Kāpēc bez imunitātes nevar izdzīvot?

«Pēc dzimšanas saskaroties ar apkārtējo vidi, cilvēks sastop jaunas, ģenētiski svešas vielas, tostarp mikroorganismus, kas, nonākot cilvēka organismā, izraisa imūno atbildi ar mērķi šo svešo substanci iznicināt un izvadīt no orga­nisma. Būtibā ar terminu «imunitāte» mēs saprotam bioloģiskos spēkus, kas ļauj mums izvairīties no infekcijas slimībām un citiem bioloģiskiem «uzbrukumiem». Pēc izcelsmes izšķir iedzimto un iegūto imunitāti. Iedzimtā imunitāte ir ļoti stabila, un tā ir saistīta ar katras sugas iedzimtām bioloģiskām īpatnībām, tāpēc, piemēram, cilvēki neslimo ar visām tām pašām infekcijas slimībām, ar kurām slimo dzīvnieki. Iegūtā imunitāte rodas organismā visas dzīves laikā un, lai gan pirmajos dzīves mēnešos māte var dot zināmu aizsardzību arī savam bērnam, diemžēl pēcnācējiem tā neiedzimst. Mūsu organismam ir iedzimtas daudzas spējas, kā ar fizikāliem, ķīmiskiem un šūnu darbības mehānismiem neitralizēt potenciālo kaitnieku jau ieejas vārtos, bet šīs reakcijas ir nespecifiskas. Tas nozīmē, ka tās nav atkarīgas, piemēram, no mikroorganisma dabas. Lai varētu cīnīties ar konkrētu vienas slimības izsaucēju, nepieciešama noturīga specifiskā imunitāte, kuru var iegūt, tikai pārslimojot šo slimību vai vakcinējoties. Pastāv arī iespēja  aizsardzību nodrošināt, ievadot jau gatavas aizsargvielas, piemēram, ar imūnglobulīnu, bet tā ir īslaicīga un tāpēc parasti iesakāma tikai pie dažām infekcijas slimībām neatliekamās situācijās,» profesore Dace Gardovska skaidro nespecifiskās un specifiskās imunitātes atšķirības.

Imunitātes «trenēšana»
Spēcīga nespecifiskā imunitāte var ietekmēt slimību gaitu un komplikāciju rašanos, taču tā nevar pilnībā pasargāt no infekcijām, ar kurām organisms līdz šim nav saskāries un pret kurām nav attīstījusies specifiskā imunitāte. «Ne vienmēr ir iespējas prognozēt, kā slimība noritēs, jo arī cilvēkam, kurš līdz šim dzīvē nav smagi slimojis, pēkšņi var rasties smagas kādas slimības komplikācijas,» uzsver Gardovska. «Specifisko imunitāti «trenēt» tā īsti nav iespējams. Ne fiziskā aktivitāte, ne labs uzturs nedod pietiekamu spēku organismam, lai tas būtu aizsargāts no saslimšanas ar konkrētu infekcijas slimību, ar kuru cilvēks nav slimojis iepriekš vai pret kuru nav potēts.» Tātad iepazīstināt organismu un imūno sistēmu ar slimību izraisītājiem iespējams divējādi: nodrošinot saskari ar infekcijas avotu un ļaujot tam slimību pārslimot vai arī vakcinējoties. Dace Gardovska uzsver, ka nevar atbalstīt mērķtiecīgu veselu bērnu vešanu pie infekcijas slimnieka, lai inficētos un slimību pārslimotu, tādējādi iegūstot imunitāti. Visbiežāk vecāki šādu taktiku vēlētos piekopt vējbaku sakarā, taču profesore brīdina, ka, neraugoties uz to, ka bērnu vecumā dažas bērnu infekcijas patiešām noris vieglāk nekā pieaugušiem cilvēkiem, arī tās mēdz radīt ļoti smagas komplikācijas, pat ar letālām sekām. Kāpēc jāriskē ar to, pret ko iespējams sevi un savu bērnu pasargāt?

Vakcīnas pasargā
Viens no drošākajiem veidiem, kā pasargāt sevi, savus bērnus un ari apkārtējo sabiedrību no dažādām infekcijas slimībām, ir vakcinēšanās, jo imūnās sistēmas līmenī organisma reakcija uz vakcīnu ir līdzīga kā uz pašu slimību, taču vakcīna neizraisa ne slimību, ne tās komplikācijas.
«Vakcinēšanas procesā organismā tiek ievadītas dažādu infekcijas slimību izraisītāju daļiņas vai arī ļoti novājināts pats infekcijas izraisītājs. Vakcīnās iekļauj tikai tās substances, kas ir atbildīgas par imunitātes izraisīšanu, savukārt dzīvajās vakcīnās izraisītājs ir tiktāl novājināts, ka spēj izsaukt imūno atbildi, bet ne pašu slimību,» skaidro Dace Gardovska. «Tikai ļoti retos gadījumos dzīvās vakcīnas var radīt vieglu un gandrīz nepamanāmu konkrētās slimības formu.»
Jāņem vērā, ka zinātne un medicīna strauji progresē un ka dažādas medicīniskās tehnoloģi­jas, zāles, arī vakcīnas tiek aizvien vairāk attīstītas, padarītas efektīvākas, drošākas. «Vecās paaudzes vakcīnas nebija tik attīrītas, līdz ar to cilvēki, tās saņemot, saņēma daudz vairāk svešu vielu, kas nav nepieciešamas imūnās atbildes veidošanā,» atzīst Gardovska, uzsverot, ka «šobrīd vakcīnas kļūst aizvien mērķtiecīgākas un satur aizvien mazāk antigēnu, kas ir atbildīgi par specifiskās imunitātes veidošanos. Šobrīd visas dzīves laikā cilvēks saņem daudz mazāk antigēnu nekā agrāk ar pāris vakcīnām.» Tā kā katra vakcīna satur pavisam nedaudz antigēnu, imūnās atbildes veidošanā nav nepieciešama liela imūnsistēmas kapacitāte, tāpēc ierobežojumi, pret cik daudz dažādām slimībām cilvēks dzīves laikā drīkst potēties, nepastāv.
«Šobrīd aizvien populārākas kļūst daudzkomponentu vakcīnas, lai ar vienas injekcijas palīdzību radītu aizsardzību pret daudzām slimībām,» stāsta Dace Gardovska. Tieši tas, ka nav nepiecie­šami vairāki dūrieni, arī ir šādas vakcīnas galvenā priekšrocība, jo bērns taču nav adatu spilventiņš, smaida profesore. «Daudzkomponentu vakcīnas ir absolūti drošas. Imūnā sistēma uz tām reaģē labi, tās nerada pastiprinātas blakusparādibas, līdz ar to nav pamata tās apšaubīt.»

