Gēnu tests palīdz precizēt diagnozi - celiakija

Ir gana liels trieciens, uzzinot, ka tev ir šāda slimība, taču, ja diagnoze ir rokā, tad vismaz kļūst skaidrs, kā rīkoties. Bet ko darīt, ja cilvēks jūtas slikti, taču ar parasto analīžu palīdzību nevar īsti tikt skaidrībā, vai tā ir vai nav celiakija? Tādā situācijā talkā var nākt gēnu testi. Laboratorija "GenEra" izveidojusi un oficiāli reģistrējusi celiakijas riska DNS testu – pagaidām vienīgo Latvijā HLA gēnu variantu noteikšanu ar sekvenēšanas metodi, kas izceļas ar augstu precizitāti.

Kas ir celiakija
Celiakija ir autoimūna tievo zarnu slimība, kas attīstās indivīdiem, kuriem uz to ir ģenētiska predispozīcija, ja viņi lieto uzturā glutēnu – kviešos, rudzos, miežos un auzās sastopamu olbaltumvielu. Biežākās sūdzības ir caureja, nogurums, vēdera „rūkšana” un uzpūšanās, var būt specifiski izsitumi, taču simptomu var arī nebūt vai tie var izpausties netipiskos veidos. Tievo zarnu gļotādu klāj miljoniem bārkstiņu, kas padara plašāku uzsūcošo virsmu. Celiakijas gadījumā organisms nespēj izdalīt vielu, kas šķeļ glutēnu. Glutēns sāk darboties kā antigēns un šīs bārkstiņas nolīdzina, barības vielu uzsūkšanās jūtami samazinās, ir dažādi gremošanas un vispārējās veselības traucējumi, var teikt: cilvēks ēd, tomēr ir badā. Vienīgā pagaidām zināmā celiakijas ārstēšanas metode ir bezglutēna diētas ievērošana. Zinātniskos kongresos publiskotie dati liecina, ka celiakijas izplatība pasaulē pieaug. Senāk uzskatīja, ka ar to slimo vienīgi kopš bērnības, bet šodien ir zināms, ka ar celiakiju var saslimt jebkurā vecumā. Gastroenterologi nu jau runā par glutēna izraisītām slimībām kā par lielāku slimību grupu un celiakija ir tikai viena no tām. Visiem šiem pacientiem nepieciešama bezglutēna diēta.

Biežākās sūdzības ir caureja, nogurums, vēdera „rūkšana” un uzpūšanās, var būt specifiski izsitumi, taču simptomu var arī nebūt vai tie var izpausties netipiskos veidos.

Kad veikt gēnu testu
Stāsta medicīnas zinātņu doktore, L’Oreal stipendijas „Sievietēm zinātnē” ieguvēja Liene Ņikitina-Zaķe: „Pacientus, kuriem ir kuņģa un zarnu trakta problēmas, kas varētu liecināt par celiakiju, arvien biežāk nosūta uz specifiskiem izmeklējumiem – uz celiakijas antivielu noteikšanu un uz tievo zarnu biopsiju, lai konstatētu bārkstiņu atrofiju. Ja šo analīžu rādītāji ir nepārprotami, tad gēnu tests nav nepieciešams, bet to ir lietderīgi veikt, ja antivielu testi izrādās neskaidri un biopsijas rezultāti arī nav viennozīmīgi, tāpēc nesniedz pilnīgi ticamu rezultātu. Tāpat ir jēga veikt šo testu arī tad, ja ģimenē ir kāds celiakijas pacients un citi asinsradinieki vēlas noteikt, vai arī viņiem ir risks slimot ar celiakiju. Ja testa rezultāti ir pozitīvi, viņi dzīves laikā var rūpīgi sekot simptomiem un varbūt atklāt šo slimību pavisam agri.”

Kas tiek noteikts
„Celiakijas ģenētiskā diagnostika, ko mēs veicam, ir HLA otrās klases divu gēnu otro eksonu sekvenēšana,” turpina L. Ņikitina – Zaķe. „Ir gēnu grupa, kurus apzīmē ar saīsinājumu HLA – cilvēka leikocītu antigēnu gēni, kas ir iesaistīti dažādās visa organisma imūnās sistēmas reakcijās. Tās ir molekulas uz īpašu šūnu virsmas, caur kurām imūnā sistēma „redz” to, kas notiek organismā. Celiakijas gadījumā šīs molekulas atrāda imūnajai sistēmai potenciāli sliktos peptīdus. Tās piesaista glutēna peptīdus stiprāk, līdz ar to imūnās sistēmas T šūnas, kas izraisa celiakijas imūno atbildi, vai nu labāk „redz” šo proteīnu vai arī uzskata to par svešu. Galvenās HLA molekulas, kuras spēj prezentēt sliktos peptīdus imūnajai sistēmai, ir divas – DQ2 un DQ8. Ģenētiskā diagnostika ir balstīta uz to, vai cilvēkam ir šīs divas molekulas vai nav. HLA molekulas virspusē ir tāda kā iedobīte, kur ieguļas peptīds un šo iedobīti veido divu gēnu HLADQA un HLADQB otro eksonu produkti – eksoni ir tādas vietas gēnā, no kurām veidojas proteīni.

