Vai bērnam Ziemassvētkos dāvināt grāmatu? Rakstnieku un psihologu skatījums

Grāmata – dāvana, kas prot pagaidīt

Luīze Pastore, bērnu grāmatu rakstniece uzskata, ka grāmata ir laba dāvana bērnam, kurš nav liels lasītājs, jo taču pastāv iespēja, ka pēc laika bērns labprāt lasīs. Lūk, ko saka Luīze Pastore: “Es ticu, ka bērni, kas uzauguši vidē, kurā grāmatas ir rokas stiepiena attālumā ik uz soļa (jā, pat tualetē!), grāmatu uzskata par tikpat nemainīgu vērtību kā sauli, kas ik rītu uzlec un vakaros noriet. Grāmata ir kļuvusi par “jauno normālo” – bērna ikdienas pašsaprotamu sastāvdaļu. Viens to “lasa”, vēl pat lāgā nesaprotot burtus – baudot ilustrāciju vēstījumu un sevī radot paralēlo stāstu, cits ātri kļūst par nevaldāmu grāmatu tārpu, bet vēl kādam pietiek ar to, ka viņš pieredz – maniem vecākiem grāmata ir vērtība, un, lai arī šobrīd, piemēram, pusaudža posmā, grāmatas man tiešām nešķiet interesantākais laika pavadīšanas veids, es vienmēr zināšu, ka varu tām pievērsties vēlāk. 

Grāmatu labākā rakstura īpašība ir tāda, ka tās prot pagaidīt. Tādēļ katros svētkos uzdāvināt pa grāmatai arī tipiskam nelasītājam nozīmē radināt bērnu pie vides, kurā kādreiz – īstajā brīdī – mazais cilvēks varēs patverties vientulības vai sēru pārvarēšanā, jaunas draudzības vai piedzīvojumu meklējumos. 

No otras puses – pasaulē ir tik daudz grāmatu. Reizēm šķiet – pat pārāk daudz. Ne visām ir jākļūst par svarīgāko pagrieziena punktu dzīvē, drīkst taču arī lasīt tīri izklaides pēc. Bet ko dāvināt? To vienu “šausmīgi gudro”, no kuras bērns nobīsies, vai to citu no vieglās literatūras gala, ko var izlasīt pusstundas laikā?

Mans burvju stiķis, izvērtējot, kurām grāmatām lemts dzīvot un palikt manā mājā, ir pirms tam kārtīgi izvētīt bibliotēku jaunumus.

Lielākoties saviem bērniem pērku un dāvinu tās grāmatas, kuras pirms tam esmu paņēmusi no bibliotēkas, slepus pati izlasījusi un izvērtējusi to “derīguma termiņu”. Vienreiz lietojamās lai paliek bibliotēkām, manā mājā paliek tikai tās, kuras esmu gatava pati pārlasīt vēl dažas (manu bērnu vecumposma gadījumā – DAUDZAS) reizes. Es zinu, ka mani bērni novērtē, ja mēs lasām kaut ko, kas mums visiem – tajā skaitā, man – tiešām, tiešām patīk. 

Ja man šajā svētku laikā būtu ļauts uzmākties ar vienu nelūgtu padomu, es ieteiktu nepažēlot savu laiku un pašiem izlasīt to, ko varētu lasīt jūsu bērni. Šādā veidā iespējams noķert to īsto grāmatu, kas bērnam tobrīd varētu būt patiešām aktuāla, un veidot jaunu attiecību uzticības līmeni – saprasties ar literatūras palīdzību. 