...no bieži slimojošajiem bērniem katrs otrais ir vesels bērns, kam vienkārši ikdienā gadās saskarties ar dažādiem slimību izraisītājiem.

Ierobežojumu gandrīz nav
Sabiedrībā ir vērojamas bažas, vai bērniem ar novājinātu imunitāti vakcinēšanās pret dažādām slimībām ir nepieciešama? Vai šādos gadījumos vakcīna nerada papildu risku tomēr saslimt vai citādi pārlieku noslogot imūno sistēmu. Dace Gardovska kliedē šo mītu. «Lietojot vārdus «novājināta imunitāte», sabiedrība lielā­koties tos attiecina uz bieži slimojošiem bērniem, kuri bieži vēršas pie ārsta. Nereti šiem bērniem nav nekādu imūnās sistēmas traucējumu, bet slimošanas izraisa kādi ārēji faktori. Piemēram, bērns bieži slimo ar respiratorām slimībām, bet izrādās, ka vismaz viens no vecākiem smēķē. Arī agrīna bērnu iestāžu apmeklēšana pastiprina slimošanu, jo var būt gadījumi, kad citi bērni, kuri savas slimības simptomus neizjūt asi, tomēr ir infekcijas pārnēsātāji un avoti. Nozīme ir arī vēl neattīstītajām higiēnas iemaņām, kopīgu rotaļlietu lietošanai u.c. Varētu pat teikt, ka vīrusu slimību sezonā viena saslimšana mēnesī ir normāla parādība pirmsskolas vecuma bērnam, kurš apmeklē bērnudārzu.» Protams, ir jāpievērš uzma­nība slimību norises gaitai. Ja katra saaukstēšanās beidzas ar plaušu karsoni slimnīcā un tas notiek atkārtoti, vai ir kādas neparasti smagas vai atkār­totas slimības komplikācijas, tad tas ir iemesls pārbaudīt, vai tomēr nav imūnās sistēmas problēmu, norāda profesore.
Gardovska atzīmē, ka no bieži slimojošajiem bērniem katrs otrais ir vesels bērns, kam vienkārši ikdienā gadās saskarties ar dažādiem slimību izraisītājiem. 30% bērnu slimošana varētu būt saistīta ar alerģiskām slimībām, īpaši, ja kādam no vecākiem vai pat abiem ir konstatēta alerģija. 10% bērnu tā var būt saistīta ar nepamanītām hroniskām saslimšanām, un tikai 10% ir novēro­jami kādi imūnās sistēmas traucējumi. «Nopietni imunoloģlskie traucējumi, tā saucamie primārie imūndeficītie sindromi, atklājas jau pirmajā dzī­ves gadā kā ļoti smagas saslimšanas. Hroniskas slimības, to vidū noritošas ar imūnās sistēmas traucējumiem, nav absolūta kontrindikācija vak­cinācijām, tomēr par šo bērnu potēšanas iespē­jām jāizlemj speciālistam. Pārējie traucējumi nav absolūta kontrindikācija vakcinācijai,» uzsver pro­fesore. «Bērnu, kuriem potes kaitē, ir ārkārtīgi maz. Veseliem bērniem nav problēmu pieturēties pie valstī noteiktā vakcinācijas režīma, savukārt sli­majiem bērniem katrs gadījums jāskata individuāli.» Profesore skaidro, ka, ievērojot instrukcijas, arī hroniski slimi bērni labi reaģē uz vakcīnām. «Dažos gadījumos vakcīnas ievade ir pat vitāli nepieciešama, jo konkrētas slimības pastiprina organisma uzņēmību pret noteiktām infekcijām. Vienmēr tiek izvērtēts risks un ieguvums. Piemē­ram, ja bijis plānots potēt bērnu pret slimību, kas konkrētajos apstākļos nav izplatīta, taču bērns ir akūti saslimis, vakcināciju iespējams atlikt. Savu­kārt, ja vietā, kur bērns regulāri uzturas, novē­rojams, piemēram, difterijas uzliesmojums, tad vakcinēšana ir nepieciešama. Vakcīna nepadara bērnu slimāku, bet gan pasargātāku!»

Autore: Anna Kalniņa, Bērnu Veselības Avīze, 2011. gada jūnijs