Kā Vienības gatvē notiek adenoīdu operācija bērnam. Pieredze

Sākšu ar to, ka rindā uz šo valsts apmaksāto operāciju mēs gaidījām 5 mēnešus. Pirms tam gan vēl staigājām pie dažādiem LORiem, bet tikai Vienības gatvē, Dr.Tērauds uzreiz pateica - operējams bērns. Un pateica arī tādu svarīgu lietu kā, ja ir nepieciešams, tad nav jāgaida līdz bērnam paliek 3-4 gadi (kā mums tas tikai teikts), bet operācija tiek taisīta arī ārāk, lai bērnam nav jāmokās. Būtu to zinājusi ātrāk, sen jau būtu pieteikušies uz operāciju. Mūsu problēma bija, ka bērns visu laiku elpoja caur muti. Līdz ar to, ļoti bieži slimojām un pie mazākās saslimšanas uzreiz klāt bija bronhīts.

Pa nakti krākšana bija ne pa jokam, un brīžam pat bija tā, ka bērns aizmirsa elpot. Gaisu izpūš un ilgāku laiku neievelk. Turklāt, kā teica ārsts, bija jau deformējušies sejas muskuļi.

Tāpēc, viennozīmīgi iesaku konsultācijas pie Dr.Tērauda. Uz operācijas dienu mums tiko bija palikuši 3 gadi.

Par operāciju - obligāti ir jāapbruņojas ar nenormāli pacietības devu. Es tam jau biju gatava, tāpēc nekādas problēmas neradīja, citi vecāki gan, laikam ejot, jau sāka stresot. Lai operācijas dienā ar bērnu nebūtu jāstāv reģistrēšanās rindā, jau iepriekšējā dienā aizvedu visus nepieciešamos papīrus - savu pasi, bērna dzimšanas apliecību, ārsta nosūtījumu un analīzes (pilna aasins aina - no vēnas un urīna analīze), kurām ir jābūt aptuveni nedēļu vecām. Papildus vēl jāaizpilda veidlapa par bērna slimošanām utt. Tikai pēc tam, saņemot izrakstu, konstatēju, ka ar to dienu arī mēs tikām "noformēti" stacionārā, kā uz 2 dienām - gan jau ka ēdināšana un viss pārējais. Bet īstenībā tiem, kas ierodas tikai uz operāciju, ēšana vispār nav paredzēta, nemaz nerunājot par vecākiem. Operācijas dienā, tieši kā bija teikts, jau plkst.8 bijām 16.nodaļā. Tur jau visiem plānveida pacientiem bija saplānotas visas palātas un gultas vietas. No rīta bērns tika arī nosvērts. Bērns nedrīkst ne dzert, ne ēst.

Un tad sākās nīkšana. Mēs palātā bijām 3 bērni kopā ar vienu vecāku. Palātā baigais karstums. Bet koridoros mazliet vēsāks. Ap plkst.10. pie visiem atnāca ārsts, vēl veica nelielu apskati, uzdeva jautājumus. Tad arī uzzinājām, ka Dr.Tērauds esot slims. Tas tā kā mazliet apbēdināja, bet neko... Vēl kādā starpā pie visiem atnāca anesteziologs, kurš nedaudz aprunājās un visiem izstāstīja vienu un to pašu operācijas norises scenāriju. Ja ir kādi jautājumi, droši var un vajag uzdot. Ap plkst.12 bērnam tika iedotas "nomierinošas"  zāles, pēc kuru iedzeršanas, ieteicams bērnam dzīvoties tikai pa gultu, jo, iespējams, ka var reibt galva, kļūst mazliet apātisks. Beidzot ap plkst.14 atbrauca pakaļ, lai bērnu vestu uz operāciju. Ļāva pavadīt līdz operāciju blokam. Bērns zināja, ka viņam būs jāpaelpo maska, pēc kuras viņam varētu sāpēt kakls, bet toties pēc tam būs daudz vieglāk elpot. No operācijas bērns tika atvests pēc plkst.14. Pati operācija esot 10-15 minūtes, bet par cik notiek pilnā narkozē, tad pēc operācijas, visi bērni tiek turēti uz vietas, kamēr "atiet" no narkozes un tikai pēc tam tiek vesti atpakaļ uz palātu.