Grāmatas ir ceļojums citā realitātē

“Dāvanā pasniegta grāmata bērnam ir gan prieks mazajam lasītājam, gan veids, kā iemācīt, parādīt dāvanas saņēmējam ģimeniskās vērtības,” saka psihoterapijas speciāliste Aina Poiša. Viņa piebilst, ka vēl īpašāka šī dāvana būs tad, ja grāmatā ieraksta gadu, kad tā pasniegta, un vēlējumu. Tiesa gan, to var darīt tad, ja tiešām zināms, ka dāvanas saņēmējam jau nav tieši tāda grāmata. Ja dāvinātājs tomēr nepārzina grāmatas saņēmēja mājas bibliotēkas klāstu, tad gan vērtīgāk un drošāk būs novēlējumu uzrakstīt uz kartītes, ko ieliek grāmatā. “Ja tas būs dubultais variants un novēlējums būs uzrakstīts uz kartītes, tad šo grāmatu cilvēks varēs dāvināt tālāk. Jo grāmatai ir tiesības ceļot no rokām uz rokām. Taču novēlējums noteikti dos citu vērtību dāvanai, jo tu būsi veltījis laiku, domājot par šo cilvēku,” uzsver speciāliste.

Ir vērtīgi iekārtot bērnam pašam savu grāmatu plauktu, kur likt tikai savas grāmatas.

Tā viņš jūtas līdzdalīgs ģimenes vērtību sistēmā. 

To, ka grāmata tiešām ir vērtīga dāvana, apliecina arī veiktie pētījumi, kuri vēsta, ka tajās ģimenēs, kurām mājās ir daudz grāmatu, bērni vairāk tiecas iegūt labāku izglītību utt. “Grāmatu klātesamība nostrādā zempaziņas līmenī. Turklāt bērniem, sevišķi maziem, ir tādas mīļās grāmatas, kuras viņi prasa lasīt vēl un vēl, lai gan stāstu zina no galvas. Tas ir pirmais solis – bērns izgaršo šo grāmatiņu, iesūc to sevī. Tāpēc tas strādā, ja ir, kam strādāt,” uzsver Aina Poiša un atgādina, ka vecāku paraugs ir ļoti noteicošs – ja mamma un tētis nelasa, tad arī bērni to nedarīs: “Turklāt pašu rādīts piemērs ir veids, kā neuzkrītoši, bez moralizēšanas ielikt bērnos šīs vērtības. Un tad jau tas ir pašsaprotami, ka grāmatas mūsu dzīvē ir!"

Iespēja kopā būt

Grāmata – tas ir ne tikai piedzīvojums pavisam citā pasaulē, mīlestība pret lasīšanu, bet arī iespēja vecākiem pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā ar bērniem, uzskata ģimenes portāla Mammamuntetiem.lv galvenā redaktore, rakstniece Gunita Krilova. “Ticu, ja bērns no mazotnes ir bijis kopā ar grāmatām, viņš pratīs novērtēt grāmatu kā dāvanu. Vakara lasīšanas rituāls ir viens no jaukākajiem veidiem, kā būt kopā. Pēc vannas, pēc garas dienas, mēs ar meitu apsēžamies – siltumā zem segas, pie mazas gaismiņas – un lasām. Iedzīvinot šo rituālu, tas kļūst par neatņemamu ģimenes sastāvdaļu līdz gana lielam bērnu vecumam. Pat, ja bērns jau sen lasa pats, priekšā lasīšana ir kas īpašs. Bērnam augot, varbūt fiziskā distance kļūst lielāka, bērns vairs negrib tik bieži, tik cieši piekļauties, bet lasot jūs esat blakus. Jūs esat kopā – vienā istabā, vienā stāstā, vienā pārdzīvojumā. Tā nav tikai priekšā lasīšana – es to redzu! Pat, ja bērns pasaku jau zina no galvas, viņš gribēs, lai lasāt to vēl un tieši tā, kā lasījāt pirms tam (nemēģiniet izlaist kādu vārdu laika taupīšanas nolūkā!) Savukārt jauna grāmata mudina bērnu ātrāk saģērbties pidžamiņā un ātrāk sākt pasakas lasīšanu.

Un vēlāk, kad priekšā lasīšana izsīkst, ir tik patīkami redzēt, kad jau pusaudzis vakaros, pirms iemigšanas, ierušinās gultā un lasa. Un lasa grāmatas, ko ir lasījis arī vecāks. Jums atkal ir kāda kopīga lieta, kāds pārdzīvojums, par ko aprunāties. Pabūt kopā.”