Bērni, kailums, laime un sekss

— Ko man tagad darīt? — Pēc ilgām un rūpīgām pārdomām, jau dziļā nakts klusumā, klausoties pirmklasnieka šņākuļošanā, mamma klusi taujāja Jānīša tēvam. Tēvs mirkli paklusēja, tad ieteica visu izdzēst un izlikties, ka nekā nav bijis. Reizēm šķiet, ka karsto kartupeli — bērnu seksualitāte — sabiedrība labprātāk nomestu zemē, izliekoties, ka tāda nav vispār. Taču speciālisti apgalvo — seksualitāte piemīt pat embrijam mātes miesās. Kā ar šo atziņu sadzīvot? Kā reaģēt uz bērna interesi par pornogrāfiju, savu un otra kailumu? Ko darīt, nonākot līdzīgā situācijā, lai neievainotu, nesāpinātu vai — vēl svarīgāk — ko nedarīt, lai neizkropļotu trauslo psihi uz mūžu.
Parunāsim par šo laimīgo cilvēku. Parunāsim par bērnu.

Romāns mūža garumā
Garākais romāns — mūža garumā — esot cilvēkam pašam ar sevi. Tā teicis literāts un domātājs, sabiedrības izraidītais Oskars Vailds. Turklāt šajā apgalvojumā ir divi zelta graudi. Pirmais – seksuāla, romantiska, jutekliska, jūtoša būtne tu esi vienmēr — arī tad, ja tev blakus nav partnera; otrs zelta grauds — “mūža garumā”. Tas nozīmē, ka “romāns pašam ar sevi” tev ir no pirmās līdz pēdējai mūža dienai, nevis no 15 līdz 50 gadiem, respektīvi, tikai reproduktīvajā vecumā. Tas nozīmē, ka tu drīkst būt seksuāla būtne gan agrā bērnībā, gan sirmā vecumā, gan ar liktenīgo otro pusi, gan bez tās.    
Un tomēr. Lai cik izglītota būtu sabiedrība 21. gadsimtā, ir temati, kas ir tabu, kas tur mūsu apziņu puritāniskās spīlēs, un viens no tiem ir “bērnu seksualitāte”. Taču seksualitāte nav tikai sekss vai tas, kas notiek zem jostas vietas. Kā apgalvo seksologs Artūrs Šulcs — seksualitāte sākas cilvēka apziņā. Ko viņš domā par sevi, savu ķermeni, savu vietu pasaulē, kā izprot attiecībās ar citiem un spēj definēt savas vēlmes un vajadzības, kas saistās ar satuvināšanos, mīlestību, bērnu radīšanu un jutekliskumu.

Pat sonogrāfija apstiprina, ka jau puisīšu embrijiem mātes miesās mēdz novērot erekciju. Savukārt meitenītēm piedzimstot bieži tiek novērota menstruācijām līdzīga asiņošana.

“Seksualitāte ir arī tas, kā mēs jūtamies transportā,” skaidro seksologs. “Kā saskaramies ar citiem cilvēkiem, kā dejojam un iepazīstamies. Tajā brīdī, protams, nekāda seksa tiešā veidā nav, tomēr šī attieksme ikvienā mijiedarbības norisē ir klātesoša. Attieksme pret sevi, attieksme pret otru, attiecībām, distanci. Turklāt šeit darbojas visas maņas — smarža, garša, redze, tauste. Seksualitāte ir arī pasaules uzskats — kā mēs raugāmies uz šo dabisko procesu — vai sekss ir grēks, vai tas ir nicināms, ar vainas sajūtu saistīts, slēpjams, vai tas ir viens no augstākajiem dzīves kulminācijas punktiem, mīlestības piepildījums.”
Psihoterapeite un seksopatoloģe Līga Birzniece ir līdzīgās domās. “Protams, seksualitāte piemīt jebkuram bērnam jebkurā vecumā! Pat sonogrāfija apstiprina, ka jau puisīšu embrijiem mātes miesās mēdz novērot erekciju. Savukārt meitenītēm piedzimstot bieži tiek novērota menstruācijām līdzīga asiņošana. Iespējams, ka šīs parādības ir saistītas ar mātes hormonālo līmeni, bet tā neapšaubāmi ir viena no seksualitātes pazīmēm.”
Ir zināms, ka viena no dzīvu būtņu pamatpazīmēm (kas visciešākajā veidā ir saistīta ar seksualitāti) ir kairināmība. Jā. Tik vienkārši. Pat pašu vienkāršāko vienšūnas organismu, amēbu, no nedzīvās pasaules šūnām atšķir tas, ka tā reaģē uz dažādiem kairinājumiem. Bet kairinājuma devu saņem arī zīdainis, zīžot pienu no mātes krūts, un tas ir ne tikai emocionāls akts, kad bērns jūtas pasargāts, jūt kontaktu ar mātes ķermeni, siltumu (arī tam ir neatņemama loma bērna kā personības un arī viņa seksualitātes veidošanā), bet arī viņš jūt labpatiku no paša zīšanas procesa.
Šis aspekts parādās slavenajā Zīgmunda Freida dalījumā, kurš seksualitātes pamatus klasificēja šādi. Ir orālā stadija, tā attiecas uz zīdaiņa vecuma bērniem, kad mazulis baudu gūst ar mutes palīdzību. Ir anālā stadija, kas sākas pēc gada, kad bērna uzmanība koncentrējas uz vēdera izeju un pastiprināti tam pievērš vērību, jo tiek mācīts iet uz podiņu, par ko saņem uzslavas vai nopēlumus. Un ir edipālā fāze, kas iestājas, bērnam mazliet paaugoties, kad viņam jau ir savs mīlamais objekts un bauda tiek gūta no tieša — emocionāla un ķermeniska — kontakta ar to.
“Ja šīs stadijas nav kā pienākas izdzīvotas, tad cilvēkam var rasties problēmas arī viņa turpmākajā dzīvē un, protams, arī seksuālajā. Jāatceras, seksuālā dzīve ir milzīga enerģija, tā ir vitālā enerģija, tā sauktā fiziskā enerģija (spēks, izturība, varēšana, utt.), tā ir visas dzīves pamats. Tāpēc svarīgi bērnu veiksmīgi izvadīt cauri šiem procesiem, lai māte bērnu zīda ar krūti, lai ir pods, nevis pamperi (pamperu blaknes ir atsevišķas raksta vērta tēma — Aut.), lai bērna dzīves pirmajos gados blakus ir mīlošs tuvinieks, nevis vienmēr mainīgās aukles. Lūk, tas arī būs tas karkass, kas ir veiksmīga, sevī stabila cilvēka pamats,” rezumē Līga Birzniece.

