Urrā, esmu stāvoklī! Bet...vīlusies ģimenes ārsta attieksmē

"Sveikas, mammītes. Gribu izstāstīt jums savu sāpi, jo sirds ir pilna - esmu vīlusies cilvēkā, par kuru varēju teikt tikai labu. Pirms pāris dienām uzzināju, ka esmu stāvoklī! URRĀ! Bet viss nenoritēja tik gludi kā gribētos. Jau otrajā dienā tiku slimnīcā ar velkošām sāpēm vēdera lejasdaļā. Ar vīru bijām pārbijušies, nezinājām, kā pierunāt mazulīti, lai viņš paliek, Tā nu neziņā veselu nakti nomocījos Stradiņu Uzņemšanas nodaļas koridorā, kur no rīta daktere paziņoja, ka jāpaliek slimnīcā. Visdrīzāk esot ārpusdzemdes grūtniecība, jo bēbis nav redzams dzemdē.

Varat iedomāties manu izmisumu? Raudāju un mēģināju sevi mierināt, ka sāpes var būt no daudz kā cita. Tā nokļuvu Stradiņu Ģinekoloģijas nodaļā, kur atsaucīgie speciālisti USG atklāja, ka izskatās pēc NORMĀLAS AGRĪNAS grūtniecības un sāpes, iespējams, gāzes, ir no pārslodzes darbā. Beidzot atvieglojums. Mazulis vienkārši ir pārāk maziņš, lai viņu saskatītu, bet manī viss ir gatavs, lai viņš tur būtu. Abi ar vīru bijām bezgala laimīgi. Tagad tikai jāseko līdzi HCG pieaugumam.

Raudāju un mēģināju sevi mierināt, ka sāpes var būt no daudz kā cita.

Pēc šīm divām mokošajām dienām ginekologi laida mājās un ieteica vērsties pie ģimenes ārsta pēc biļetena, jo kādu brīdi jāievēro miera režīms. Jau iepriekš uzzināju, ka pie savas ģinekoloģītes varu tikt tikai oktobrī. 

Lūk tad šeit sākās mana vilšanās. Tūlīt pēc pārrašanās mājās zvanīju ģimenes ārstei (atrodas 200 km no manis). Izrunājos ar māsiņu - viss ok. Jāpārzvana vēlāk. Zvanu vēlāk - saruna nu jau ar ārsti. Kad jautāju dakterei, vai māsiņa ir ko teikusi, viņa dusmīgi atbildēja, ka tikko ir beigusi pieņemšanu un sēž kabinetā jau no 8 pat bez pusdienām.

Asaras bira kā pupas. Kāds saudzējošais režīms, ja man jāskraida un jāuztraucās, kur saņemt slimības nespējas lapu

Tad jautāju, vai viņai ir laiks mani uzklausīt - jā, tikai ĀTRI! Uzreiz viņa gribēja zināt, vai atrodos Rīgā. Tā nu es apmulsusi mēģināju visu izstāstīt un pamatot, kāpēc man vajadzētu darba nespējas lapu. Uz ko es saņēmu atbildi, ka ar ģinekoloģiskām vainām viņa nenodarbojas, lai es griežos pie savas ģinekoloģes. Pati vien esot vainīga, ka nevaru tikt pie viņas agrāk, jo attiecību veidošana ar savu speciālistu ir katra paša cilvēka problēma. Vai arī, lai sameklējot kādu citu ģinekologu, kas man uzrakstīs biļetenu, jo biļetena lapas esot nopērkamas grāmatnīcās un gandrīz katrs ģinekologs var to uzrakstīt. Maigi sakot, biju šokā!

Asaras bira kā pupas. Kāds saudzējošais režīms, ja man jāskraida un jāuztraucās, kur saņemt slimības nespējas lapu, jo vēl joprojām mokos ar nelielu vilkšanu, vēdera pūšanos un sliktu dūšu? Ko es tādu dakterei paprasīju, ka saņēmu šadu atbildi? Un kādas var būt attiecības ar ginekoloģi, ja ikgadējās pārbaudēs viss ir bijis kārtībā? Vai man bija katru mēnesi pie viņas jāpierakstās - ja nu palieku stāvoklī!?

Pirmdien tomēr mēģināšu aiziet pie savas ginekoloģes, varbūt viņa mani uzklausīs. Tāds jauks cilvēks liekas. Ko jūs, meiteness domājat? Varbūt kāda var ieteikt, ko precīzi darīt šajā situācijā? Esmu jauniņā."