Alkas pēc brīvības un domubiedriem. Kā pusaudži kļūst par alkoholiķiem?

Alkohols rada brīvības sajūtu, bet bojā orgānus

Lai gan alkohols ir sabiedrībā atzīta narkotika, tomēr atkarības rašanās dēļ tā ir visriskantākā. Nedaudz iedzerot, rodas atraisītības un brīvības sajūta. Ir labāk iespējams kontaktēties, un dzīve šķiet vieglāka. Alkohols dod iespēju atraisīties no realitātes. Dzerot vairāk, zūd paškritika, cilvēks bieži vien kļūst agresīvs un vardarbīgs, savstarpējās attiecības ir apgrūtinātas. Fiziskie simptomi ir nelabums, piktums, nervozitāte, slikta vispārējā pašsajūta, galvassāpes. 

Lielāks reibums palēnina reakciju un izraisa koordinācijas un loģiskās domāšanas traucējumus. Stipri iereibušie sāk stostīties un šļupstēt, grīļoties un nesakarīgi runāt. Smags reibums izraisa vemšanu, pilnīgu līdzsvara zudumu, bezpalīdzību, neskaidru apziņu līdz pat bezsamaņai. Beidzot, vissmagākajā reibumā, var iestāties nāve. Pārmērīga, ilgstoša alkohola lietošana rada pastāvīgu tieksmi pēc alkohola — atkarību no tā. Var rasties smadzeņu bojājumi, kas saistīti ar personības izmaiņām un garīgo spēju mazināšanos. Cieš arī aknas, sirds, kuņģis un aizkuņģa dziedzeris. Visas šīs kaites bērniem un jauniešiem rodas daudz ātrāk un ir smagākas nekā pieaugušajiem.

Bērni, kuri sāk iepazīt narkotikas pirms sasnieguši piecpadsmit gadu slieksni, ir 7 reizes vairāk pakļauti varbūtējai pastāvīgai narkotiku atkarībai.

Kāpēc pusaudži lieto alkoholu?

Tā kā alkohola lietošana mūsu kultūras lokā pieder pie ikdienas dzīves, bērniem un jauniešiem jau ļoti agri rodas sava pieredze.Vidēji 25% jauniešu ir nobaudījuši alkoholu jau pirms vienpadsmit gadu vecuma. Valsts veselības apmācības centrā Ķelnē 1997. gadā noskaidrots, ka aptuveni 25% no 12 līdz 17 gadus vecu jauniešu regulāri lieto alkoholu un vismaz vienu reizi bijuši iereibuši. Mūsdienās pusaudžu uzvedībā var vērot emancipācijas, grupēšanās, aizraušanās, imitācijas un seksuālo dziņu reakcijas.
 

Noturīgu interešu, tādu kā, aizraušanās ar literatūru, mākslu, vēsturi, filozofiju un sportu rašanās, mazina vēlmi pēc alkohola, nikotīna un narkotiskajām vielām.

Emancipācijas reakcija izpaužas vēlmē atbrīvoties no aprūpes, kontroles, kā arī  no skolotāju un vecāku aizbildniecības, vispār no gados vecākiem cilvēkiem, kuri nosaka kārtību, likumus un ierobežojumus. Tiek atraidīts viss, ko ciena un augsti vērtē pieaugušie. Kad emancipācija un grupēšanās reakcija kombinējas, uzvedība kļūst antisociāla. Viena no emancipācijas reakcijas izpausmēm ir t.s.”sainēšanās ar brīvību” (Ļičko A.E. 1991). Tā rodas, ja stipri reglamentētā pusaudža dzīvē notiek sekojošas pārmaiņas: tiek pabeigta skola vai augstākā mācību iestāde, pēc ilgstošas slimošanas tiek izrakstīts no slimnīcas utml. Tad uzvedība mainās diametrāli pretēji, notiek tiekšanās pēc”aizliegtā augļa”. 