Krāniņš nav fui!
Un tātad... zīdainis guļ uz muguras, laimīgs smaida, priecājas par sevi, pasauli un ar interesi aptausta sevi. Mammīte priecājas līdzi un mīļi skaidro — jā, jā, patausti — zini, tā ir tava austiņa, ar to tu dzirdi. Aptausti pirkstiņus, ar tiem tu mācīsies noturēt karoti un zīmēt. Aptausti kāju pirkstiņus – re, kādi mazi zirnīši... Līdz piepeši bērns pieskaras saviem dzimumorgāniem... Hm. Mamma viegli, tomēr uzstājīgi paņem viņa rociņu nost – fui, to ne. Un kas notiek? Bērna apziņā (vai zemapziņā) nogulstas informācija — tas ir kaut kas aizliegts. Un ko mēs darām ar aizliegto atvilktni, kad vecāku nav mājās?  
“Maza bērna acīs dzimumorgāniem, kreisās kājas īkšķim vai acij ir vienādi svarīga loma,” saka seksologs Artūrs Šulcs, uzsverot — tie ir izziņas vērti, un tikai. Aizliegtā augļa kairinājums mūsu smadzenēs rodas no aizlieguma, normālas izziņas apiešanas, no vecāku izvairīšanās par to runāt. Jo vieglāk taču ir nerunāt, vai ne ? Taču vajadzētu būt tā, ka tieši vecāki ir bērna uzticības personas. Protams, neviens no mums nav perfekts, var gadīties, ka kādās dzīves situācijās mēs kļūdāmies un uzliekam kādu tabu barjeru, un bērns kautrējas vai baidās jautāt. Tomēr tas ir labojams. Vajag tikai ticēt sev un bērnam.
Speciālisti ir pārliecināti — nekādai īpašai dzimumaudzināšanai nemaz nav jānotiek, un, ja kāds tēvs vai māte iedomājas sākt pēc slīdošā grafika stūrī iespiestam bērnam lasīt lekciju kursu, tas būtu pat perversi. Parasti dzīve pati piespēlē situācijas, kuras prasās būt izrunājamas.

Nekādai īpašai dzimumaudzināšanai nemaz nav jānotiek, un, ja kāds tēvs vai māte iedomājas sākt pēc slīdošā grafika stūrī iespiestam bērnam lasīt lekciju kursu, tas būtu pat perversi.

