Skriešanas dienasgrāmatas otrā daļa: Cīņa turpinās
Ja es šoreiz rakstītu, ka skriešana padodas viegli un bez jebkādām pūlēm, es melotu. :-) Joprojām ir nopietna cīņa ar sevi, jo vienmēr kaut kas šķiet svarīgāks (vai varbūt pati meklēju dažādus variantus) par iziešanu ārā paskriet.
FOTO: Mammamuntetiem.lv
Foto no personīgā arhīva
Laiks kļūst aizvien patīkamās, tāpēc dienas gribas vadīt ārpus
mājas, bet kā lai vakarā saņemas paskriet? Man palīdz mana ne tik
senā apņemšanās – šogad pievarēt vismaz minimaratonu Nordea
Rīgas maratonā.
Laiks līdz maratonam paliek arvien mazāk, tāpēc pieļauju nelielas
atkāpes no www.nordearigasmaratons.lv mājas lapā publicētā
treniņu plāna un paralēli vakaros nobraucu vairākus kilometrus ar
divriteni. Zinātāji, iespējams, teiks, ka tas neko nedos
minimaratona skriešanā, bet man jau liekas, ka dos. Arī tā ir
fiziska aktivitāte, kas man tīri labi tīk.
Lasītākais
Paskrien, tad kādu gabaliņu noej mierīgākā solī, tad izstaipies kā laisks sētas runcis pavasara saulītē.
Prasīsiet – kā tad iet ar pašu skriešanu? Grūti, grūti. It kā jau
vajadzētu nedaudz aprast, bet nekā. Reiz mēģināju skriet kopā ar
māsu, bet šis mēģinājums cieta pamatīgu neveiksmi, jo nekādi
nespējām atrast kopēju skriešanas ritmu. Tāpēc nolēmām, ka šis ceļš
katrai no mums ejams atsevišķi.
Ir cilvēki, kuri saka – skrienot neko lieku līdzi neņem. Būs grūti.
Bet es bez mūzikas nevaru – mazais mūzikas spēlētājs kabatā un
aiziet. Tā palīdz uzturēt tempu un nemanīt kā paiet laiks.
Protams, patīkamākā daļa no šiem mazajiem skriešanas treniņiem
tieši nobeigums. Paskrien, tad kādu gabaliņu noej mierīgākā solī,
tad izstaipies kā laisks sētas runcis pavasara saulītē.
Patīkami.
Secinājums ir viens – turpinām skriet, lai 17.maijā visi tiktos
Rīgas ielās. Jo tā būs diena, kad skrējēji izkonkurēs automobiļus
un ieņems Rīgas ielas. Aidā!
Dace
Baltābola, pusotru gadu vecās Martas mamma
