Kas ir drāmas terapija?

Atbild mākslas terapeite ar specializāciju drāmas terapijā Rita Garnaka:

"Pirmkārt jau Jums ir jāsajūt vai konkrētais terapeits vai speciālists, lai arī kādu nozari, sfēru vai psiholoģisko/terapeitisko skolu pārstāvētu, varētu būt cilvēks, kura klātbūtnē Jūs justos pietiekami droši, brīvi un nepiespiesti, lai atvērtos. Citiem vārdiem sakot, starp terapeitu un klientu jābūt, kā es to saucu „klikšķim”. Ja tas ir, tad sesijās pielietotās tehnikas ir otršķirīgas, jo starp Jums un terapeitu ir izveidojusies saikne dvēseles, sirds līmenī, kas pati par sevi jau ir dziednieciska. Ir cilvēki, kam, lai izvērtētu, pietiek ar fotogrāfiju, ir tādi, kam nepieciešams personisks kontakts – saruna pa tālruni vai pirmā tikšanās, kas parasti ir abpusēja iepazīšanās un izvērtēšana, vienošanās par terapijas mērķi, noteikumiem, kā arī par konfidencialitāti un citiem praktiskiem jautājumiem. Pirmajā tikšanās reizē notiek gan verbāla saruna, gan kādas situācijas vai notikuma izspēle. Var tikt piemērotas dažāda veida drāmas terapijas tehnikas, kas ne tikai palīdzēs Jums saprast vai konkrētais virziens ir Jums piemērots, bet arī veicinās Jūsu izvēlētās tēmas sākotnēju analīzi. Bez tam, tā kā drāmas terapijā tiek izmantoti dažāda veida rekvizīti, kā arī pielietotas lomu spēles, lomu maiņas, Jums pašai/-am tiks dota iespēja paskatīties uz notiekošo no malas – distancēti, kā trūkums ikdienā bieži vien ir galvenais šķērslis dažādu problēmu risināšanā.

Drāmas terapija ir viena no mākslas terapijas specialitātēm. Dažādās valstīs ir lielāks vai mazāks uzsvars uz teātra tehniku izmantošanu terapeitiskajā procesā. Latvijā, pateicoties tam, ka drāmas terapija „iedvesmojusies” no psihodrāmas, salīdzinoši biežāk kā citās valstīs, tiek pielietotas psihodrāmas tehnikas, kombinējot tās ar citām, atbilstoši katra klienta vajadzībām.

Drāmas terapiju var nosaukt par mērķtiecīgu, eklektisku pieeju darbā ar cilvēku, viņa psihi, domām, emocijām un ķermeni, iegūtiem vai pārmantotiem uzvedības modeļiem.

Savā darbā es izmantoju dažādas pieejas – gan klasisko drāmas terapiju, gan psihodrāmas tehnikas. Ja tā ir grupu terapija, iespējamas arī kontaktimprovizācijas, ķermeņa terapijas u.c. tehnikas. Atkarībā no klienta vajadzības, sesijas var būt vairāk verbālas, vai tieši pretēji – aktīva darbība ar lomu spēlēm, kustēšanos. Es izmantoju gan jogas un meditācijas tehnikas, gan dejas, mūzikas un mākslas elementus, kombinējot ar dažādām psiholoģijas un psihoterapeitiskajām pieejām. Katrs klients ir atšķirīgs, līdz ar to nav divu vienādu sesiju. 

Galvenais, kas saglabājas, tā ir sesiju uzbūve – ievads, kad iesildāmies darbam, aktīvā daļa, kad tiek aplūkots kāds konkrēts jautājums vai tēma un nobeigums, kas ir gan sesijas apkopojums, gan noslēgums. 

Drāmas terapiju var nosaukt par mērķtiecīgu, eklektisku pieeju darbā ar cilvēku, viņa psihi, domām, emocijām un ķermeni, iegūtiem vai pārmantotiem uzvedības modeļiem. Tā ir efektīva darbā ar psihosomatiskām saslimšanām, ar atkarībām, kad cilvēkam ir trauksme, depresija, nepārliecinātības sajūta par sevi, nedrošība, dusmas, aizkaitinājums, aizvainojums. Drāmas terapijas sesijās tiek risinātas un aplūkotas dažādas situācijas, sākot no paša klienta personības un tā, ko viņš vēlētos mainīt savā dzīvē, līdz attiecībām ar līdzcilvēkiem, ar naudu, sabiedrību, darbu... Tēmas ir dažādas un, ja pats klients ir gatavs strādāt, tad arī kopīgi nospraustais mērķis kļūst vieglāk un ātrāk sasniedzams. 

Drāmas terapija ir piemērota dažāda vecuma cilvēkiem – gan bērniem (vēlams sākot ar pirmsskolas vecumu, jo terapija paredz ne tikai problēmas diagnosticēšanu, bet arī uzvedības modeļa, domāšanas un līdz ar to arī rīcības maiņu, kam nepieciešama prasme analizēt, izvērtēt un runāt pašam par sevi vai to, kas notiek drāmas terapijas sesijās), gan pieaugušajiem un cilvēkiem cienījamā vecumā. Personīgi manā praksē, jaunākajam klientam bija 6 gadi, vecākajam – 89. 

Būtiski atcerēties – ja darbs ir ar bērnu, tad tas, viennozīmīgi, ir komandas darbs, kurā iesaistās arī vecāki. Manuprāt, nav būtiskas nozīmes strādāt tikai ar bērnu, ja mājās nekas nemainās, tādēļ darba procesā tiek plānotas tikšanās reizes ar vienu vai abiem vecākiem, kuru laikā, ievērojot konfidencialitāti attiecībā uz bērna teikto, tiek pārrunāts kādas izmaiņas ir vērojamas bērna uzvedībā mājās, skolā, pulciņos u.tml. un ko būtu vēlams mainīt vai uzlabot savstarpējās attiecībās ģimenē. Tas ir būtiski, jo bērns ir kā spogulis, kas atspoguļo un pārņem gan vecāku uzvedības modeļus, Gan to kā jāizturas pret citiem cilvēkiem (pret sievietēm, vīriešiem, apkārtējiem). No attiecību kvalitātes, kāda izveidojusies starp vecākiem un viņu bērniem, atkarīgs arī tas kāds būs bērns – drošs un mērķtiecīgs vai par sevi nepārliecināts, pakļāvīgs. Tiesa, parasti šīs tēmas terapijās skata tikai tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis un saprot, ka kaut kas nav kārtībā un rodas vēlme kaut ko radikāli mainīt sevī, savā dzīvē."