Bērns skraida pa klasi un neklausa. Vai viņš ir hiperaktīvs?

Lai gan plašsaziņas līdzekļos jēdziens ”hiperaktivitāte” parādās arvien biežāk un daudzi iegūst arvien vairāk zināšanu par šo tematu, Latvijā pedagoģiskais darbs ar šiem bērniem nav mērķtiecīgi virzīts uz visu bērnu līdzvērtīgu attīstības nosacījumu veidošanu. Profesionālajā jomā šīs problēmas ignorēšana var radīt bērnam vispārēju fizisku, emocionālu pārslodzi, nepamatotu vainas apziņu un nepilnvērtīgas, neproduktīvas savsarpējās attiecības. Vispārizglītojošo skolu pedagogi atsakās ar šiem bērniem strādāt, uzskatot, ka šo bērnu vieta ir palīgskola. Vecāki nezina, kā rīkoties, ir pārguruši no pārmērīgi aktīvā dzīves stila, pārmetumiem no tuvāko cilvēku, pedagogu, sabiedrības puses. Vienaudži atsakās sadarboties un draudzēties ar šiem bērniem. Rezultātā šāda situācija ietekmē bērna uzvedību, attiecību specifiku ar vienaudžiem, sasniegumus skolā, psiholoģisko attīstību kopumā.

Hiperaktivitāte ir risināma problēma
Hiperaktivitāte ir gan individuāla, gan sociāla problēma, tāpēc būtu svarīgi izanalizēt vecāku un pedagogu, vienaudžu iesaisti hiperaktīva bērna uzvedības modeļu izveidē un iespējamos korekcijas veidus, īpaši sākumskolas vecumā, kad primārās hiperaktivitātes pazīmes kļūst noturīgas, rezultātā sekmējot sekundāro hiperaktivitates pazīmju veidošanos kā ierastās uzvedības sekas. Apgūta uzvedība un izturēšanās ir sarežģīti koriģējamas, īpaši, ja tās ir apgūtas agrīnos vecumposmos. Pirmskolas vecumā iemantotie priekšstati un paradumi kļūst par personības būtiskiem raksturotājlielumiem. Tāpēc nozīmīgi, ka bērns ar hiperaktivitātes sindromu saņem pēc iespējas agrāku un daudzpusīgāku palīdzību. Latvijā joprojām nepietiekami tiek piedāvāta, adaptēta un izplatīta informācija par hiperaktīvu uzvedību un ar to saistītām problēmām. Rezultātā hiperaktīvi bērni un viņu vecāki tiek pārprasti, šiem bērniem tiek noteiktas nepareizas diagnozes un izpaliek adekvāta palīdzība.
     
No vēstures
* 1845.g. vācu ārsts Heinrihs Hofmans poētiskā formā aprakstīja hiperaktīvu bērnu darbā Nemierīgais Filips.
* 1902.g. žurnālā Lancet parādījās angļu ārsta G.F.Stīla lekcija, kurā UDHS etioloģijā pieminēja bioloģiskus iemeslus. Viņš uzskatīja, ka šī pataloģija rodas dzemdību traumas vai iedzimtības rezultātā. Viņš arī pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.
R. Brauns (Brown R). Izpētījis, ka Eiropā UDHS ir 4-12% bērnu, turklāt 3 – 4 reizes biežāk zēniem, jo zēni ir vairāk jūtīgāki pret dažādiem teratogēniem faktoriem, ir vājaki kompensatori mehanismi pie galvas smadzeņu bojājumiem. Biežāk  sastop maznodrošinātās ģimenēs, urbanizētā vidē.

Iemesli
* Iedzimtība: 5,11 hromosomas defekti, īpaši dopamīna D4(DR D4)un dopamīna pārneses (DAT1) gēnam, kas noved pie dopamīnerģiskās sistēmas traucējumiem.

* Dzemdētājas jaunākas par 19 gadiem, vecākas par 30 gadiem, tēvi vecāki par 30 gadiem.

* Priekšlaicīgas, novēlotas dzemdības, hipoksija, asfiksija.

* Teratogēna ietekme: saindēšanās ar svinu, benzodiazepīniem, barbiturātiem.

* Vecāki alkaholatkarīgie, disociātīvas personības, ar UDHS.

* Mātes trauksmainība (stresa hormonu ietekme uz augli), depresija.

* Mātes siltuma, mīļuma trūkums, emocionālā un fiziskā kontakta trūkums.

* B grupas vitamīnu, īpaši B12 arī magnija, dzelzs, polinepiesātināto taukskābju trūkums.

* Streptokoku infekcija.
Diagnoze UDHS parasti tiek uzstādīta līdz 7 gadu vecumam. Lai runātu par UDHS, simptomu ilgumam ir jābūt vismaz 6 mēnešus un tiem jābūt konstatētiem divās vai vairākās vietās (ģimenē, mājā, skolā).

Diagnostiskie kritēriji
Uzmanības traucējumi
* Uzmanība nenoturīga, neuzmanības kļūdas.
* Grūtības koncentrēt uzmanību mācībās vai rotaļās.
* Bieži šķiet, ka bērns nedzird, ko viņam saka.
* Bieži nav dzirdējis norādījumus, lūgumus pildīt mājas darbus, sakārtot savu darba vietu, istabu.
* Grūtības organizējot savu darbību.
* Nevar uzsākt skolas uzdevumus vai veikt mājas darbus.
* Bieži zaudē mācību piederumus, rotaļlietas u.c.
* Ārēji kairinātaji novērš bērna uzmanību.
* Ir izklaidīgs un aizmāršīgs.

Hiperaktivitāte
* Nemierīgs, nepārtraukti dīdās, grozās sēdvietā.
* Staigā pa klasi stundas laikā.
* Bieži skraida un lēkā nepiemērotā situācijā.
* Bieži šūpojas un trokšņo nepiemērotā situācijā.
* Pārmērīgi daudz runā.
* Nepārtraukta kustību aktivitāte, kuru nesamazina ne aizrādījumi, ne sodi.

Impulsivitāte
* Bieži atbild pirms jautājums ir uzdots.
* Nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās vai sporta stundās.
* Bieži pārtrauc un iejaucas citu darbā.
* Bez nepieciešamības sāk skaļi runāt stundas laikā.

UDHS pamatojumam nepieciešams
* Vismaz 6 simptomi no A grupas;
* Vismaz 3 simptomi no B grupas;
* Vismaz 1 simptoms no C grupas.

IZLASI ARĪ: PADOMI, KĀ PALĪDZĒT BĒRNAM AR UZMANĪBAS DEFICĪTA UN HIPERAKTIVITĀTES SINDROMU