Seši bērni saslimuši ar tularēmiju pēc peldes dīķī

Ņemot vērā bērnu saslimšanas simptomus un informāciju par riska faktoriem, mums radās aizdomas, ka bērni varētu būt inficējušies ar retu infekcijas slimību – tularēmiju, norāda Jurijs Perevoščikovs SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta vadītājs.
Šodien diagnoze „tularēmija” laboratoriski tika apstiprināta diviem un klīniski četriem bērniem, turpina J.Perevoščikovs.

Epidemioloģiskās izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka minētā sporta kluba 15 bērni un divi pieaugušie šī gada jūlija beigās un augusta sākumā uzturējās privātā mājā Salaspils novadā, Silabriežu apkārtnē. Bērni peldējušies vietējā dīķi un netālajā karjerā – vietās, kas nav paredzētas peldēšanai (dīķi apdzīvo ūdensžurkas).

Veicot epidemioloģisko izmeklēšanu iespējamajā inficēšanās vietā, SPKC epidemiologi konstatēja, ka Silabriežu apkārtnes teritorija (dīķis, meliorācijas grāvis, Piķurgas upe) ir nesakopta un aizaugusi ar zāli, kas veicina grauzēju izdzīvošanu un vairošanos. SPKC ir nosūtījis informāciju Stopiņu un Salaspils novadu domēm ar norādījumiem par steidzami veicamiem profilakses pasākumiem.

Bērni peldējušies vietējā dīķi un netālajā karjerā – vietās, kas nav paredzētas peldēšanai (dīķi apdzīvo ūdensžurkas).

Šobrīd SPKC nav saņēmis informāciju par citiem iespējamiem saslimšanas gadījumiem.
Pēdējais tularēmijas gadījums Latvijā tika reģistrēts 1984.gadā Krāslavas rajonā. Eiropā ikgadējo saslimšanas gadījumu skaits ir vidēji 1200. Valstis ar augstāko slimības izplatību ir Somija, Zviedrija, Ungārija, Slovākija, Serbija, Melnkalne, Čehijas Republika un Bulgārija. No 2006. līdz 2011.gadam Latvijas kaimiņvalstīs reģistrēts šāds tularēmijas gadījumu skits: Igaunijā – 5, Somijā – 1565, Norvēģija – 349, Zviedrijā – 1875 gadījumi.

Tularēmija ir dabas perēkļu zoonoze jeb infekcija, kuru izplata dzīvnieki. Slims cilvēks nevar inficēt citus cilvēkus. Galvenie infekcijas avoti: ūdens žurkas, lauku peles,mājas peles, zaķi, truši un citi grauzēji.
SPKC rekomendācijas profilaksei – izvairīties no saskarsmes ar grauzējiem, izmantot repelentus (atbaidošus līdzekļus) pret kukaiņiem, nepeldēties ūdenskrātuvēs, kur ir iespējama grauzēju klātbūtne, nelietot uzturā pārtikas produktus un ūdeni, ja ir aizdomas, ka tie ir piesārņoti ar grauzēju izdalījumiem.

Galvenie infekcijas avoti: ūdens žurkas, lauku peles,mājas peles, zaķi, truši un citi grauzēji.

Tularēmijas inkubācijas periods mainās atkarībā no infekcijas veida un inficējošās devas, bet parasti tas ir trīs līdz astoņas dienas. Ar tularēmiju cilvēki inficējas dažādos veidos – no posmkāju (ērcēm, dunduriem, odiem) kodumiem; saskaroties ar inficētiem dzīvniekiem (zaķiem, trušiem, citiem grauzējiem) vai viņu piesārņotu vidi (ūdens, augsne), it sevišķi ja āda ir traumēta; lietojot uzturā ar grauzējiem inficētu pārtiku, ūdeni vai ieelpojot infekciozus aerosolus (piem., putekļus, kas nonāk gaisā, pļaujot zāli vai apgriežot krūmus, kas piesārņoti ar tularēmiju izraisošu baktēriju).
Slimība parasti sākas ar gripai līdzīgiem simptomiem (drudzis, nogurums, drebuļi, galvassāpes, u.c.) un čūlām vietā, kura infekcija ir iekļuvusi organismā. Slimībai ir raksturīga limfmezglu palielināšanās. Atveseļošanās bieži ir ilgstoša. Pēc pārslimošanas cilvēks iegūst ilgtermiņa imunitāti.