Cik reizes pusaudzim jāpiedzeras, lai pieaugušie sāktu uztraukties?

Bēdīgi... Man jau šķiet, ka “apdolbījies” “tīnis” uz ielas, sabiedriskās vietās, dzīvoklī man blakus, ir normāla mūsu gadsimta parādība…

Pusaudžu psiho aktīvo vielu lietošanas profilakse pašvaldībās un valstī, ideālā līmenī, ietver 5. pasākumu posmus. 
1. Primārā profilakse (preventīvais darbs): izglītojošais darbs skolās, mācību iestādēs, bērnu pirmsskolas audzināšanas un mācību iestādēs, bērnu sociālās aprūpes institūcijās, ģimenēs, u.c., kad lietošanas vēl nav un uzvedība atbilst vecumposma īpatnībām. Tā ir pašvaldības kompetence.

2. Sekundārā profilakse: psiholoģiskā palīdzība, uzvedības korekcijas grupas, narkologa konsultācijas (pašvaldības kompetence) un Motivācijas programma (valsts apmaksāts pakalpojums), kad ir bijis lietošanas fakts un ir redzamas uzvedības izmaiņas - meli, konflikti ģimenē, sekmju pazemināšanās skolās, skolas kavējumi, zagšanas gadījumi no vecākie, tirdzniecības iestādēm, uc. Ir tā, ka tas viens gadījums, pamatā, ir tas gadījums, kad ir konstatēts fakts par to, ka pusaudzis ir lietojis ārpus mājas.

3. Terciārā profilakse: tā ir ilgstoša sociālā rehabilitācija, līdz 18 mēnešiem, psiho aktīvo vielu lietotājiem pusaudžiem (valsts apmaksāts pakalpojums).

4. Atbalsta programmas un pasākumi pašvaldībās, bērnu sociālās aprūpes institūcijās, mācību iestādēs un ģimenēs  pēc Motivācijas un sociālās rehabilitācijas programmām.

5. Paralēlie pasākumi līdzatkarības profilaksei, attieksmju un attiecību pilnveidošanai ģimenes locekļiem un sociālo aprūpes institūciju darbiniekiem. 

Problēmas sadarbībā starp institūcijām un atbildīgiem speciālistiem sociālā darbinieka skatījumā, kas kavē pusaudžu iekļaušanu narkoloģiskās Motivācijas programmā.

1. Informācija par ievietošanu Programmā tiek pasniegta kā sods par psiho aktīvo vielu lietošanu un uzvedības izmaiņām: konflikti skolā, nepakļaušanās kārtības noteikumiem, skolotājiem un vecākiem, melošana, zagšana, uc. 

Patiesība ir tā, ka Programma ir viens no efektīvākajiem palīdzības sniegšanas veidiem pusaudža ceļā, kad psiho aktīvo vielu eksperimentēšanas fāze draud pārvērsties par psiholoģisko un fizisko atkarību.

2. Profesionālas un starp institucionālas pieejas trūkums sociālajos dienestos pusaudžu psiho aktīvo vielu lietošanas problēmu risināšanā.

Patiesība ir tā, ka informāciju par to, ka pusaudzis lieto psiho aktīvās vielas, viens no pirmajiem, uzzina sociālā darba organizators vai sociālais darbinieks, kas veic darbu ar ģimenēm un bērniem. Tādos gadījumos, katra speciālista kompetence ir, izmantojot pašvaldības resursus - psihologu, uzvedības korekcijas grupas, narkologu, dažādas citas pieejamās programmas pašvaldībā, kas ir izveidotas psiho aktīvo vielu lietošanas profilaksei pašvaldībā un uzvedības korekcijai, motivēt pusaudzi un bērna vecākus, likumiskos pārstāvjus, aizbildņus, turpmākajam atveseļošanas posmam - Motivācijas programmai, kur ir iesaistīti speciālisti ar specifiskām zināšanām un pieredzi. Sociālais pedagogs mācību iestādē, audzinātāji un auklītes bērnu sociālās aprūpes iestādēs, aizbildņi un vecāki vienojas ar bērnu par Motivācijas programmas apgūšanu kā atbalstu dzīves kvalitātes uzlabošanai un iespēju risināt atkarības un uzvedības problēmas. Narkologs izsniedz nosūtījumu, vai, bērna nepakļaušanās gadījumā – Bāriņtiesa pieņem lēmumu par Obligāto ārstēšanu.