Vienīgais mīnuss visai šai padarīšanai, bija tā nīkšana! Bet, labi, ka turpat nodaļā ir bērnu istaba, kas gan strādāja tikai līdz plkst.14, kur ir gan dažādas rotaļlietas, gan grāmatas, gan darbinieks, kurš nodarbojas ar bērniem un visu kaut ko veido, zīmē utt. Bērns jau arī bija tik tālu "novests", ka bija gatavs pats iet elpot masku, lai varētu jau doties mājās.

Īsti nezinu, vai tā ir vienmēr, vai tikai tāpēc, ka nebija vēl vienas brīvas rokas (Dr. Tērauds), bet jārēķinās ar visu dienu. Kopā operējami bija 12 bērni. Mēs bijām septītie pēc kārtas. Teica, ka sākot operēt ar mazākiem bērniem, taču es daudz nevienu neredzēju, kas būtu stipri mazāks par mums. Tāpēc īsti nezinu, pēc kādiem principiem tiek veidota rinda.

Pēc operācijas, bērns nevis tā kā citi, vēl pagulēja, bet prasīja ēst, tad nu mums sākās lielā izēšanās. Zināju, ka apetīte būs milzīga, tāpēc arī jau laicīgi viss bija paņemts līdzi, kaut gan slimnīcā ir arī kafejnīca, bet nu cenas kādas ir tur, varat paši iedomāties. Biju pat laicīgi jau nopirkusi saldējumu, jo nodaļā ir ledusskapji, kuros visu var smuki uzglabāt. Dēls pat neteica, ka sāpot kakls, jo pēc operācijas aptuveni nedēļu ir jāievēro diēta, nedrīkst ēst neko ar "asām" malām, tāpēc arī kā viens no ieteicamajiem "ēdieniem" ir saldējums, jo tas labi slīd un arī palīdz noņemt tūsku. Obligāti arī ir jāpaņem līdzi ūdens. Lai arī daktere teica, ka ēst varot sākt ēst 1/2 stundu pēc atvešanas no operācijas, dēls pēc atvešanas prasīja dzert. Uzreiz izdzēra gandrīz 2 krūzes ar siltu ūdentiņu, un tad ķērās pie lielās ēšanas - banāni, biezpiena sieriņi (bez šokolādes glazūras), jogurts, saldējums. Nācās pat taisīt pauzīti, jo palikās tā kā bail, ka nepaliek slikti. Bet neko, viss bija kārtībā. Tad dēls beidzot atkal aizmiga, nogulēja kādas 2 stundas. Ap plkst.18 pie mums atnāca tā pati daktere, kas no rīta skatījās. Prasīja, vai nav kādas problēmas, teicām, ka nē, tad nu ap plkst.20, varam braukt mājās, ja nav nekādu sūdzību. Blakus meitenītei bija ap 5 gadiem, pēc operācijas kaut kas nebija kārtībā, dikti sāpējis kakls, un pēc apskates daktere nozīmēja vēl sistēmu.

Vienu gan varu teikt - mums operācija palīdzēja viennozīmīgi. Jau pēc tam, kad dēls tika atvests no operācijas un gulēja, tad no viņa nevarēja dzirdēt nevienu skaņu. Arī mājās, kad dēls guļ, no viņa vairs nav dzirdama ne skaņa. Ja agrāk varēja pateikt, kad viņš ir aizmidzis pēc krākšanas, tad tagad, gandrīz vai ir jāskatās. Tagad elpo normāli caur muti. Lai arī ir parādījies kaut kādas krekšķis, nav vairs bailes par to, ka jau vakarā dēlam būs bronhīts, kā tas ir bijis līdz šim.

Lai Jums visiem izdodas iecerētais, un, lai Jūsu bērni neslimo!