Kauns citiem teikt.. Mums ir utis!

Par to, ka dažiem bērniem klasē ir utis, skolotāja brīdināja jau rudenī. Pirmā doma bija, ka mūsu bērns nokļuvis ne īpaši labā klasē, kurā mācās bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kas nodzīvojušies līdz utīm... Taču, tā kā mūsu dēlam mati ir īsi un mazgājamies regulāri, pat nepieļāvām domu, ka arī mūsu ģimene varētu kļūt utaina. Piekodināju dēlam, lai nemaina ar citiem bērniem cepuri un matu ķemmi un vispār pēc iespējas neliek citiem galvu klāt, un aizmirsu par to. Vien pāris draugiem izstāstīju to kā šokējošu un eksotisku ziņu, ka arī mūsdienās mēdz būt utis... (Tagad par savu vientiesību un augstprātību, protams, jāpasmīn.)
 

Šādi izskatās utis un to kāpuri - gnīdas

Jums ir utis!
Pavasarī dēls diezgan bieži kasīja galvu. Atceroties skolotājas teikto, palaikam aplūkoju viņa galvu, taču, neatradusi tur nedz utis, nedz gnīdas, mierīgi dzīvoju tālāk. Turklāt, godīgi sakot, es tā īsti pat nepieļāvu domu, ka manam bērnam varētu būt utis, varbūt tāpēc tās arī neredzēju.

Mūsu bērns nokļuvis ne īpaši labā klasē, kurā mācās bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, kas nodzīvojušies līdz utīm...

Pēc neilga laika galva niezēt sāka arī man un uzkrītoši kasījās arī divgadīgā meitiņa. Vēlreiz kārtīgi izmeklēju abus bērnus, bet neko aizdomīgu nemanīju. Sāku satraukties, ka man ar bērniem, visticamāk, būs kāda galvas sēnīte, kas izraisa niezi (it īpaši vakaros), un abi ar dēlu devāmies pie dermatologa uz vienu no glaunākajām Rīgas klīnikām. Jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni, kad ārsts, apskatot mūsu galvas, pavēstīja: „Jums ir utis!” — „Ko mums tagad darīt?” — „Tas nav nekas traks, no utīm var tikt vaļā pāris dienu laikā,” mierināja ārsts un izrakstīja recepti.

Muļķīgais kauns
Tagad šķiet smieklīgi, ka ziņu par utīm pārdzīvoju vairāk nekā to, ja ārsts tik tiešām būtu atklājis kādu galvas sēnīti. Šķiet muļķīgi arī tas, ka kaunējos par to (un patiesību sakot joprojām negribu reklamēt, ka visai manai ģimenei, ieskaitot vīru un manu mammu, bija utis). Aptiekā vaicāju līdzekli pret pedikulozi, nevis pret utīm (cerībā, ka citi aptiekas apmeklētāji nezina, ko nozīmē pedikuloze). Par utīm pateicu vien labākajai draudzenei, jo nevarēju to nedarīt — viņas ģimene mūsu mājās ir tik biežs viesis, ka vajadzēja brīdināt, ka arī viņi, iespējams, aizveduši sev līdzi mazu dāvaniņu no mums. Man pietrūka drosmes to izstāstīt skolotājai, lai gan vajadzēja. Patiesību sakot, šādas lietas būtu labi pārrunāt klases sapulcē, citādi var gadīties, ka utu uzliesmojums klasē atkārtojas.

Godīgi sakot, es pat nepieļāvu domu, ka manam bērnam varētu būt utis, varbūt tāpēc tās arī neredzēju.

Piedzīvojums ar utīm mani mudināja meklēt presē un internetā visu informāciju par utīm jeb pedikulozi un tagad esmu tik gudra, ka varu padalīties zināšanās arī ar jums.

•     Tas ir mīts, ka utis dzīvo netīros un taukainos matos! Utīm patīk tīra galvas āda un mati.

•     Ar utīm var inficēties gan bērns, gan pieaugušais, gan trūcīgs, gan bagāts!

•     Utis un gnīdas ir tik sīkas, ka cilvēks bez pieredzes tās nevar ieraudzīt, pat ļoti rūpīgi pārmeklējot galvu. Tāpēc, ja galva bieži niez, jādodas pie speciālista.

•     Gnīdas atšķiras no blaugznām ar to, ka tās cieši aptver matu un nav nopurināmas, tās var tikai nomaukt ar nagiem kā gredzenu.

•     Utis ir asinssūcēji, kas dzīvo, pieķērušies pie matiem. Nieze rodas, kad utis sūc asinis no galvas ādas un pēc tam gluži kā ods izdala siekalas, kam ir anestezējoša iedarbība.

•     Vidēji viena uts diennaktī izdēj septiņas astoņas oliņas jeb gnīdas, no kurām pēc nedēļas izšķiļas jaunas utis.

•     Aptiekā bez receptes nopērkami dažādi līdzekļi pret utīm, piemēram, Pedex, Nix, Paranit un citi. Vislabāk tos kombinēt kopā ar pretutu šampūniem.

•     Līdzekļi iedarbojas gan pret utīm, gan gnīdām. Lai arī to iedarbības stiprums un lietošana mēdz atšķirties, parasti līdzeklis jāieziež matos un kādu laiku jāpatur.

•     No tautas līdzekļiem var izmantot čemeriņu ūdeni vai dzērveņu sulu, ko ieziež matos un vismaz pusstundu patur.

•     Pēc procedūras speciālisti iesaka izskalot galvu ar vieglu etiķūdeni, jo etiķis šķīdina gnīdu apvalku, kā arī izķemmēt matus ar utu ķemmi.

•     Līdzeklis pret utīm jālieto vismaz divas reizes, vēlams ar septiņu dienu intervālu (ja nu kāda gnīda procedūras laikā izdzīvojusi, pēc septiņām dienām no tās var izšķilties jauna uts). Mūsu ģimenei ar divām reizēm bija par maz. Pagāja aptuveni divas nedēļas, līdz tikām no utīm vaļā.

•     Ar pretutu līdzekli vēlams apstrādāt arī matu ķemmi, nomainīt gultas veļu un cepuri.

•     Es pati izmantoju arī māmiņu forumos lasīto padomu — nokrāsot matus, jo ķīmiskā matu krāsa esot tik spēcīga, ka nogalē utis.

•     Utis galvenokārt iegūst tieša kontakta laikā — saskaroties galvām, mainoties cepurēm, matu ķemmēm, tāpēc bērni ar utīm inficējas biežāk.

•     Utīm ļoti patīk pakauša daļa, jo tur ir vajadzīgais siltums un nemainīga temperatūra.

•     Ja utis neiznīdē un nieze ieilgst, galvas matainajā daļā un uz kakla var veidoties stipri sakasījumi, kam var pievienoties arī sekundārā infekcija.

•     Ja bērns apmeklē bērnudārzu vai skolu, vajadzētu izstāstīt par utīm audzinātājai, lai viņa var brīdināt citus vecākus veikt profilaktiskos pasākumus. Bērni sadzīvē nespēj izvairīties no tieša kontakta, tāpēc, ja kolektīvā kādam ir utis, tās ļoti viegli dabūt arī citiem.

Citu mammu padomus, kā cīnīties ar utīm, varat lasīt forumā: Palīgā! Utis.
Autore: Mārīte

Materiāla tapšanā izmantots raksts: Annija Kazuša. Utis dzīvo tīros pakaušos. Sestdiena, 8.11.2008.