... kāda meitene dārziņā pusdienlaikā, novilkusi biksītes, puišiem rāda savas “meiteņu lietiņas”... bērns redz, ka filmā divi kaili cilvēki mīlējas... bērns novēro, kā pārojas sunīši uz ielas... kaimiņienei kļūst liels puncis, jo tajā aug mazulis... Katra šī situācija pieprasa atbildi, un katram vecumam būs savi jautājumi. Un nav vajadzības trīsgadīga bērna prātu piebāzt ar informāciju, kurai viņš nav gatavs, bet uz jautājumu, cik daudz var stāstīt, atbilde – visu, ko bērns vēlas zināt. Vecāki ļoti labi jūt, kad bērna interese ir apmierināta. Turklāt jāatceras — mazs bērns, runājot par “tādām lietām”, nejūtas neērti. Viņš to (kaunu, bailes, diskomfortu, agresiju) sajūt no vecākiem. Jo bērnam vecāki dod tieši tik daudz un tieši tādā kvalitātē, cik daudz un kādā kvalitātē tas ir pašos vecākos.
Ja bērns negūs atbildes no saviem tuvākajiem, viņš tās meklēs citur. Tādā gadījumā jārēķinās ar to, ka šī “apgaismošana”, iespējams, būs šķība, greiza, nepareiza, izmantojot neapskaužamas kvalitātes ilustratīvos materiālus. Turklāt, ja tā būs pirmā informācija, tā ieguls personības apziņā ar daudz lielāku svaru nekā tad, ja bērns tam ir bijis sagatavots. Bērns, kurš kopš mazām dienām ar vecākiem gājis pirtī, kurš laikus ir saņēmis atbildes uz jautājumiem, kurš uzticas vecākiem un kura vecāki uzticas viņam, pat ieraugot internetā, žurnālā vai drauga telefonā pornogrāfiskas bildītes, būs jau imūns pret šo morālo kroplību, kā arī daudz mazāk ieinteresēts savas bērnudārza vai skolas biedrenes biksīšu novilkšanā... Jā, starp citu, to meitenīti, kura pusdienlaikā novilka biksītes, bērnudārza audzinātājas nopēra ar žagariem. Viņa bļāva tā, ka viss dārziņš skanēja, un visi bērni zināja, par ko šis skandāls. Todien grupiņai X tika pasniegta mācību stunda — kas ir slikts, un kas labs. Lieki piebilst, ka māte no kauna bija gatava zemē ielīst, un droši vien sodīja „izvirtušo” atvasi vēlreiz.
Vai meitenei tā bija trauma uz mūžu? Speciālisti apgalvo — simtprocentīgi. Būtībā  — tika sodīts viņas kailums. Bet, kā šī trauma izpaudīsies, var tikai minēt. Viena no diagnozēm varētu būt anorgasmija (nespēja sasniegt orgasmu), sievietes ar šādu diagnozi palīdzību meklē visai bieži — prognozē Līga Birzniece un piebilst — bet daudzas arī nemeklē. Sadzīvo — vai nu tēlojot orgasmu, vai samierinoties, kas viņām kaut kas tāds nepienākas. Jo galu galā tās gultas darīšanas tāda šmucība vien ir. Tā viņām ir teikusi māte vai audzinātāja, vai skolotāja, vai kaimiņiene... labam nodomam vienmēr kāds gudrinieks atrodas.  