3. Vecāku, skolu, bērnu sociālās aprūpes institūciju vadītāju un speciālistu, bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālistu atšķirīgā rīcība un problēmsituācijas risinājuma nekompetence.
Patiesība ir tā, ka bērns, kuram jau ir psiholoģiska atkarība, manipulējot, spēj sakārtot sev apkārt lietas, vietas, notikumus, apstākļus, lai varētu turpināt lietot. Regulāri sola vecākiem, ka vairs to nedarīs, skolotājiem izrāda centību un vēlmi mācīties, audzinātājiem un auklītēm sniedz labu uzvedību par iespēju periodiski (svētkos) lietot. Katrs dabū to, ko vēlas. Vecāki – ilūziju par to, ka ģimenē viss kārtībā; skolotāji to, ka – nu beidzot bērns sācis domāt un tagad var pievērsties kādam citam; audzinātāji un auklītes bērnu sociālās aprūpes institūcijās – mieru, uz kādu brīdi un ilūziju, ka viņi kontrolē un ietekmē dzīvi bērnu namā.

Pieaugušie apzinās, ka ikdienā tiek pārkāpts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas paredz psihoaktīvo vielu lietošanas aizliegumu nepilngadīgajiem un pieaugušo atbildību gadījumos, kad šie likuma pārkāpumi tiek slēpti: gan no bērna puses, kad viņš lieto, gan no atbildīgajiem pieaugušajiem.

Sociālie darbinieki, veicot ģimenes sociālo problēmu izpēti, vienpersoniski, pamatojoties tikai uz savām zināšanām vai nezināšanām, “izvirza diagnozes”, un, bieži vien, bērna problēmas tiek noformulētas kā pieaugušo uzvedības un rīcības sekas. Protams, kādu brīdi jau tas tā arī ir, līdz rodas atkarība, kura izvirza noteikumus – šīs jomas speciālistu un profesionāļu atzinumus.
Gan vecāki, gan skolotāji, gan bērnu sociālo aprūpes iestāžu darbinieki baidās atzīt, ka pusaudzim ir problēmas ar alkoholu, narkotikām, u.c. Pieaugušie apzinās, ka ikdienā tiek pārkāpts Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas paredz psihoaktīvo vielu lietošanas aizliegumu nepilngadīgajiem un pieaugušo atbildību gadījumos, kad šie likuma pārkāpumi tiek slēpti: gan no bērna puses, kad viņš lieto, gan no atbildīgajiem pieaugušajiem – vecākiem, speciālistiem, aprūpes personāla puses. Bērnu sociālās aprūpes darbinieku komandas, mācību iestādes darba grupas, sociālā dienesta un vecāku savstarpējās vienošanās ietvaros, bieži vien, tiek pieņemts lēmums par neatliekamo ārstēšanās pasākumu pārsteidzību. Esmu pat dzirdējis, kad kāda bērnu nama direktore saka: “Mums bērni jāmāca dzert mājās, namiņā, un paģiras ārstēt un mazināt arī mājās.”

Lai mēģinātu ierobežot bērnu psihoaktīvo vielu lietošanu, atbildīgie speciālisti, aizbildņi un vecāki, bieži vien, piedraud pusaudžiem ar vizīti pie narkologa, psihologa, psihiatra, ar iesaistīšanu korekcijas un atbalsta grupās.

