Fitnesa treneris Kārlis Birmanis: Sportisko sasniegumu gūšanā neatlaidība var būt pārāka par talantu

Neatlaidība pārāka par talantu

Lai arī sporta karjera tiek uzskatīta par gana prestižu nodarbi, kas turklāt lielākoties ir arī labi apmaksāta, ne katrs vecāks ir gatavs sniegt atbalstu savam bērnam, kurš paziņojis – gribu būt basketbolists, futbolists, tenisists u. tml. Pat tie vecāki, kuri paši ir aktīvi kāda sporta veida atbalstītāji un ikdienā gana sportiski, mēdz iebilst bērna nākotnes redzējumam. Galvenokārt tāpēc, ka lielais sports saistās ar lielām traumām. Un tomēr Kārlis Birmanis iesaka nebūt kategoriskiem: “Ja runājam par profesionālo sportu, katrā vecumposmā – bērnam, pusaudzim, arī pieaugušajam – sportistam svarīgākais ir atbalsts. Īpaši no tuviem cilvēkiem, kuriem viņš uzticas. Jo pilnvērtīgāku atbalstu saņems sportists, jo spēcīgāks būs viņa gars, ticība saviem spēkiem, un tas būs cieši saistīts ar viņa panākumiem.” 

Fitnesa treneris uzsver, ka ne vienmēr cilvēkam, kurš izvēlējies veidot savu karjeru, attīstoties kādā sporta veidā, ir nepieciešams talants šajā jomā. 

Saņemtais atbalsts palīdzēs viņam neatkāpties no sava mērķa un regulāri ievērot dienas plānu, kas ir būtiski panākumu sasniegšanai. “Skaidrs, ka talantam ir svarīga loma, taču arī neizmērojams gribasspēks un neatlaidība ir talants,” teic Kārlis Birmanis. “Piemēram, jaunietim nesanāk viss tik labi kā citiem komandas biedriem, taču viņš ar savu neatlaidību un darbu, ieguldot daudz vairāk stundu prasmju izkopšanai, beigu beigās ir pārāks kaut vai tāpēc vien, ka ir trenējies divreiz vairāk un tāpēc ieguvis lielāku pieredzi.” 

Arī atbalstīt ir jāprot

Fitnesa treneris norāda, ka ceļš uz profesionālo sportu prasa daudzus gadus, bet tas savukārt nozīmē, ka cilvēkam nepieciešama izturība, patiešām laba veselība un arī nesalaužamais sportista gars. Un tas tiek barots un nostiprināts ar līdzcilvēku atbalstu – gan morāli, gan praktiski.

Kārlis Birmanis norāda, ka saskarsmes ziņā katram jaunietim būs nepieciešams cits, tieši viņa personībai atbilstošs attiecību modelis un runas veids. Taču visiem neatkarīgi no viņu rakstura iezīmēm un citām personības šķautnēm ir vajadzīga jaunā talanta izkopšanai labvēlīga vide, apstākļi un komunikācija. 

Ļoti būtiski ir vārdi, kurus treneris pasaka saviem audzēkņiem, un arī veids, kā viņš to izdara: var kritizēt, varbūt pat kliegt, šādi ieviešot bailes, un var pat neveiksmes gadījumā paslavēt par to, kas izdarīts labi. 

Pirmajā gadījumā varētu pat būt tā, ka jaunietis trenējas tikai tāpēc, ka vecāki liek to darīt. Tiklīdz būs iespējams, viņš vienkārši pametīs šo sporta veidu un pat neatcerēsies mācīto. Jo, ja nav patiesas intereses, apgūtās iemaņas var nesaglabāties atmiņā. 

Galvenais atbalsta mehānisms ir konstruktīva saruna ar sportotāju. Gadījumos, kad cilvēks sācis šaubīties par savām spējām, īstajā brīdī pateikti iedrošinoši vārdi palīdzēs viņam piecelties un turpināt iesākto. 

Piemēram, atzinība, ka viņš kādu lietu spēles laikā ir izdarījis ļoti labi, būs uzmundrinoša. Turklāt jaunietis ļoti labi atcerēsies, ar kādām sajūtām toreiz pabeidza spēli. Pat ja viņš ir kļūdījies, uzslava par labi paveikto palīdz iet tālāk. 

Vai bērnam ir svarīgi zīmolu sporta aksesuāri? 

Katrā sporta veidā ir sava veida dominējošā mode, un īpaši svarīgi tas ir pusaudžu vecumā, kad ārējais tēls ir viens no veidiem, kā jaunietis iekļaujas kolektīvā un piesaka sevi. 

“Piederība grupai ir svarīga ikvienam, tāpēc, ja vienīgais, kā sportotājam trūkst, lai justu pārliecību par sevi un noticētu saviem spēkiem, ir, piemēram, konkrēta zīmola botas, ir labi tādas sagādāt, ja vien iespējams,” saka Kārlis Birmanis. Viņš gan piebilst, ka būtu svarīgi noskaidrot, kāpēc bērns meklē šo spēku ārējos motivatoros, jo īstam sportistam svarīgākā ir viņa darba ētika. Viņš zina, kāpēc to dara, un viņam ir mazāk svarīgi, kāda zīmola apavos staigā. 

Vecāku uzdevums būtu runāt ar bērnu un radīt viņā pārliecību, ka viņš ir pietiekami spējīgs arī bez noteikta zīmola botam. Ne jau apavi nosaka, cik attīstītas ir sportista spējas, bet gan paša darbs un ticība saviem spēkiem. 

Kārlis Birmanis gan uzsver, ka nekādā gadījumā nedrīkst nosodīt jaunieša izvēli. Piemēram, ja vecāki nevar atļauties konkrētas lietas, kuras sportists vēlas, nevajag teikt – fū, šīs botas nemaz nav smukas! Tā vietā var pateikt, ka šobrīd ir iespēja iegādāties tādus pašus apavus, taču bez konkrētā logo. Tie maksā mazāk, bet ir tikpat kvalitatīvi. 

Vai ļaut bērnam mainīt sporta veidu?

“Noteikti ļaut,” teic Kārlis Birmanis, “taču svarīgi saprast, kādu iemeslu dēļ viņš vēlas pārtraukt uzsāktās saistības. Vai pie vainas ir komandas nesaliedētība vai neatbalstošs personāls, vai kāds cits tikpat nopietns iemesls?”

Ja vecākam šķiet, ka bērnam tomēr vajadzētu turpināt uzsāktās sporta gaitas, derētu atgādināt, kādu motīvu vadīts viņš sāka nodarboties ar šo konkrēto sporta veidu. Ja tikai tāpēc, ka vecāki lika, – iznākums ir skaidrs. Ja tomēr tā bijusi paša bērna vēlme, turklāt diezgan izteikta, ļoti iespējams, ka pēc dziļākas sarunas bērns atgūst motivāciju turpināt iesākto. 

Svarīgākais – neuzspiest savu gribu bērnam un būt atbalstošiem un saprotošiem.