Mīlestība, meitiņ, ir skaista
Savu seksualitāti mēs izzinām, atklājam un attīstām visu mūžu — lai cik gadu mums būtu. Seksologi iesaka sievietei reizi pa reizei aplūkot savus dzimumorgānus spogulī  — tā rodoties identifikācijai pašai ar savu sievišķību, kas bieži vien ir norakta kā mazsvarīgākā tālu prom — aiz rūpēm par darbu un ģimeni. Māte, kura ir akceptējusi šo atziņu, bez pārmetumiem, saprotoši un mierīgi izturēsies pret septiņgadīgo vai trīspadsmitgadīgo meitu, kuru, pārnākot no darba, ir pieķērusi sēžam pie spoguļa ar pavērtām kājām. Viņa sapratīs, ka tas ir izziņas process, kontakts ar topošo sievišķību, sevis identifikācija, iepazīšana, un nekā perversa vai nosodāma tajā nav.
Visos laikos bērni ir centušies izzināt savu ķermeni un tā sajūtas. Agrāk tās bija spēles “dakteros” — kad divi, visbiežāk pretējā dzimuma bērni, noģērbās kaili, izpētot viens otra dzimumorgānu detaļas it kā “dakterēšanas” ceļā. Tagad šie paši bērni ir izauguši, un nu viņu bērni dara to pašu, tikai spēles ir mazliet modernizētākas — “ģimenes”, “fotosesijas”...
Stāsta mamma Ieva: “Pie mūsu trīsgadīgā dēliņa mēdza viesoties septiņgadīga kaimiņu meitene. Biju priecīga, ka bērnam ir ar ko spēlēties, un mierīgi darīju savus darbus. Viņi par savu spēļu vietu bija izvēlējušies māsas divstāvu gultu — aiz aizkariņiem – laba spēļu mājiņa. Reiz pēc kārtējās ciemošanās, kad meitenei bija laiks doties mājās, ievēroju, ka viņa ir stipri sasarkusi. Arī mans puika bija sārts un priecīgs, ko nemaz neslēpa, tieši otrādi — viņš skaļi paziņoja: “Mammu, tu zini, Sigita bučoja manu krāniņu!” Ko tādu dzirdot, meitene nosarka vēl stiprāk un sāka iebilst, ka tā nav taisnība, tomēr, prom ejot, izdzirdēju pie durvīm sačukstēšanos — Sigita puikam solīja konfektes, ja viņš neteiks, kas noticis zem gultas. Vēlāk puika pastāstīja, ka rotaļu ierosinājusi Sigita un viņam tā ļoti patikusi. Esot bijis ļoti jauki, jo viņam arī esot izdevies pieskarties tajā vietā, kur Sigita čurā. Laba, interesanta, izdevusies diena,” Ieva smejas atceroties notikušo, tomēr, stāstot par vīra reakciju, kļūst nopietna.
“Mēs nolēmām izvairīties no situācijas, ka meitene turpina nākt pie ciemos. Ne jau aizliegt, bet vedināt viņus spēlēties pagalmā. Turklāt puika tagad bija kā uzburts uz Sigitu, viņš viņu vaktēja, staigāja pakaļ, visiem stāstīja, ka Sigita būs viņa sieva, respektīvi, uzvedās kā džentlmenis. Un kā nu ne — Sigita taču bija viņa “pirmā sieviete”.  Tomēr mani vairāk par notikušo pārsteidza viņa tēva reakcija —– viņš bija ļoti dusmīgs. Vīrs to uztvēra kaut kā ļoti personiski. Kāda māte, tāda meita — uzzinājis par notiekošo, viņš ar dziļu nicinājumu teica. Te jāpaskaidro — Sigitai ir ļoti seksapīla, izskatā koša, krāšņa, vienmēr moderni ģērbusies māte, tāda, kādas ļoti patīk vīriešiem. Nezinu... Man šķiet, šīs dusmas bija nevis uz Sigitu. Tās bija dusmas uz visu sieviešu dzimumu. Vai kādu, kas reiz manam vīram bija skaudri nodarījusi pāri.”
Līgas stāsts. “Man bija gadi trīspadsmit. Nuja, laiks, kad sāka raisīties pirmās seksuālās sajūtas. Un tā reiz es nostājos spoguļa priekšā, uzliku mammas krūšturi, sabāzu kaut ko tajā iekšā un mēģināju skatīties uz sevi – kāda būšu, kad būšu pieaugusi. Tajā brīdī atvērās durvis, un ienāca mamma. No izbīļa kā spruku savā gultā zem segas... Bet mamma man pakaļ. Kā viņa mani lamāja, ak, tētīt! Un viņa mani lamā, sit un rauj segu nost, bet es izmisīgi to turu un domāju – labāk uzreiz nomirt. Mamma teica — padauzu savā mājā neturēšu. Viņa mani ļoti kontrolēja. Lasīja manu dienasgrāmatu, pārbaudīja kabatas, necieta manus draugus... Jā, protams, tagad zinu, kāpēc tas tā bija. Mamma manu tēvu nemīlēja, viņi tā arī nodzīvoja kā svešinieki, cik tagad nojaušu — seksa jau tolaik viņiem nebija. Bet ar apakšveļu ir jocīgi... Ir pagājuši daudzi gadi, bet arī tagad, kad pielaikoju veikalā vai grozos spoguļa priekšā, manī ir divējādas sajūtas – tāds kā kauns un vainas apziņa un reizē kā salds uzbudinājums. Kaut kas laikam iesēdās. Bet, cik zinu, tā var būt. Man ir kaimiņiene, kuras brālim patīk sadomazohistiskas rotaļas, tipa — pātadziņas, roku dzelži, “tu esi mans vergs”. Viņa saka: tas tāpēc, ka viņas māte, kā pieķērusi brāli ar pornožurnālu tualetē, tā allaž slānījusi ar lecamauklu.”  

Seksologi iesaka sievietei reizi pa reizei aplūkot savus dzimumorgānus spogulī  — tā rodoties identifikācijai pašai ar savu sievišķību, kas bieži vien ir norakta kā mazsvarīgākā tālu prom — aiz rūpēm par darbu un ģimeni.

“Jā, jā, tie bija tie paši 13–14 gadi,” smejas nākamā uzrunātā — Ineta. “Visi esam gājuši tam cauri. Jā, arī es kādu dienu pastkastītē atradu pārkopētas pornogrāfiskas kārtis – tajā laikā tās ieveda jūrnieki. Kad ar draudzenēm bijām par tām izirgojušās, noslēpu maciņā un paņēmu līdzi uz laukiem pie vecmāmiņas – droši vien tādēļ, lai izpētītu pamatīgāk. Nezinu, kāpēc neizmetu, kaut kas jau tur bija. Sirsniņa tuk, tuk, austiņas tvīkst... Mana draudzene pēc tām kārtīm trīs dienas negulēja – vaktēja savu mammu un papu. Redzi, vecāki gulēja caurstaigājamā istabā, un tā nu viņa staigāja turpu šurpu, turpu šurpu, kontrolēja – vai viņi nedara TO. Viņas vecāki! Šausmas. Bet par tām kārtīm... Bija tā. Reiz man tās izbira vecāsmammas acu priekšā. Atceros, kā viņa rāmi paskatījās uz mani un sacīja: “Meitiņ, mīlestība ir tik skaista... bet šitais – tāds draņķis...” Viņa man tās nelika izmest, to es izdarīju pati.”

