Laiks ievākt ārstnieciskās māllēpes! Padomi, ko ievākt un kā uzglabāt

Aprīļa beigas. Svētdiena. Dodos pastaigā pa mežu. Stiga ir mitra. Vietām, kur kuplas egles met ēnu, vēl čurn samelnējuši sniega lēveri. Taču pāri visam koši zilas debesis, grāvmales pērnā kūla mirdz saules staros, grāvī ūdens skanēdams dejo kopā ar saules zaķēniem. Kūlā – maza zelta zvaigznīte. Vēl viena. Un vēl! Uzziedējušas pirmās māllēpes!

Kā jau zāļu tēju mīļotājai man pastaigā allaž līdzi auduma maisiņš, kur savākt pamanītos vērtīgos augus. Māllēpei - grāvmalas zvaigznītei, dūšīgajai klepus izdzinējai - es nevaru paiet garām! Eju pa stigu, mīlestībā un pateicībā noliecoties pie zeltainajiem ziediņiem. Dažos rosās bitīte, vabolīte vai skudriņa, kāri un aizgūtnēm baudot pavasara maltīti. Ja kukainītis atnācis pirmais, ziediņš paliek viņam. Ja māllēpīte uzsmaida man – tā nonāk manā maisiņā.

Ziediņu ievākšana

Māllēpes ziediņi plaukst kurvītī: gar malām kā saules zelta stariņi rindojas mēlziedi, vidiņā – stobrziedi. Viducītis atplaukst pamazām, no ārpuses uz iekšu: pirmie atveras ziediņi ārmalā. Pirms plūkt puķīti tējai, vērts tai zemu paklanīties un ieskatīties „sejiņā”: īsti labi derēs ziedu kurvītis, kuram viducītis vēl jaunavīgs, atvērušies tikai  nedaudzi mazītiņie ziediņi. 

 

Ja māllēpe jau pilnībā izplaukusi, tā, arī noplūkta, vairs nespēj apturēt savu dzīves skrējienu un žāvējot izzied, pārvēršoties baltās pūkās. Tās tējai vairs neder. 

Ziedu kurvīti no kātiņa viegli noplūkt ar īkšķa nagu. Naga gals gan kļūst melns, ar ziepēm to nevarēs dabūt tīru, taču šai bēdai labi palīdz citrona sula. 

Šādi izziedējušas puķītes tējai vairs lieti nederēs.

Kā pareizi žāvēt

Māllēpēs ir daudz mitruma - pavasara miklās, auglīgās  zemes dāvanas. Mājās tās žāvēšu ilgi un rūpīgi – vienā kārtā, vismaz reizi dienā apmīļojot, apgrozot. Var paiet divas nedēļas, līdz ziediņi pilnīgi sausi. Tad sabēršu tos linu maisiņā un noglabāšu. Līdz rudenim. Ja mazie ķipari, drēgnuma nomākti, sāks klepot, dzirdīšu viņus ar māllēpes ziedu tēju. Tā garšo īpatnēji, taču labi, īpaši – ar medu. Sarukušie ziedu kurvīši krūzē atkal atvērsies, iekrāsojot tēju skaistā zaļā krāsā un liekot atcerēties brīnumaino pavasara dienu, kuru veltīju ziediņu vākšanai. Atdodot saules un zemes spēku tējai, māllēpīte mīkstinās rejošo klepu, palīdzēs atklepošanai.

Izmantojamas arī lapas!

Kad māllēpes noziedēs, to pūkainās galviņas izpluinīs vējš, izsējot sēkliņas tuvu un tālu, un no ziedu kātiņiem drīz vien nepaliks ne miņas. Kad vasaras sākumā atkal došos pastaigā pa to pašu meža stigu, grāvmalē kā dāmu krinolīni klāsies māllēpju lapas: augšpuse no zīda, apakšpuse – no samta.

Māllēpes lapas zīda virspuse. Jaunā lapiņa vēl tērpta samta „autiņos”.

Bērnībā man tās šķita visskaistākās lapas pasaulē, un bērna mīlestības nežēlībā plūcu tikko izdīgušās, no abām pusēm ar balto tūbu klātās lapiņas, uzmanīgi ritināju nost mīkstos „autiņus” un priecājos par jauno lapu svaigo, košo zaļo krāsu. Toreiz vēl nezināju, ka šīs lapas un dzeltenās ziedu zvaigznītes aug no vienas saknes, jo māllēpju lapas un ziedus reti redz kopā. Lapas ir vērtīga droga, fitoterapeiti tās lieto dažādu zāļu maisījumos pret krūšu un vēdera vainām. Es tomēr tās neplūkšu – lai gliemežiem un kukainīšiem veselība! Māllēpītes man jau dāvinājušas sava spēka esenci – ziediņus. 

Autore: Dace Miezīte, dūla, zāļu tēju mīļotāja