Speciāliste skaidro, ar ko atšķiras burrito, fahita, enčilada, tako un kesadilja

“Atšķirība starp šiem Meksikas ēdieniem meklējama pildījumā, tortiljas veidā (kviešu vai kukurūzas) un lielumā, kā arī pagatavošanas metodē,” saka A.Ruzaiķe un sniedz ieskatu, lai katrs atrastu savām “garšu kārpiņām” piemērotāko.

Burrito ir satīta kviešu tortilja ar pildījumu, un to mēdz dēvēt arī par lielo tako. Pēc tradicionālās meksikāņu receptes tas tiek pildīts ar liellopa, vistas vai cūkgaļu un pupiņām, bet mūsdienās burrito ieguvis arī jaunus atvasinājumus, kas būs piemēroti arī veģetāriešiem. To, piemēram, var bagātināt ar rīsiem, salsu, salātiem, jūras veltēm, sieru, gvakamoli, skābo krējumu vai dažādiem dārzeņiem. Kad burrito ir gatavs, to var arī tvaicēt vai fritēt.

Tako, kas ir viens no iecienītākajiem meksikāņu ēdieniem, ir izmēra ziņā mazāka uzkoda par burrito. Tā tiek pasniegta gan kukurūzas, gan kviešu tortiljā. Autentiskas tako garšas iegūšanai jāizmanto mīksta kukurūzas tortilja un tās pildījumā jābūt gaļai (tā var būt liellopa, vistas vai cūkgaļa) sīpoliem un svaigai kinzai. Taču pildījumu var veidot arī pēc saviem ieskatiem – ar gaļu, dārzeņiem, sieru, salsu, zaļajiem salātiem, gvakamoli un citiem produktiem. Šī būs īpaši piemērota uzkoda dārza ballītēs vai piknikos.

Savukārt fahita ir viens no tiem meksikāņu ēdieniem, kurai nav noteikta pasniegšanas veida. Lielākā daļa restorānu pasaulē to servē vidēja vai liela izmēra kviešu tortiljās, arī “Tex-Mex Republic”, turklāt pildījumu tajā ietinot tikai daļēji. Fahita ir arī viens no tiem ēdieniem, kura pildījumu un tortilju var pasniegt atsevišķi. Tradicionālai fahitas pildījums ir dažāda veida grilēta gaļa (pamatā izmanto liellopu), paprika, sīpoli un pikantas garšvielas. Kā piedevas klāt var pasniegt skābo krējumu, gvakamoli vai dažādu veidu salsas.

Lielākai sāta sajūtai, pildītās tortiljas var gatavot arī cepeškrāsnī. Viens no tādiem tradicionālajiem ēdieniem ir meksikāņu sviestmaize jeb kesadilja, kuras pamatā ir kviešu tortilja. Tā tiek pasniegta pārlocīta uz pusēm vai arī kā divas vidēja lieluma tortiljas, kas saliktas viena uz otras. Arī šai uzkodai variācijas par pildījumu laika gaitā attīstījušās pēc katra ēdāja ieskatiem, taču pildījumam visbiežāk tiek izmantota vistas vai liellopa gaļa, vai garneles, sīpoli, kukurūza un daudz siera. Kad tortilja pārlocīta vai tai virsū uzlikta cita, to liek cepeškrāsnī un karsē līdz kesadilja kļūst kraukšķīga un siers pilnībā izkusis.

Otrs siltās tortiljas paveids ir enčilada. To pasniedz satītu vidēja izmēra kviešu vai mīkstajā kukurūzas tortiljā. Pildījumam parasti izmanto gaļu, pupiņas un sieru, taču veģetārā versijā var gatavot tikai ar sieru. Pirms likšanas cepeškrāsnī enčiladas vienmēr tiek pārlietas ar čilli piparu mērci vai salsu, lai garšu buķete būtu vēl bagātīgāka.