Aizliegtais medus — pornogrāfija, aizmirstais objekts — ķermenis
Nu jau tā ir modernās pasaules nodeva — pornogrāfijas un kailskatu (kas gan nav viens un tas pats) atrašanās līdzās mūsdienīgajai ikdienai. Tas nozīmē, ka gandrīz neviena filma neiztiek bez atklātiem kailskatiem, un pornogrāfiska satura mājaslapas internetā ir pieejamas ikvienam. Jā, sekss ir darbība, ar ko nodarbojas pieauguši cilvēki, taču, aizverot aiz sevis guļamistabas durvis, visādā ziņā — ne citu acu priekšā. Tomēr, pat rūpīgi izravējot šo nešķīstību dārziņu (60., 70., 80. gadu bērniem pornogrāfiska satura materiāli nebija tik viegli pieejami), jautājums paliek — vai mēs tiešām no visa tā spējām izvairīties?  
 “Atceros, tas bija kādā 5. klasē, kad draudzene man satraukti piezvanīja, ka vajagot satikties parkā,” stāsta Sanita. “Kad viņa man steidzās pretim pa aleju, viņai no rokām izkrita prāva kaudzīte ar melnbaltām fotogrāfijām; neko tādu mēs līdz šim nebijām redzējušas... Draudzene tēva atvilktnē bija atradusi kaudzi ar grupveida seksa bildēm – kopskaitā ap trīsdesmit. Tā kā viņas tēvs bija fotogrāfs amatieris, bija pamats domāt, ka viņš ir šo fotogrāfiju autors. Vēlāk, turpat parkā tika lasītas Jāņa Zālīša grāmatas — „Atklāti par laulības dzīvi” un „Mīlestības vārdā”. Vienai draudzenei šīs grāmatas glabājās augstā plauktā (burtiskā nozīmē), tomēr pieejamas; otrai tās bija noliktas zemākos plauktos, starp citām grāmatām; manās mājās tādu nebija vispār. Ko mēs toreiz domājām un runājām, tagad pat neatceros, bet mani joprojām nepamet doma — mēs šo informāciju būtu uztvērušas daudz adekvātāk, ja vecāki par to būtu runājuši.”
Aizliegtajam auglim vienmēr ir saldi šķebinošā neķītrības garša. Lietišķi un draudzīgi runātam vārdam tādas nav. ... kāda maza meitene nostājas spoguļa priekšā un citu pēc citas pielaiko desmit kleitas, uzvelk kurpītes un smalkas zeķbikses — kā mammai. Viņa noskatās, kā mamma krāsojas pirms došanās uz darbu, šķirsta lielās māsas tīņu žurnālu un mācās sev patikt. Viņa grib valkāt tādu pašu īsu krekliņu (lai redzama naba), minisvārciņus un zābaciņus uz papēdīša. Viņa mācās būt sieviete. Viņa izzina savu seksualitāti. Tas ir tikpat būtiski, kā pieņemt savu dzimumu, tikpat būtiski, kā mīlēt savu ķermeni tīri fiziskā veidā, proti, rūpējoties par to. Jo arī personīgo higiēnu mēs mācāmies no saviem vecākiem un arī to, vai tu sportosi, nepārēdīsies, mācēsi atpūsties un izjust prieku par savu ķermeni, arī to mēs mācāmies no saviem vecākiem. Vai nu atdarinot, vai.... noliedzot viņu pieredzi, darot pilnīgi pretēji. Lai gan — maksājot par šo uzdrošināšanos ar atsvešināšanos un nesaskaņām.
Daudzi vecāki ar bērniem par dzimumjautājumiem runā tikai tad, kad dzimumnobriešana jau ir deguna galā. Meitenēm tad tiek nopirkta kāda izglītojoša grāmatiņa (vai māte atrod kādu klusāku brīdi, lai saprastu, vai meita kaut ko zina par mēnešreizēm), meita šādā saspringtā sarunā, visticamāk, jūtas neērti, nekāda normāla komunikācija tur nesanāk, drīzāk – formāli ievilkts ķeksītis mātes sirdsmieram. Ko darīt ar puikām? Ai, vai nu tēvi ko mēģina, vai pasaule izpalīdz — tā lieta vienkāršāka — puika priekšautā neko mājup neatnesīs... (Urologi ir šausmās par dažu vecāku tumsonību, dažreiz zēniem netiek iemācīta gluži elementāra higiēna, piemēram, kā apmazgāt dzimumlocekli, kas nereti beidzas ar nopietniem iekaisumiem.)
“Tas nav viens gadījums, kad psiholoģiskos semināros man nāk klāt četrdesmitgadīgas sievietes un vēlas parunāt par traumu, ko viņām sagādājušas pirmās mēnešreizes,” stāsta Artūrs Šulcs “Viena, audzināta katoliskā garā Latgalē, pirmo mēnešreižu laikā nopietni uzskatījusi, ka viņa mirst, jo nevarējusi saprast, kāpēc gan no viņas līst asinis. Tā tur gadās bieži – iespējams, tā ir baznīcas uzspiesta — pret savu ķermeni un tā procesiem izturēties nicinoši. Cita sieviete stāstīja, kā mēnešreižu laikā, būdama jauna meitenīte, pusaudze, no Valkas uz Ventspili (ar diviem autobusiem!) braukusi, kā higiēnas paketi izmantojot tikai vienu kabatlakatiņu. Varam iedomāties, cik tas bija pazemojoši un mokoši. Šī netīrības, sava ķermeņa nepieņemšanas sajūta var vilkties līdzi visu mūžu. Bet sevis nepieņemšana, kuras iemesls visbiežāk ir vecāku traumatiskā attieksme pret bērnu, nereti rada neirozi, un tai ir trīs izpausmes veidi — agresija, depresija un atkarība — starp citu, ļoti izplatīti mūsu sabiedrībā.”
“Kad vecāki atnāk pie manis, teikdami,  ka kaut kas nav kārtībā ar viņu bērnu seksualitāti, es viņiem atbildu, ka, visdrīzāk, kaut kas nav kārtībā ar viņiem pašiem,” nosaka Līga Birzniece. “Visas pieaugušo cilvēku problēmas atspoguļojas viņu bērnos. Bet to, protams, grūti pieņemt. Ja, piemēram, bērns ir pārlieku aizrāvies ar masturbāciju, tas parasti liecina par to, ka viņš cieš no emocionāla sasprindzinājuma ģimenē. Un tiem nebūt nav jābūt ķīviņiem, skandāliem un trauku dauzīšanai. Diemžēl ļoti bieži vecāki savas nenokārtotās attiecības “realizē”, ieraujoties sevī (starp citu, tas parasti notiek inteliģentu, labi izglītotu cilvēku ģimenēs). Šo atsalumu un ignoranci bērni ļoti labi jūt un smagi pārdzīvo. Tā dēļ bērns varētu arī sākt it kā pārlieku bieži masturbēt, taču — iemesls nav jāmeklē bērnā. Visbiežāk ir tā: vecāki atrisina savas problēmas, un pazūd problēmas ar bērnu.”

