Kā sagatavot bērnu pārejai no puscieta uz cietu ēdienu

Pāriešana no mīksta un sasmalcināta ēdiena uz cieto pārtiku bieži vien notiek ar diezgan lieliem mazuļa protestiem. Kāpēc? Līdz brīdim, kad parādās pirmie zobi, mazais ir ēdis mammas pienu vai piena maisījumu, vēlāk viņš ir ēdis blenderētus viendabīgus biezenīšus, un, nokļūstot mutē cietākas pārtikas gabaliņiem, nostrādā dabīgs aizsardzības reflekss – sajūtot uz mēles cietus ēdiena gabalus, mēle nevilšus pati izstumj svešķermeni no mutes.
 

Piebarojumi – biezputras, sakņu un gaļas biezeņi – bērnam jādod ar karotīti, lai pieradinātu viņu pie diezgan lēnas un pārtrauktas ēdiena saņemšanas, bet ēdienam jākļūst arvien neviendabīgākam, rupjākam. Sākot no pirmā dzīves gada beigām, bērns jāpieradina ēst tur, kur to parasti dara visa ģimene, piemēram, virtuvē vai ēdamistabā. Mazais var piedalīties kopīgajās maltītēs un saņemt kādus gabaliņus no kopējā galda. Pārejai uz puscietu un cietu ēdienu jānotiek pakāpeniski, ņemot vērā bērna reakciju.

Ēdot nesasmalcinātu ēdienu, tiek trenēti arī mutes un mēles muskuļi, kas tiek iesaistīti runāšanas procesā. Vāji attīstīta košanas muskulatūra var būt gan iemesls tam, kāpēc mazulim nepatīk nesasmalcināts ēdiens, gan būt viens no logopēdisko problēmu cēloņiem.  

Lielākā daļa piena zobu šajā vecumā jau ir iznākuši, bet pilnībā to šķilšanās beigsies tikai divu gadu vecumā. Ēdot nesasmalcinātu ēdienu, tiek trenēti arī mutes un mēles muskuļi, kas iesaistīti runāšanas procesā. Vāji attīstīta košanas muskulatūra var būt gan iemesls tam, kāpēc mazulim nepatīk nesasmalcināts ēdiens, gan būt viens no logopēdisko problēmu iemesliem. Uzskata, ka apmēram divu gadu vecumā bērnam jāspēj tikt galā ar tādu ēdiena konsistenci, kādu ēd visa pārējā ģimene. Viņam jāprot rīkoties ar karoti un uzvesties pie galda.

Kādu iemeslu dēļ bērns var negribēt ēst cieto barību

Viens no iemesliem – pārāk lieli ēdiena gabali. Iespējams, iemesli meklējami agrāk – pārāk nevienmērīga biezenīšu masa, ko piedāvāja mazulim 6–7 mēnešu vecumā, kad vēl ir ļoti izteikts aizsardzības – vemšanas – reflekss. Ar varu spiest ēdienu košļāt nevajadzētu. Visdrīzāk bērnam ir ļoti attīstīts tieši vemšanas reflekss, kas ar laiku kļūs vājāks, un viņš varēs ēst cieto ēdienu tāpat kā citi. Vienkārši mazajam vajadzēs vairāk laika, lai pie cietās pārtikas pierastu. 

Ko darīt? Pacietīgi piedāvāt ēdienu, neuzspiežot to ēst. Nespiediet ēst un nebāziet ēdienu mutē ar varu, pretējā gadījumā ēdiens saistīsies ar negatīvām emocijām. Vemšanas reflekss izteiktāks ir priekšlaikus dzimušiem bērniem, kas veidot ēdiena kumosus iemācās nedaudz vēlāk – reizēm divu un pat trīs gadu vecumā. Parādiet ar savu piemēru – pirms pasniedziet ēdienu mazulim, pirmo karoti vai kumosu apēdiet pati, lai mazais redz: mamma ēd, tātad, iespējams, tur ir kaut kas interesants.

Vēl viens iemesls – pārāk liela izmēra karote, kas mazajai mutītei ir par lielu un izraisa nepatīkamas sajūtas un vemšanas refleksu. Vislabāk izmantot speciālo bērnu karotīti, kas ir izgatavota no silikona, ir viegli satverama un ērti lietojama.

Iespējams, pāreja uz ēdienu gabaliņos nesokas, jo jaunos produktus lielos gabalos ēdienkartē ieviešat pārāk strauji. Sāciet ar to produktu, kas viņam īpaši garšo, – burkāns, gaļa, brokolis. Neuzsāciet jauno ēdināšanas programmu tad, kad mazais ir slims vai jūtas slikti, kad nāk zobi vai apgūstat kādu citu jaunu prasmi, piemēram, staigāšanu.
 

Ja pēc ilgāka laika ciets ēdiens joprojām ir problēma, iespējams, ir jākonsultējas ar neirologu vai gastroenterologu. Varbūt ir kādi fizioloģiski iemesli, kāpēc mazais nespēj pieņemt nesasmalcinātu pārtiku. 

Nozīme ir arī bērna raksturam

Pēc ēšanas paradumiem pediatri bērnus mēdz dalīt divos tipos. 

Vieni bērni ēd ātri un ar patiku, nepievēršot uzmanību nekam citam, bet paēduši sāk grozīties un vairs nav ar mieru atvērt muti. Parasti tie ir bērni ar līdzsvarotu raksturu, kas viegli pielāgojas jaunajam režīmam. Viņi apēd gandrīz visu porciju, atstājot uz šķīvja 2–3 karotītes ēdiena. Vecāki pieļauj kļūdu, mēģinot bērnu pierunāt apēst atlikušo. Labuma no šīm apēstajām kripatām nav gandrīz nekāda, toties ēdienreize saistīsies ar nepatīkamām emocijām un tračiem. Bērns sāk nervozēt, rīstīties un reizēm pat vemt, pakāpeniski var samazināties apetīte. Ļoti svarīgi ir izjust šo robežu un nemēģināt mazo pierunāt apēst vēl mazliet.
 

Otra tipa ēdēji ir viegli satraucami, ļoti kustīgi un emocionāli bērni. Apetīte viņiem gandrīz vienmēr ir slikta, viņi ir izvēlīgi attiecībā uz ēdienu. Paēdināt viņus nav viegls uzdevums. Šie bērni var spļaudīties ar ēdienu, atteikties ēst vispār. Parasti tomēr tas nav saistīts ar to, kas viņiem garšo vai negaršo, bet gan pavisam ar ko citu – tas ir veids, kā viņi gūst prieku no pusdienu ēšanas procesa. Te nāksies palauzīt galvu, kā šādu bērnu pabarot. Ēdiena izskatam ir nozīme, tāpēc to var dažādi izgreznot, padarot interesantāku.
 

Konsultēja Capital Clinic Riga ārste - pediatre Daina Brenča