Bērns neļauj salabot zobus. Kā mamma var palīdzēt pārvarēt bailes?

Savu pieredzi stāsta geštaltterapeite un māmiņa Aija Baha-Velvele:
„Padalīšos savā pieredzē, vedot savu dēliņu pirmo reizi pie zobārsta. Mums tas izdevās diezgan veiksmīgi – ar nedaudz nobirdinātām asarām. Vispirms es kopā ar mazo apmeklēju leļļu teātra izrādi "Gudrais zobiņš" un tur redzētais spēcīgi iedarbojās uz mana bērna domāšanu, proti, izpratni, kāpēc zobiņi jākopj, kas notiek, ja tos netīra un nelabo. Tad mēs visu vairākas reizes pārrunājām, un es dēlu pieteicu pie savas zobārstes. Šādai zobārsta izvēlei bija vairāki iemesli — viens bija tas, ka es pazīstu šo speciālistu, zinu, kāda viņa ir gan kā personība, gan kā profesionāle, otrs — es uzticos savai zobārstei, trešais — mēs vienojāmies, ka pirmajā apmeklējuma reizē neviens zobiņš netiks labots, tikai apskatīti un konstatēti bojājumi.

Dēls sēdēja man klēpī un mēs abi bijām vienojušies, ka tajā brīdī, kad viņš jutīs, ka viņam sāp vai ir nepatīkami, viņš man stipri spiedīs roku.

Gatavošanās zobiņa labošanai
Dēlam godīgi pastāstīju, kas notiek zobārsta kabinetā, teicu, ka šis process varētu būt nedaudz nepatīkams, varbūt pat sāpīgs. Zobārste konstatēja, ka labot zobiņus vajadzēs, izmantojot atsāpināšanu — šļirci. Arī par gaidāmo nākamo apmeklējumu ar šprices saņemšanu un tās nepieciešamību mēs mājās runājām katru dienu — nedēļas garumā. Pie kam dēls sēdēja man klēpī un mēs abi bijām vienojušies, ka tajā brīdī, kad viņš jutīs, ka viņam sāp vai ir nepatīkami, viņš man stipri spiedīs roku. Un vēl, manuprāt, ļoti svarīgi manam dēliņam bija dzirdēt, ka drīkst arī paraudāt, nevis kliegt un niķoties, bet paraudāt no sirds un pa īstam. Pirmajā reizē tika salabots viens zobiņš, otrajā otrs, un viss pasākums bija galā!

Pēc pirmā apmeklējuma zobārste uzdāvināja viņam grāmatu un dažus nieciņus — kārbiņu ar nevajadzīgiem urbīšiem. Par to puisēns bija sajūsmā un mājās mēs vēl ilgi spēlējām zobārstus, tikai tad paciente biju es, bet viņš zobārsts! Un vēl mans dēlēns tika pie nelielas dāvaniņas — balvas, kuru pats varēja izvēlēties veikalā un es to nopirku, taču viņš jau iepriekš zināja, ka tā nebūs liela un dārga dāvana.

Godīgi jāizstāsta par iespējamajām sajūtām pie zobārsta
Iespējams, Jūs esat nedaudz nokavējusi ar pirmo zobārsta apmeklējumu, sagaidot, ka bērnam ir septiņi gadi, tomēr, es domāju, ka tik un tā viss vēl nav nokavēts — mēģiniet vienoties, paskaidrojiet, kas varētu būt ar īstajiem zobiņiem, ja piena zobi neatbrīvos tiem savu vietu. Jūs varat godīgi pastāstīt, ka arī Jums pašai diez ko nepatīk doties pie zobārsta, bet reizēm ir jādara lietas, kuras nepatīk. Jums būs vajadzīga pacietība un sapratne, bet, izprotot, ka ikvienu no mums biedē nezināmais un nepatīkamais, ir vieglāk saprast mazā cilvēka sajūtas un uzvedību. Ceru, ka kaut kas no manas pieredzes noderēs arī Jums! Lai izdodas!”

Zobārstes un māmiņas Baibas Krauzes padoms:
Iesaku sākt ar higiēnista apmeklējumu. Vislabāk sākt ar bērna paņemšanu līdzi, kad pati iesiet pie higiēnista. Lai higiēnists atļauj bērnam pašam paskatīties mammai mutē, paņemt rokā „darbarīkus”. Higiēnista darbarīki ir mazāk, nekā zobārstam. Tas bērnam būtu mazāk traumatiski psiholoģiskā ziņā. Iesaku painteresēties par higiēnistu, kas labi saprotas ar bērniem vai strādā galvenokārt ar bērniem. Ir arī tāda iespēja, kā zobu labošana narkozē — bērnam dod ieelpot narkozes gāzi un apmēram stundu viņš ir miegā. Šī narkoze ir ļoti viegla, ja tā var izteikties, un manā skatījumā daudz negatīvāk organismu ietekmē bērna pārbļaušanās pie zobārsta, histērija un psiholoģiskā trauma visam mūžam. Narkozē zobiņus ārstē Stomatoloģijas institūtā Dzirciema ielā 20, bet uz valsts kvotām ir pagaras rindas, tāpēc iesaku interesēties laikus.”