Rotaļas ar kailumu, un vai mans dēls būs gejs?
Tomēr Līga Birzniece piebilst — protams, katrs gadījums ir individuāls. Patīk šis teiciens psihologiem. Elastība ir viņu stiprā puse. Arī atbildot uz jautājumu, vai uztraukumam ir pamats, ja, piemēram, nāk gaismā tas, ka tava meita, spēlējoties ar draudzeni, maigojas viena ar otru?  
“Atceroties savas bērnu dienu rotaļas ar kailumu, varu teikt, ka, protams, nekādu seksuālu baudu no tām neguvu, pat ja tajās bija iesaistīts pretējā dzimuma bērns,” atceras Vineta, kurai tagad ir 36 gadi. “Ar savu brālēnu bijām pat tik pārdroši, ka vilkām bikses nost turpat aiz lielā ēdamgalda, kuram otrā pusē sēdēja vectēvs. Viņam nebija vienas kājas, un mēs savā bērnu gudrībā zinājām, ka viņš necik veikli piecelties nevar. Un tā nu mēs tur ņēmāmies. Brīžiem gan vectēvam radās aizdomas, viņš mūs mēģināja apsaukt — ko mēs tur darot, bet mēs nelikāmies traucēti. Vēlāk tādas pašas rotaļas izspēlēju ar kādu meiteni, viņa bija trīs gadus vecāka par mani, kura tēloja puisi. Tas bija interesanti, satraucoši, mazliet pat patīkami, taču ne seksuāli. Drīzāk ko tādu varu atcerēties, kad domāju par kādu vecāku puisi, kurš bija man iepaticies, un es iztēlojos, kā viņš man apliek roku ap pleciem vai noskūpsta.”
“Tā jau ir — katram laikam savi varoņi,” atzīst Līga Birzniece. Katrā vecumā ir dažādas lietas, kuras mums šķiet erotiskas. Pusaudzis var būt aizrāvies ar pornosaitu skatīšanos, taču, domājot pats par savām romantiskajām attiecībām, ir naivs un piesardzīgs.
“Arī tā meitene, kura varbūt izskatās seksuāli nobriedusi, izaicinoši ģērbjas un izturas, savās attiecībās vēlas iziet visas stadijas — ar acu kontaktu, pirmo pieskārienu, rokas saņemšanu, pirmo nevainīgo skūpstu, draudzēšanos, nelielu atkailināšanos, peldēšanos kailiem... Būtībā tā notiek otra iepazīšana, pieņemšana, iekārošana, seksuālu sajūtu nobriešana domās,” stāsta Arturs Šulcs. “Un būtībā šīs stadijas iziet vēlas arī pieaudzis cilvēks. Tieši tāpēc Nabokova stāsts par Lolitu savā dziļākajā būtībā ir tik perverss, jo starp rindām parāda mums nesaderību starp to, kam gatava pusaudze, un ko viņai piedāvā nobriedis vīrietis. Visdrīzāk, viņa dzimumaktu veica tehniski, negūstot no tā baudu, un tas ir nenormāli. Jo jābūt divu būtņu līdzvērtīgai saskaņai, kurā mīlas kulmināciju gūst abi.
Dzimumaktam bērns ir gatavs, tikai iestājoties pubertātei, līdz tam pornogrāfisku attēlu aplūkošana vai “spēlēšanās dakteros” ir tikai ziņkārība. Protams, to nevajadzētu kultivēt, taču vecākiem vajadzētu saprast, ka viņu bērns, lai ko viņš tādu darītu, nav neķītrs. Savā būtībā viņš ir naivs un bērnišķīgs. Tikai ziņkārīgs. Uztraukties vajadzētu sākt, ja dzimumizziņas ceļā tiek veikts kāds pāridarījums — dzīvniekam vai otram bērnam. Tad varētu būt vajadzīga nopietna psihoterapeitiska darbība. Protams, arī bērna vecākiem.”

