11 gadus vecai meitenei problēmas ar ēšanu, jo domā, ka ir resna

Kādas audžu mammas stāsts: "Mēģināšu aprakstīt situāciju maksimāli precīzi. Jau gadu esmu kopā ar vīrieti, kur dzīvo arī viņa 11 gadus vecā meita. Kad ienācu šajā ģimenē, bērns vispār neēda dārzeņus un, ja ēda, tad ar tādu izteiksmi - tā kā kaku būtu iedevusi. Līdz 10 gadu vecumam meitenes vecāki bija kopā, taču mamma ēst gatavot neprata un visbiežāk bērnu baroja ar pusfabrikātiem - čipsiem, cīsiņiem, pikantajiem grauzdiņiem un makaroniem - vārdu sakot, to, kur daudz prāta pagatavot nevar. Pirms šķiršanās mātei sākās nopietnas problēmas ar alkoholu un ēšanu (izskatās pēc bulīmijas vai anoreksijas). Tad 1,5 gadu meitene dzīvoja pie tēva (tā nolēma tiesa) un ik pa laikam devās pie mammas. Tagad jau 1,5 gadus mēs dzīvojam trijatā. Kad sākām dzīvot kopā, bija lielas problēmas pierunāt bērnu pamazām sākt ēst dārzeņus, augļiem vispār nepieskaras, bet nu vismaz salātus (salātlapas, tomāti un gurķi) tagad jau tiek ēsti. Ne īpaši grib ēst gaļu - citreiz ir normāli, citreiz (visbiežāk, kad atbrauc no mammas) apēd kartupeļus salātus un gaļu negrib ēst, ja saka, ka jāēd - balsī raud, tā kā kāds pāri darītu. Protams, nebļaujam, mēģinām skaidrot - ēdīsi pilnvērtīgu pārtiku būs skaisti mati, veseli zobi un augs smuki nagi (viņai ļoti patīk pucēties). 

Vienreiz kārtoju istabu un atradu blociņu, kur mazā raksta savas domas, un tur bija rakstīts par vienu dienu, kad viņai tētis licis ēst un ka viņai bijis jāēd, bet viņai tas nepatīkot.

Personiski ne man, ne tēvam mazā nav neko teikusi, bet dažiem ģimenes draugiem mazā ir teikusi, ka viņa ir resna. Bet bērnam tiešām nav liekā svara, der viss, kas ir slaidiem bērniem. Pat citreiz viņas vecumam domātas drēbes ir nedaudz pa platu. Vienreiz kārtoju istabu un atradu blociņu, kur mazā raksta savas domas, un tur bija rakstīts par vienu dienu, kad viņai tētis licis ēst un ka viņai bijis jāēd, bet viņai tas nepatīkot.  Domāju, ko darīt. Runāju ar meitenes tēvu un jautāju varbūt vajadzētu vest pie ārsta vai psihologa, bet to viņš atsakās darīt, kad vajadzēšot, tad vedīšot. Es mēģinu skaidrot, ka tad var būt vēl grūtāk kaut ko labot. Un, ja pienāks gadi 16, un viņa sāks darīt kā mamma, kad pēc ēšanas iet uz tualeti vemt - tad to visu bus daudz grūtāk labot. Kā Jums šķiet, tie ir vienkārši untumi un īpaši uztraukties nevajag? Vel domāju, ka varbūt viņu pierakstīt uz kaut kādām fiziskām nodarbībām, pie fiziskas slodzes palielināsies apetīte... Vai varbūt iegādāties kādu homeopātisku līdzekli, kas uzlabo apetīti? Kā rīkoties man - es esmu tikai pamāte, taču nolaist rokas un noskatīties, kā bērns atsakās ēst vai vēlas ēst tikai čipsus, saldumus vai burgerus, nevaru...

Atbild uztura speciāliste Ksenija Andrijanova:

Pirmkārt, vēlos uzslavēt par to, ka Jums rūp bērna uzturs un svars. Tas patiešām ir ļoti vērtīgi. Šajā gadījumā nepieciešama psihologa vai psihoterapeita konsultācija, un Jums ir jāpārliecina meitenes tēvs par to, ka ir īstais laiks sākt bērnam palīdzēt, jo problēma ir nevis šķīvī, bet galvā. Māte ir liela autoritāte bērnam, un nepareizi iemācītus standartus bērns var uztvert kā absolūtu patiesību. Šajā gadījumā tas izpaužas kā atteikšanās ēst veselīgi, jo ir pierasts ēst citādāk. Iespējams, tas tiek darīts Jums par spīti, jo šajā vecumā pamāte ir „sliktā”, mamma – „labā”. 

Bērnam ir jājūt, ka viņu respektē, nevis vienkārši nolikt priekšā šķīvi un teikt „ēd, būsi smukā”. Pēc šādiem vārdiem  viņa secina, ka ir nesmuka.

Nākotnē pārstāv arī liels ēšanas traucējumu (anoreksijas, bulīmijas) risks. Tam par iemeslu var kalpot ne tikai pārdzīvota situācija ģimenē, bet arī… jūsu labestība. Meitenei nepatīk tas, ka viņai liek ēst. Viņa jūtās apspiesta, ierobežota, jūt, ka nespēj kontrolēt pat tik primitīvu dzīves aspektu kā ēšana. Tas ir ļoti svarīgs moments. Gribēdams sajust sevis paša spēju noteikt savu izvēli, bērns var atteikties ēst. Tāpēc nepieciešama gan psihologa, gan uztura speciālista konsultācija, jo Jūsu argumentus viņa var neņemt vērā. 

Jums nepieciešama cita pieeja. Nedrīkst likt ēst. Vajag mīļi, ar mīlestību aicināt ēst veselīgi, nepārmest to, ka viņa to nedara. Aiziet uz viņu ar veikalu, palūgt ielikt groziņā produktus, ko viņa vēlas apēst. Apspriest ēdienreizes, jautāt, kādas ir viņas izjūtas par ēdienu. Aicināt kopā pagatavot kādu vienkāršu ēdienu, piemēram, veselīgas sviestmaizes vai salātus. Bērnam ir jājūt, ka viņu respektē, nevis vienkārši nolikt priekšā šķīvi un teikt „ēd, būsi smukā”. Pēc šādiem vārdiem  viņa secina, ka ir nesmuka. Un, protams, daudz slavēt."

Izlasi arī: Iemāci tīnim sadzīvot ar savu ķermeni

11 gadi — esmu pilntiesīgs tīnis