Aizraušanās reakcija (hobiji) atšķirībā no emancipācijas reakcijas darbojas pret psihoaktīvo vielu atkarību iestāšanos. Noturīgu interešu, tādu kā, aizraušanās ar literatūru, mākslu, vēsturi, filozofiju un sportu rašanās, mazina vēlmi pēc alkohola, nikotīna un narkotiskajām vielām. Vēlme lietot alkoholu mēdz rasties arī tāpēc, ka to lieto autoritātes — mūziķi, aktieri un citi slaveni cilvēki Attieksme pret psihoaktīvajām vielām būs atkarīga no šo pašu cilvēku attieksmes, tātad par vai pret. Grupēšanās reakcijas ietvaros ir vēlme būt ”tādi, kādi ir visi”. Nav viegli pateikt: ”Paldies, nē.”

Aizliegtām narkotikām, piemēram, heroīnam un kokaīnam, gandrīz vienmēr pievēršas, kad iepriekš lietotas mazāk bīstamas vielas.

Alkoholisma pirmā stadija:

• parādās psihiskā atkarība (alkohols kļūst par galveno interešu objektu, tas tiek lietots 2-3 reizes nedēļā, bieži vien vienatnē),
• paaugstinās tolerance, t.i. rodas prasība pēc aizvien lielākām alkohola devām, lai sasniegtu vēlamo efektu,
• pazūd vemšanas aizsargreflekss,
• parādās apetītes zudums jeb tā sauktā rīta anoreksija, palimpsestu (daļējs atmiņas zudums) parādīšanās.
   

Kā rodas atkarība?

Psihoaktīvo vielu izraisīto patīkamo sajūtu gribas saņemt atkal un atkal, un tādējādi rodas atkarība. Organismā tiek pārtraukta endorfīnu (dabīgo antidepresantu) producēšana, tāpēc ķermenis pats nav spējīgs radīt labsajūtu. Nepieciešama arvien lielāka deva, lai iedarbība būtu tikpat laba. Ja ķermenis nemaz vairs nesaņem narkotikas, sākas abstinences parādības, tāpēc atkarīgais visiem līdzekļiem cenšas dabūt narkotikas, lai atjaunotu labsajūtu. Rodas atkarība, kas arī pēc vairāku gadu atturības var atjaunoties, jo narkotikas arī pēc ilgāka laika kavē endorfīnu producēšanu. 

Raksturīgākās abstinences parādības: ķermeņa trīce, zosāda, paplašinātas acu zīlītes, iekšējs nemiers un vajāšanas sajūta-līdz pat uzmācīgām idejām un halucinācijām, ātra sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, deguna tecēšana, ātra elpošana,svīšana,krampjveidigas sāpes muskuļos, kaulos un iekšējos orgānos, vemšana, ļoti svārstīgs garastāvoklis. Abstinences parādības ilgst vairākas dienas, pat nedēļas. Tikai tad organismā atkal rodas pietiekami daudz endorfīnu. Bet spriedzes situācijās sevišķi ātri rodas vēlme pēc narkotiskām vielām.
 

Viss sākas ar vieglo alkoholu

Aizliegtām narkotikām, piemēram, heroīnam un kokaīnam, gandrīz vienmēr pievēršas, kad iepriekš lietotas mazāk bīstamas vielas.
 

Narkotiku lietošanai ir  raksturīgas šādas attīstības stadijas:

• vīna un alus dzeršana,
• nikotīna un stipro dzērienu lietošana,
• marihuānas lietošana,
• stiprās narkotikas (opiāti, halucinogēni, psihostimulatori)
   

Bērni, kuri sāk iepazīt narkotikas pirms sasnieguši piecpadsmit gadu slieksni, ir 7 reizes vairāk pakļauti varbūtējai pastāvīgai narkotiku atkarībai. Riskam vairāk pakļauti arī seksuāli izmantotie bērni, nesekmīgie kā arī tie, kuru vecākiem nav laika ar bērniem nodarboties.