Dzimumaktam bērns ir gatavs, tikai iestājoties pubertātei, līdz tam pornogrāfisku attēlu aplūkošana vai “spēlēšanās dakteros” ir tikai ziņkārība.

Taču uz jautājumu, kad cilvēks iegūst savu seksuālo orientāciju, un vai pirmā mīlināšanās pieredze var ietekmēt noslieci “pa labi vai kreisi”, abi speciālisti – gan Artūrs Šulcs, gan Līga Birzniece — atbild  vienprātībā — seksuālā orientācija bērnam tiek ielikta  jau šūpulī – piedzimstot. Un vecāku aktivitātes, mēģinot vest aizdomīgo bērnu pie prāta, var ietekmēt topošo personību tikai traumatiski. Ja bērns tomēr ir homoseksuāls, viņš pieaugot saprot, ka ir no tēva nicinātās “zilo” grupas. Un tad scenārijs parasti ir klasisks — ģimenei viņš savu īsto dabu neatklāj, visbiežāk — apprecas, savas intereses neatklājot arī sievai, vēl — šādas neiecietības dēļ veidojas vismaz divi (vai vairāk — ja skaitām viņu bērnus) traģiski likteņi. Bet gadās arī tā, ka dažs šāds jaunietis savu problēmu risina galēji radikāli, proti, izdarot pašnāvību.
Tomēr teorija, vai jaunieša pirmais partneris var noteikt viņa turpmāko seksuālo orientāciju, ir tikai un vienīgi mīts. “Šādas rotaļas ar sava dzimuma jauniešiem iziet gan meitenes, gan puiši,” skaidro Līga Birzniece, “un tajās nav nekā nosodāma vai nepareiza. Tas viss ir eksperiments, savas seksualitātes, savu robežu noskaidrošana — vai man tas patīk vai ne, gribu to vai negribu.”
“Diviem cilvēkiem ir atļauts viss, ja vien viņi abi divi tam piekrīt,” Līgas Birznieces sacīto papildina Artūrs Šulcs. “Starp jēdzieniem ‘homoseksuāls’ un ‘heteroseksuāls’ ir ļoti daudz starpstadiju. Tāpēc bērna “nepareizo” interesi nevajadzētu uztvert kā bargu likteņa sodu. Mēs katrs par sevi zinām ļoti maz. Gan šī, gan daudzas citas tēmas mūsu dienās tiek iztirzātas, lai atbrīvotos no klišejām, kuras sabiedrībā valdījušas gadu desmitiem, pat simtiem ilgi. Ir viegli iemācīt bērnu dzīvot “pareizu” dzīvi, daudz grūtāk ir iemācīt bērnu dzīvot laimīgi.”
“Dīvaini,” nopūšas seksologs. “Cilvēks lido tūkstošiem kilometru, lai paskatītos uz piramīdām vai ķenguriem, bet nepazīst pats savu ķermeni. Pat pieauguši cilvēki par savu ķermeni bieži vien zina ļoti maz. Kāpēc tā? Viss sākas ar vecāku glāstiem... Bērnam būtu jāmāca priecāties par savu ķermeni — iepazīt dažādas masāžas — kādas sajūtas rodas, turklāt būtu jāmāca pieņemt savu ķermeni, lai kāds tas viņam arī būtu — tievāks, resnāks, neproporcionālāks, ar “pareizu vai nepareizu” orientāciju. Diemžēl bieži tiek novērots tieši pretējais.”
 
