Anoreksija. Lēnā miršana skaistuma vārdā?

Par anoreksijas pazīmēm un ārstēšanas iespējām stāsta  ārste psihoterapeite Ilze Sestule.

Varbūt kāds vēl atceras Izabellu Karro – modeli, kas piekrita fotografēties akcijai “Anoreksijai nē!”, varbūt arī vairs nē… Jo Izabella  ir mirusi  26 gadu vecumā pēc veiksmīgas modeles karjeras un anoreksijas no 14 gadu vecuma. Nāves cēlonis nebija “anoreksija”, bet gan daudzos slimības gados radušies orgānu sistēmu traucējumi, komplikācijas. Kas tad ir šī slimība, no kuras lēnām mirst? Kāpēc par to atkal un atkal jārunā?
 

Kas slimo ar anoreksiju
Apmēram 90-95% no pacientiem ir sievietes ar paaugstinātu saslimstības biežumu un risku 13-14 un 17-18 gadu vecumā. Pēdējos gados arvien biežāk sastopami ziņojumi par 8-12 gadus jaunām meitenēm ar anoreksiju. Jaunām, ar baltu ādas krāsu, ar nelielu virssvaru, vidusslāņa un labi izglītotām meitenēm varētu būt augstāks risks, salīdzinot ar citām grupām.

Rietumu kultūras valstīs ir augsts mirstības risks Anorexia nervosa izraisīto komplikāciju un pašnāvību dēļ. Astoņus gadus ilgā apsekojošā pētījumā mirstības rādītājs bija 2,72% (visi nāves gadījumi), no kuriem 1,82% tikai ar Anorexia nervosa saistītajiem gadījumiem, kas uzskatāms par dramatiski augstu, ņemot vērā, ka tas skar jaunas sievietes.
 

Jaunām, ar baltu ādas krāsu, ar nelielu virssvaru, vidusslāņa un labi izglītotām meitenēm varētu būt augstāks risks saslimt ar anoreksiju.

Anoreksija ir viens no ēšanas traucējumiem, kas saistīts ar ilgstošu un neveselīgu novājēšanu, sākotnēji apzināti, vēlāk jau automātiski (nepazināti) ierobežojot ikdienā organismam nepieciešamo uzturvielu uzņemšanu.
Bieži vien viss sākas pagalam nevainīgi, ar vienkāršu vēlmi notievēt, tomēr emocionālā pašsajūta un mazvērtības kompleksi, neapmierinātība ar sevi liek doties arvien tālāk, līdz novājēšana kļūst pilnīgi nekontrolējama un pārvēršas par dzīvībai bīstamu diagnozi.


Sākotnējie aizbildinājumi atbrīvoties no liekā svara ir tikai aisberga redzamā daļa – patiesībā, saslimšanas pamatā ir psihoemocionāla neapmierinātība ar sevi, apkārtējās sabiedrības spiediens un tajā noteiktie skaistuma standarti, kuriem nepieciešams pakļauties, vai cits psihoemocionālu diskomfortu izraisošs faktors. Biežākie anoreksijas izraisītāji mēdz būt dažādas emocionālas krīzes, stress, radikālas pārmaiņas dzīvē,  kas laika gaitā mazina dzīves kvalitāti un pasliktina fizisko labsajūtu un var radīt dažādus orgānu darbības traucējumus.

Jāņem vērā, ka ne vienmēr ar anoreksiju slimo pacientes, kurām sākotnēji novērojamas problēmas ar lieko svaru – slimot mēdz arī ārēji tievas, veiksmīgas, skaistas meitenes.
Bieži vien anoreksiju sākuma stadijā diagnosticēt ir komplicēti, tāpēc būtiski censties pamanīt darbības, kas var liecināt par šiem ēšanas traucējumiem:

•    Ilgstošas diētas ievērošana (sākotnēji ar atsevišķu produktu izslēgšanu it kā “lai ēstu veselīgi”, vēlāk dramatiski samazinot ēdiena daudzumu).
•    Straujš un ievērojams svara zudums (10-20 kg 6 mēnešu laikā).
•    Intensīva svēršanās pirms un pēc ēdienreizēm.
•    Pastiprināta ūdens lietošana (2-3 litri dienā un vairāk).
•    Pastiprināta interese par fiziskajām aktivitātēm un treniņu apmeklēšana (piemēram, skriešana 3 x nedēļā 5-7 km).
•    Novēršanās no draugiem, tuviniekiem un apkārtējās sabiedrības, jo aizvien vairāk laika aizņem domas par ēšanu/neēšanu un kalorijām, svaru (tuvinieku aizrādījumi vai mēģinājumi pierunāt ēst rada konflikta situācijas).
•    Pārlieku liela interese un apsēstība ar svaru, iedomas par nemitīgu ķermeņa svara pieaugumu, pat tad, ja jau ir dramatisks svara zudums līdz kaheksijai (izteiktai novējēšanai), atsevišķas ķermeņa daļas šķiet resnas (nepareiza/izmainīta ķermeņa uztvere).
•    Nomākts, trauksmains, bieži vien depresīvs garastāvoklis, arvien grūtāk kļūst veikt ikdienas pienākumus ne tikai emocionāli, bet arī fiziski.
•    Izvairīšanās no kopīgām ēdienreizēm, nemitīga atrunāšanās no tām; vēlme ēst vienatnē, vienlaikus, lai maskētu saslimšanu un novērstu uzmanību īpaša intereses izrādīšana par ēdiena gatavošanu.
•    Pārlieku uzkrītošas rūpes par apkārtējo ēšanas paradumiem un svaru.
•    Intensīva organisma attīrīšanai paredzētu preparātu lietošana.
•    Anoreksijai ir vairāki veidi
-    Ierobežojošais, kad uzņemtā ēdiena daudzums tiek samazināts,
-    Ierobežojošais + izvadošais ar pārēšanās epizodēm (bulīmiskā anoreksijas forma), kas bieži tiek jaukta ar bulīmiju. Ja pārēšanās epizodes un tām sekojoša izvadīšana (vemšana, caurejas līdzekļu lietošana, fiziskās slodzes paaugstināšana) ir uz pazemināta svara fona (10-13 kg zem minimālā normālā svara), jādomā par anoreksiju!

