Es nemaksāšu bērnam par dārzeņu ēšanu! Mamma vērtē zinātnieku ideju par augļu un dārzeņu ēšanu maksāt naudu

Raksts atsaucas uz pētījumu no “Journal Of  Health Economics”, kur pētnieki ir ieviesuši stimulējošas programmas sākumskolās, lai panāktu, ka skolnieki ēd vairāk dārzeņus un augļus. Programmā piedalījās 8,000 bērnu no 40 dažādām sākumskolām. Ja bērns apēda vismaz vienu augli vai dārzeni pie pusdienām, tad viņi ieguva 25 centu žetonu, kas varēja tikt samainīts skolas veikalā vai grāmatu tirdziņā.

Man liekas, ka tas ir zīmīgi, ka bērni var ēst augli vai dārzeni, lai dabūtu žetonu. Uz cik saderam, ka bērni pārsvarā ēda ābolus vai persikus? Es zinu, ka mans izvēlīgais bērns vienmēr ņemtu saldo opciju, attiecīgi, ja ir izvēle auglis vai dārzenis, kāda visai programmai ir jēga?

Pētnieki gan saka, ka viņu mazais plāns ir izdevies, un ne tikai trīs vai piecu nedēļu griezumā, kamēr programma noritēja. "Šie mazie stimuli radīja dramatisku kāpumu augļu un dārzeņu patēriņā programmas laikā" taču papildus tam viņi piebilda, ka šis augstais patēriņš tika saglabāts vismaz 2 mēnešus pēc programmas beigām.

Pētījuma secinājums ir tāds, ka nav nekā slikta tajā, ka bērni saņem materiālu stimulu par veselīgāku ēšanu - un tas patiešām strādā. Viņiem ir dažas teorijas kādēļ programmas darbojās šajās skolā, piemēram, esot vienaudžu spiediens (pozitīvā ziņā) un realizējas fakts, ka bērna ēšanas paletei pievienojas jaunas tekstūras un garšas, kuras organisms pāmazām sāks prasīt arvien vairāk.

Pētnieki eksperimentu veica 2 mēnešus. Hmm...  Bet es gribētu apmeklēt tās skolas pēc 6 mēnešiem vai gada, lai redzētu, vai šie bērni vēl aizvien ēd kaudzēm augļu un dārzeņu.

Pētnieki eksperimentu veica 2 mēnešus. Hmm...  Bet es gribētu apmeklēt tās skolas pēc 6 mēnešiem vai gada, lai redzētu, vai šie bērni vēl aizvien ēd kaudzēm augļu un dārzeņu. Man ir aizdomas, ka atbilde būt milzīgs NĒ.

Laikam jau es izklausos pēc pesimistes, bet es vienkārši esmu vecāks - vecāks, kam patīk būt reālam, it īpaši, kad runa ir par cīņu ar bērnu par veselīgu ēšanu. Es nedomāju, ka tas ir tik vienkārši kā pateikt: "Še naudiņa. Tagad tu mīlēsi dārzeņus visu atlikušo mūžu."

Es atzīstu, ka piekukuļoju bērnus, lai panāktu, ka viņi kaut ko izdara. Esmu kukuļojusi ar naudu, un pat konfektēm, bet tas ir reizēs, kad man vajag, lai viņi kaut ko izdara uzreiz, piemēram, lai panāktu, ka mans divgadnieks beidzot uzvelk savus apavus, lai varam izņemt brāli laikā no skolas. Ja es vēlētos panākt bērnu ieradumu ilgtermiņa maiņu, ar kukuļiem tas neizdosies. Es zinu, ka pētījuma mērķis nebija panākt, ka bērniem jāmaksā par dārzeņu ēšanu visa mūža garumā.

Es neesmu pārliecināta, ka gribu, lai maniem bērniem veselīga ēšana asociējas ar kukuļdošanu, it īpaši monetāru. Jā, es gribu, lai mani bērni ēd veselīgi. Nē, es nevaru viņiem atļaut ēst želejkonfektes brokastīs, pusdienās un vakariņās (ko viņi noteikti darītu, ja tiktu atstāti vieni). Bet, ja es sāktu dot viņiem naudu, kādu vēstījumu saņemtu bērni? Naudas došanas modelis par katru maltīti nav iespējams ilgtermiņā, tātad kas notiks, kad naudas došana tiks pārtraukta?

Man liekas, ka es viņiem liktu apzināties, ka viņiem vienmēr būs kāds stimuls par veselīgu ēšanu vai pareizām izvēlēm – un, ka vienīgais veids, kā es varu panākt kādas izmaiņas, ir ar kukuļdošanas palīdzību. Neesmu gatava uz to parakstīties.

Varbūt šāda veida stimulējošas programmas darbojas skolas vidē, kur stimulējošas sistēmas ir jau norma. Bērni diezgan viegli var nodalīt skolas un mājas vidi - un zinot, ka viņi saņems balvu tāpat kā klasesbiedri ir savādāk kā saņemt 25 centus no vecākiem par brokoļu apēšanu.

Tas nenozīmē, kas es necīnos ar saviem bērniem par veselīgu ēšanu. Mans izvēlīgais dēls dažus savas dzīves gadus ēda praktiski tikai maizes izstrādājumus, pa retai reizei kādu nagetu, dažus brokoļus - jā, brīnumainā kārtā viņam garšoja brokoļi, bet tā bija vienīgā zaļā pārtika, ko viņš ēda.

Mums bija tāds likums, kā daudzās mājās: "Deserta nebūs, ja neapēdīsi dārzeņus." Tas, protams, savā ziņā izklausās kā kukuļdošana, bet tā vismaz ir loģiska: tu nevari piepildīt savu vēderu ar našķiem, ja neesi to pirms tam piepildījis ar labumiem. 

Esmu priecīga paziņot, ka tagad 10 gadu vecumā, mans izvēlīgais dēls pat dažreiz pieprasa dārzeņus. Jā, ir tikai kādi trīs, ko viņš ēd, bet viņš patiesi  vēlas tos ēst. Tas prasīja man dekādi, nevis trīs nedēļas, lai mēs šeit nokļūtu, taču es labāk vēlos, lai mans dēls iemīl dārzeņus dabīgi un pēc savas gribas, nevis, ka viņam esmu par tiem maksājusi.

Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.