Kucēnu joga Rīgā? Jā! Pieredzes stāsts par jogas nodarbībām, kurās dauzās mīlīgi kucēni

Kas tad īsti ir kucēnu joga? Ja uztver lietas tikpat burtiski kā es, man nāksies tevi apbēdināt – nevienu kucēnu “tiltiņa” vai špagata pozā nesastapu, ar jogu nodarbojas apmeklētāji. Tomēr šī joga nepavisam nelīdzinās klasiskām jogas nodarbībām un būs piemērota arī pavisam tizliem iesācējiem (tici man uz vārda kā pasaules stīvākajam cilvēkam). Neviens pa pirkstiem nesit, ja uz vienas kājas nostāvēt ir neiespējamā misija, un savu neveiklību vienmēr ir iespējams nomaskēt aiz kucēna mīļošanas pauzes.

Studijas Felline izveidotājas stāsta, ka studija sadarbojas ar dažādām suņu audzētavām un kucēni savus jogas dalībnieku amatus ieņem jau pāris mēnešu vecumā. 

Kucēni ir vakcinēti un gatavi patstāvīgai dzīvei, tomēr tiem ir vēl pāris nedēļas laika socializēties, sarast ar cilvēkiem un citiem suņiem, līdz pienāk to laiks doties uz jaunajām mājām. 

Tādējādi šīs dažas nedēļas starp cilvēkiem un citiem kucēniem jogas ietvaros ir ļoti noderīgas, lai kucēni pierastu pie dažādām smaržām, telpām un citām dzīvām būtnēm. Tā kā pēc pāris nedēļām kucēniem jau jādodas pie saimniekiem, viņu jogas karjera ir diezgan īsa un audzētavas nodrošina jaunu kucēnu grupu.

Apskatot bildes un video no iepriekšējām jogas nodarbībām, uzreiz pamanu Lenor reklāmas cienīgus labradoru kucēnus, kurus tā vien prasās sabužināt. Taču biežā kucēnu rotācija nozīmē arī to, ka nekad iepriekš nevar prognozēt, kāda šķirne būs aktuāla tieši tavā apmeklējuma dienā. No Instagram īsajiem stāstiņiem pāris dienas pirms savas jogas nodarbības uzzinu, ka manā nodarbībā piedalīsies Stafordšīras terjeri, nevis izsapņotie Lenor labradori.

Pēc īsām pārdomām, vai raksta vajadzībām tomēr nevajadzētu pieteikties uz citu datumu, kad atkal būs pieejami tik populārie labradori, izlemju, ka neesmu suņu rasiste un labprāt aiziešu iepazīties ar mazajiem Stafordšīras draiskuļiem. 

Un labi vien ir – izrādās, Stafordšīras terjeri esot daudz komunikablāki nekā labradori, kuriem bieži vien ir labi savā nodabā.

Lai vēl vairāk nomierinātu visus nesportiskos jogotājus, kas grib atnākt uz kucēnu jogu, bet baidās par savu fizisko sagatavotību, manuprāt, aktīva joga sastādīja vien 30 % no nodarbības. Visu pārējo laiku pavadījām, mēģinot nenomierināmos kucēnus pierunāt nopozēt kādai bildei vai atnākt samīļoties.

Mājīgajā jogas telpā uz apmēram 15 apmeklētājiem ir pieci kucēni, kas bez apstājas skraida un dauzās, izrādot interesi par dalībniecēm, mēģinot ielīst puķu podos vai noraut aizkarus.

Kad gadās kāda šmucīte (un tas notiek diezgan bieži), abas studijas izveidotājas momentā ir klāt, lai situāciju vērstu par labu. Joga ilgst apmēram stundu, un pēc tam ir arī brīvais laiks individuālajām fotosesijām, spēlēm un nebeidzamām pārdomām par to, vai man gadījumā arī nevajag kucēnu. Ja vēlies, droši vari ņemt līdzi savu kameras statīvu, taču rēķinies, ka kucēni pie pirmās izdevības to apgāzīs, tādēļ izcilās Instagram bildes uzņemšana prasīs papildu pūles.

Vai es jutos relaksēta pēc šīs aktivitātes? Ne gluži, jo brīžos, kad jogas skolotāja ieteica aizvērt acis, tās gribējās turēt vaļā, lai prognozētu joņojošo kucēnu skrējienus manu kāju, matu vai sejas virzienā. Sajūsma mijās ar piesardzību, jo mazie draiskuļi bija ļoti aktīvi un dauzīties griboši.

Taču vai es jutos pārlaimīga, pozitīvi uzlādēta un mājās pačīkstēju par to, ka es arī varētu gribēt kucēnu? Pavisam noteikti – jā!
Mīlestība, draiskulība un bērnišķais prieks, kas plūst no mazajiem spalvu kamoliņiem, ir neizmērāms. Suņukos nemīt neviena ļaunuma šūna, un viņu nebeidzamā enerģija pavisam noteikti ļauj aizmirst visas ikdienas raizes.

Avots: Jauns.lv, autore Marta Metuzāle, žurnāls “OK!”