Lai noteiktu, vai ir jāsāk aizdomāties par iespējamu anoreksijas diagnozi, var aizpildīt pašvērtējuma testu.
 

Ilgstošas anoreksijas gadījumā novērojami šādi fiziskās veselības pasliktināšanās simptomi :
•    Hormonālas izmaiņas - pazūd mēnešreizes, vai arī tās vispār nesākas, - šis ir biežākais iemesls, kādēļ meitene vispār nokļūst pie ārsta.
•    Tiek kavēta organisma augšana, īpaši pubertātes vecumā tiek palēnināta augšanas procesu norise.
•    Paaugstināts risks saslimt ar sirds slimībām, ritma traucējumiem.
•    Iespējami neiroloģiski traucējumi – krampji, trīce.
•    Novērojami bieži aizcietējumi.
•    Pazeminās ķermeņa temperatūra, salīgums arī siltos laikapstākļos.
•    Izmaiņas ādas, matu un nagu struktūrā.
•    Samazinās muskuļu masa, palielinās nespēks.
•    Galēja organisma novājināšanās rezultāts – nāve.


Iemesls, kāpēc par anoreksiju un tās ārstēšanas nepieciešamību jārunā vēl un vēl ir tas, ka ilgstošās badošanās un organisma novājināšanas sekas ir vispārējs un dramatisks organisma vispārējo funkciju traucējums, kas var novest ne tikai pie invaliditātes, bet var arī nomirt šo seku dēļ – pēkšņi apstājoties sirds darbībai, sākoties nieru mazspējai, vai citu saslimšanu dēļ uz organisma funkciju izsīkuma dēļ.
Domājot par anoreksijas iemesliem, šķiet – atrisināsim cēloņus, emocionālās problēmas, viss būs kārtībā. Tomēr jāpievērš uzmanība sekojošām situācijām:

Dažkārt vispārējais organisma stāvoklis jau ir tik smags, ka jebkura kavēšanās uzsākt ārstēšanos var kļūt liktenīga un dzīvību apdraudoša.

Meitenēm, kas slimo jau ilgstoši, visbiežāk nav kritiskas attieksmes pret notiekošo un stāvokļa nopietnību.

Jāņem vērā, ka meitenēm, kas slimo jau ilgstoši, visbiežāk nav kritiskas attieksmes pret notiekošo un stāvokļa nopietnību. Drīzāk ir pretestība (apzināta vai neapzināta) ārstēšanai, jo ārstēšanas pamats ir normālas diētas atjaunošana un mērķis ir panākt pakāpenisku svara pieaugumu vismaz līdz minimālajam veselību neapdraudošajam svaram. Tādēļ ģimenes iesaistīšana procesā noteikti var palīdzēt.


Ārstēšana - psihoterapija un fiziskās veselības ārstēšana
Uzsākot ēšanas traucējumu ārstēšanās kursu, paralēli fiziskās veselības uzlabošanai pacientēm ir nepieciešams ne tikai psihoterapeits, kurš palīdzēs apzināties slimības rašanās cēloņus, izprast sevi, un atrast veidu, kā risināt anoreksijas izraisītās psihoemocionālās problēmas, bet arī rūpīga veselības stāvokļa izmeklēšana un uztura speciālista konsultācijas.


Gadījumi, kad ārstēšana jāsāk slimnīcā
  Ja slimnīcā ir nonākts ar neatliekamo medicīnisko palīdzību kāda novājēšanas izraisīta akūta stāvokļa dēļ.
  Ļoti smags vispārējās veselības stāvoklis ar orgānu sistēmu darbības traucējumiem, izsīkumu uz svara zuduma fona.
    Izteikta pretestība ārstēšanai, kad kavēšanās ir dzīvību apdraudoša.
   Ja ēšanas traucējumi attīstījušies uz citu saslimšanu fona – gan somatisku, gan psihisku, un ir jāveic rūpīga izmeklēšana, novērošana un zāļu piemērošana.


Ārstēšana ārpus stacionāra labākos rezultātus dos, ja procesā tiks iesaistīti vairāki speciālisti, vislabāk – komanda, kuras sastāvā ir ārsts psihoterapeits, uztura speciālists, fizioterapeits, nepieciešamības gadījumā – internists vai cits speciālists, kas izvērtēs somatisko stāvokli. Labi, ka cilvēkam ir iespēja apmeklēt arī atbalsta grupu pacientiem ar ēšanas traucējumiem un procesā iesaistās arī ģimene. Tomēr pats galvenais ir paša pacienta motivācija ārstēties.

Ārstēšanas process sākas ar konsultāciju pie speciālista, tālāku vispārējā veselības stāvokļa izmeklēšanu, uztura speciālista konsultāciju un pēc tam, apkopojot rezultātus, vienojoties ar katru pacienti individāli par mērķiem (ne tikai par svaru), procesu, citiem saistītiem jautājumiem un izmaksām.