Senāk uzskatīja, ka ar to slimo vienīgi kopš bērnības, bet šodien ir zināms, ka ar celiakiju var saslimt jebkurā vecumā.

Lai veiktu izpēti, vai cilvēkam ir DQ2 un DQ8, mums ir vajadzīgi abi HLA otrās klase DQ gēni, gan A, gan B. Mēs no visas cilvēka DNS izgriežam konkrētos gabaliņus, kas atbilst šo HLA gēnu otrajiem eksoniem, kurus vajag izpētīt, un nolasām to bāzes secību – „nolasām DNS pa burtiņiem”. Nolasīto genotipu salīdzinām ar visu iespējamo līdz šim pasaulē atklāto HLA allēļu datubāzi, pēc tā mēs varam noteikt, kuru HLA molekulu šī cilvēka šūnas varētu prezentēt uz savas virsmas. Lai attīstītos celiakija, indivīdam jābūt divu HLA gēnu variantu nēsātājam: HLA-DQ2 un/vai HLA-DQ8. Ja tie ir, ārsts var vairāk tomēr sliekties uz celiakijas diagnozi. 

Savukārt, ja testa rezultāts izrādās negatīvs, tad ar lielu ticamības pakāpi var teikt, ka tā tomēr nav celiakija un ārstam jāveic tālāki izmeklējumi, lai tiktu pie diagnozes. Tas neizslēdz arī kviešu alerģiju vai kādu citu glutēna sensitivitāti, kur arī ārstēšana ir bezglutēna diēta. Pat ja testa rezultāti ir negatīvi, bet šī diēta palīdz simptomus mazināt, tad pie tās ir jāturas. Protams, jābūt labai komunikācijai ar savu ārstu, jo iespējams, ka pēc laika var pamēģināt atkal ēst glutēnu, varbūt alerģija ir pārgājusi. Savukārt celiakija nepāriet un, ja cilvēks pēc ilgstošas bezglutēna diētas ievērošanas atkal atsāk nedaudz lietot glutēnu, tad sākumā nekādu simptomu var nebūt pat gadiem, bet ar laiku slimība tomēr atgriežas.”

Kā notiek izmeklējums
Pacientam tiek paņemta vaiga gļotādas uztriepe vai siekalu paraugs. Paraugus var nodot gan laboratorijā „GenEra” (tel. 67425241), gan arī „Centrālajā laboratorijā”, kur pārsvarā ņem asins paraugus. Tā kā bieži celiakijas tests jāveic bērniem un viņiem paņemt asins paraugus ir grūti, vaiga gļotādas uztriepe ir mazāk traumējošs risinājums. Analīzes rezultātu interpretācijā galavārds, protams, pieder ārstiem, bet, ja cilvēku interesē sīkāks skaidrojums par ģenētisko daļu, viņš var zvanīt uz laboratoriju „GenEra” un to saņemt.

Pamatā – pētījumi
L. Ņikitina-Zaķe izstrādājusi šo metodi, balstoties uz savu pētījumu rezultātiem. „Par HLA gēniem interesējos jau kopš doktorantūras studijām un 10 gadu laikā es par šiem gēniem esmu iemācījusies un uzzinājusi diezgan daudz,” saka zinātniece. „Ņemot vērā, ka HLA ir ļoti polimorfs reģions, man šķiet, ka tā izpēte nebūs pabeigta nekad. Latvijas populācijā šie HLA gēni nav tipēti bieži, notikuši ir tikai nedaudzi pētījumi, līdz ar to mēs īsti nezinām, kādas ir mūsu populācijai raksturīgākās HLA sekvences, kādas ir biežāk sastopamās allēles, vai tās ir tādas pašas kā citās valstīs, kāda ir to saistība ar citām slimībām. To pētīt ir manu zinātnisko projektu mērķis. HLA tipēšanai tika izmantotas liels daudzums dažādu metožu, bet, ņemot vērā šo gēnu sarežģītības pakāpi, līdz mūsdienām ir izdzīvojušas tikai dažas. Labākā no tām – sekvenēšanas metode. Tieši sekvenēšana ir izvēles metode HLA tipēšanai, jo, izmantojot to, mēs iegūstam vispilnīgāko informāciju par sekvenču dažādību.

Atšķirībā no citām šodien izmantotām metodēm, sekvenēšanas gadījumā mēs varam atrast arī jaunus, vēl nezināmus polimorfismus, kuri var ievērojami traucēt citu metožu precizitātei. Tāpat ar šīs metodes palīdzību mēs nosakām nukleotīdu secību un varam konstatēt, kāds HLA tips ir konkrētajam cilvēkam, ne tikai to, vai konkrēta cilvēka gēni spēj veidot DQ2 vai DQ8 molekulas. Bez celiakijas ir arī citas ar HLA saistītas slimības, piemēram, 1. tipa diabēts vai reimatoīdais artrīts.”

Ieskaties: www.genera.lv

Avots: Žurnāls „Māja” 28.09.2012.

Autore: Ilze Zonne