bērzu un gavilēdami, dziedādami un trokšņodami sekoja Kārlim. Kārlis uz brīdi pilnīgi pazuda skatītājiem, un viņu ieraudzīja tikai tad, kad iededzinātā pūčka pacēlās lēnām pār bērza galotni. Drīz vien tā izlīda virs bērza visā kārts garumā; kārti Kārlis stipri piesēja galotnei. Lai gan vēja pavisam nebija, pūčkas liesma šinī augstumā noliecās uz vienu pusi, un, tā kā, sevišķi no tālienes, kārts nemaz nebij redzama, tad pūčkas uguns likās gaisā karājamies līdzīgi milzīgai zvaigznei.

Kārlim zemē nokāpjot, to sagaidīja priecīgi kliedzieni un slavi­nājumi, un viņam uz vietas bij jādzer vesela krūze alus, bet vecais Janka, piegājis viņam klāt, sacīja: "Ja es būtu pie naudas, būtu derējis uz vesela pusstopa, ka tu to pūčku neuznesīsi."

Un tiešām — uguns, kas tagad kurējās baznīcas torņa augstumā, bija redzama visā apgabalā, un varēja manīt, ka dziedāšana citās mā­jās apklust, līgotājiem raugoties neparastajā skatā. Pūčka augšā rūca kā pavasara ūdens grāvjos, un dzirksteles skrēja pusversti pāri lau­kiem. Likās, ka visas vārpas laukos pamostas un raugās izbrīnējušās ugunī, kas debesīs sprakšķēdama kuras. Brizdami taisni pa pļavām un lauku ežām, no kaimiņiem ieradās vesels bars līgotāju ar vaiņa­giem, zālēm un dziesmām, un nevarēja nemaz zināt, vai meitām vaigi un ausis svila no tām vai no ugunīm. Visu, ko viņas bij paradu­šas slēpt, nesa gaismā vecāko sievu dziesmas, kurās bij zāļu, puķu, kustoņu un labības atklātība.

Pūčka bij izdegusi, un pagales krita lejup, piebērdamas bērzu dzirkstelēm. Kārts ar sarkani nokaitētām dzelzīm palikās augšā, un līgotāji devās uz klēti, kur sākās patiesa Jāņu maltīte. No krāsns tikko izvilktu un bļodās saliktu atnesa jēra gaļu biezā krējuma mērcē ar sīpoliem un brūni apceptiem kartupeļiem un taukos čurkstošas cūku ribas. Tasītēs bij sakrauts brūkleņu ievārījums un gurķīši, kas, skābēti vēl rudenī, līdz šim bij uzglabājušies cieti. Šķērsām pāri gal­dam gulēja liela, cepta līdaka, kura, to ķerot, Kārli ar astes sitienu bij gandrīz no kājām nogāzusi. Tagad Straumēnu saimnieks taisīja vaļā savas zāļu šņabja pudeles, un katram, kas šādas glāzes tukšoja, likās, ka viņš norij uz dibenu smaržīgu uguni. Tā kā lampas gaisma bij pārāk vāja, tad no istabas atnesa skalus, kas dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā ozola zari izlikās vēl zaļāki. No sākuma visi ēda klusēdami, sviežot uz grīdas kaulus, un suņi, tos ķerdami, sacēla lielu troksni. Suņu vajāts, kaķis uzskrēja plauktā un laizīdamies skatījās uz leju zaļām acīm. Bet pamazām valodas kļuva arvienu skaļākas, tā ka trauku šķindēšana vairs nemaz nebij sadzirda­ma. Visiem garastāvokli padarīja vēl jautrāku Puravelnu saimnieks, kurš, aizmirsis, ka viņa ķeblim nav atzveltnes, atpakaļ atlaizdamies, nogāzās uz grīdas. Tas sacēla tik milzīgu kņadu, ka sesks klēts apak­šā, jau sen ar bailēm klausīdamies augšas troksnī, lielās bažās ar vi­siem bērniem izskrēja laukā un noslēpās sētsmalas nātrēs.

Drīz vien ikviena dzērāja galva apauga savdabīgām fantāzijām, un viņi runāja, tajās skatīdamies, nelikdamies citus dzirdot. Valodas nu līdzinājās sapītiem zirgiem, kas tikai strupiem lēkšiem var tikt uz priekšu. Ikviens redzēja citu sejas it kā biezā miglā, un prāti maldījās savās iedomās kā irbes miežu laukā.

Klētī bij sakrājies liels karstums, un zemās durvis nespēja aizvadīt visu siltumu, kas nāca no ēdieniem, ugunīm un tik daudziem vīriem, uz kuru pierēm spīdēja lielas sviedru lāses. Vieni bij nosviedušies kreklos, bet citi, atsizdamies ar galvām pret palodu, devās ārā, kur ļaudis bij tāpat nokusuši dejojot, vecajam Knābēnam bez mitēšanās spēlējot dažādus dančus. Vīri, sievas un meitas, lāgā nekā nesaredzē­dami zem kuplajiem vaiņagiem, kas viņiem pastāvīgi muka uz acīm, griezās, kājas piesizdami, un neviens nemanīja pirmo bezdelīgu, kas izskrēja no ligzda un, jautri čivinādama, pārlaidās pāri sētvidum.

Šur tur pie mājām vēl bija redzamas degam dažas vēlas pūčkas — sarkanas rīta bālajā gaismā. Pēdējās degošās malkas pagales krita no tām lejup, un gaisā palika stāvam tikai melni apdegušās kārtis. Lī­gotāji bija apklusuši, un vienīgi šļokas rasas pilnajās pļavās liecināja par viņu gaitām. Krustām un šķērsām tās stiepās no mājas uz māju kā zaļas grīdsegas, aizmirstas saritināt, gājienam kaut kur pazūdot.

Straumēnu puiši bij sajūguši un izbraukuši sētsvidū ciemiņu zir­gus, kuri, visu nakti atpūtušies un ēduši, bija grūti uz vietas notura­mi. Jau trešo reizi atvadoties, aizbraucēji un palicēji sadevās rokām, un tikai tad, kad bij iztukšotas pēdējās glāzes, viesi sasēdās ratos tāpat ar visiem vaiņagiem galvās. Zirgi uz reizi iesāka skriet rikšiem, un Straumēnu ļaudis vēl ilgi klausījās pie ilkšu galiem piesieto zvanu skanēšanā, un likās, ka tur pats Jānis, noreibis, izgavilējies, dodas atpakaļ uz savām aizsaules mājām.

Fragments no Edvarta Virzas darba "Straumēni"