Kosmosa mistērija
Mazs bērns kā piekalts vaļā muti raugās dzimumaktā, kuru viņam piedāvā nejauši ieslēgts televīzijas kanāls. Ar prātu viņš pat īsti nesaprot, ko pieaugušie tur dara, taču kāda pirmatnēja atmiņa liek viņam šajā procesā raudzīties kā brīnumā. Būtībā šī divu cilvēku savienošanās (tāpat kā cilvēka aiziešana) zemapziņas līmenī bērnu interesē kā mistērija — lielais dabas un kosmosa noslēpums. Ja atmetam visus uzslāņojumus, jebkurš uz šīm parādībām raugās tāpat. Dzimumakts, kurā no divu mīlošu cilvēku savienības rodas jauna dzīvība, un cilvēka nāve — kā vārti uz nezināmo — ir divas lielās mīklas, kuras gan biedē, gan pievelk.

Dzimumakts, kurā no divu mīlošu cilvēku savienības rodas jauna dzīvība, un cilvēka nāve — kā vārti uz nezināmo — ir divas lielās mīklas, kuras gan biedē, gan pievelk.

“Cik labi būtu, ja mēs dzimumaktu uztvertu kā sakrālu,” piekrīt Artūrs Šulcs. Tas būtu normāli, ja mēs brīdi, kad esam radušies, ieņemti šajā pasaulē, uzskatītu par svētu. Cik labi būtu, ja mēs par tīru un skaistu uzskatītu savu ķermeni.” Jo neķītrs un amorāls var būt arī šķietami garīgais — mīlestība, kas iet pāri līķiem, baznīca, kuras paspārnē plaukst pedofilija, vai māte, kura nemīl savu bērnu, nespējot viņam dāvāt siltumu, bet tēvs — drošību un gudrību, ka bērns spiests meklēt zudušo pasauli kaut kur citur, nereti pieņemot par patiesību arī surogātu.
“Man bija draudzene, ar kuru mēs spēlējām princi un princeses. Princis viņu glāba, tad bija kāzas, un tad mēs zem segas mīlinājāmies, tēlojot pieaugušos,” atceras Evija. “Viņas mamma bija šķirta, mana mamma bija šķirta, mēs abas bijām vienīgās meitas. Un mums visām bija vajadzīga mīlestība — vīrietis. Tagad man ir ģimene, viņai arī, un arī mūsu mammas ir apprecējušās. Viss ir normas robežās. Tomēr... Lai ko teiktu speciālisti, tas pirmavots, kaut vai tā būtu peļķe, no kuras tu uz kādu laiku dzesē slāpes, paliek uz mūžu. Varbūt tas tiek iebāzts “melnajā kastē”, varbūt izstumts, pat aizmirsts, tomēr tas ir mūsos. Zinu puisi, kurš baudas visaugstāko virsotni izbauda tikai orālā seksa laikā. Viņam bija ļoti stingra, pat cietsirdīga māte, bet viņa pirmā seksuālā pieredze bija... bildīte ar milzu vagīnu pa visu attēlu, uz kura viņš masturbēja. Arī man tagad ir īpašas attiecības ar draudzenēm. Es no viņam gaidu vairāk un dodu arī vairāk, nekā viņas no manis prasa. Nē, nav runa par fizisko tuvību, ir muļķīgi visu reducēt uz seksu. Laikam pareizi būtu teikt — es gaidu šo dvēseles apmieru. Jo īstenībā mēs visu mūžu meklējam mīlestību. Ziniet, kā ar tiem kucēniem, kurus bērnībā nav barojuši. Tāpēc, ja man kāds vaicās, kā tu pasargā savu pusaudzi meitu šajā laikā, kad viss ir vienā katlā sabāzts, kad seksīgs ir viss un sekss, vara, nauda  ir visam gala mērķis,  mans padoms – vienīgais veids, kā saglabāt bērnā šo brīnumu un  pietāti pret radīšanas mistēriju, ir viņu sātīgi barot. Ne izolēt. Ne gudri likt klapes uz acīm (sak, nebūs brīva laika, nebūs muļķību. Šis puisis iemanījās “to lietu” izdarīt pat skolas starpbrīdī), bet — barot bērna dvēseli. Šai paaudzei daudz spēka vajag. Viņiem, oi, ir ko turēt. Daudz, daudz glāstu vajag.”    
Labs vai slikts? Tāds, lūk, jautājums. Ja bērnam tiek mācīts, ka ķermenis ir dievišķs altāris, ne grēka bedre, piekritīsiet — attieksme mainās.

Autores: Sandra Landorfa, Ieva Bērziņa, www.kasjauns.lv