Lai mēģinātu ierobežot bērnu psihoaktīvo vielu lietošanu, atbildīgie speciālisti, aizbildņi un vecāki, bieži vien, piedraud pusaudžiem ar vizīti pie narkologa, psihologa, psihiatra, ar iesaistīšanu korekcijas un atbalsta grupās, un, pasarg Dievs: “Ja tava uzvedība nemainīsies, tad tiksi nosūtīts uz Motivācijas vai Sociālās rehabilitācijas programmu!”. Tā rodas sods. Sods par lietošanu. Un pats traģiskākais, pēc bērnu klasifikatora – “negodīga un nodevīga rīcība”, šajā posmā ir tas, ka situācijās, kad bērna uzvedība vairs neatbilst noteikumiem, kad pusaudzis ir pārkāpis “visas robežas” un nav valdāms, kad aprūpes iestāde, skola, vecāki un atbildīgās institūcijas ir bezspēcīgas bērna uzvedības priekšā, pieaugušie viņu ar varu – agri no rīta policista pavadībā; vai ar viltu – samelojot, ka viņš tiek vests uz 12 dienu programmu vai tikai “atrādīties narkologam” (pat bijis gadījums, ka tiek vests pie ausu ārsta), atved uz mūsu Pusaudžu narkoloģiskās Motivācijas programmu, uz PSIHENI, kā uz soda izciešanas vietu 30 dienu garumā, piebilstot: “..tur tevi, iespējams, iztaisīs par cilvēku, sliktākā gadījumā iedos zālītes, lai tu paliktu mierīgāks….”.
Patiesība ir tā, atkarība no psihoaktīvām vielām ir ļoti komplicēta biopsihosociāla, hroniska, progresējoša ģimenes un, vēl arī, dvēseles slimība, kuru bez speciālistu palīdzības, bez profesionāla atbalsta, kas paredz arī ilgstošu individuālo pieeju un attieksmi, praktiski, nav iespējams apturēt, kur nu vēl izārstēt.

4. Narkologu neviennozīmīgā attieksme pret pusaudžu psihoaktīvo vielu lietošanu, izrakstot nosūtījumu bērna ievietošanai Pusaudžu narkoloģiskās motivācijas programmā.

Patiesība ir tā, kad bērnu vecāki, aizbildņi, likumiskie pārstāvji vai atbildīgie speciālisti meklē narkologa palīdzību, nereti, vairāku Latvijas pilsētu narkologi izturas formāli, pat izbrīnot ar savu attieksmi – bērnam, kuram ir regulāri novēroti un fiksēti psihoaktīvo vielu lietošanas gadījumi, atsaka nosūtījumu uz Motivācijas programmu, pamatojot to ar diezgan jocīgu frāzi: “Šajā stadijā bērnam narkoloģiskā palīdzība vēl nav vajadzīga”. Kad, pateicoties uzstājīgajiem speciālistiem vai bērna vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem bērns ir nokļuvis Motivācijas programmā, atklājas, ka pusaudzis ir jau izmēģinājis “veselu buķeti” un, citreiz jābrīnās, ka vēl ir palicis dzīvs. Ir gadījumi, kad narkologi, man nezināmu iemeslu dēļ, izturas formāli un pieprasa nekam nevajadzīgus pierādījumus pusaudža lietošanai. Vai tad nepietiek kaut viena gadījuma, lai saprastu – nu jau durvis vaļā, vaļā uz jaunu pieredzi! 

Vecākiem, aizbildņiem, likumiskajiem pārstāvjiem, sociālajiem darbiniekiem, sociālajiem pedagogiem, audzinātājiem, skolotājiem, auklītēm un bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem!
Ceļš, kurš ejams, ja bērns jau ir pamēģinājis psihoaktīvās vielas un viņa uzvedība, sekmes, attiecības ģimenē un uz ielas, strauji zaudē kvalitāti.
1. Ejam vizītē pie narkologa, jau pēc pirmās lietošanas reizes.
2. Ejam pēc palīdzības pie sociālā dienesta speciālistiem, kuri strādā ar ģimenēm un bērniem.
3. Izmantojam visus iespējamos pakalpojumus, kurus mums piedāvā pašvaldības sociālais dienests.
4. Ja lietošana turpinās arī pakalpojumu izmantošanas laikā vai īsi pēc tam, runājam ar bērnu, godīgi paskaidrojot turpmāko problēmas risināšanas ceļu: no pieaugušā puses kā pienākumu, no bērna puses, kā atbildību.
5. Mēģinām vienoties ar bērnu par Pusaudžu narkoloģiskās Motivācijas programmas apgūšanu.
6. Gadījumos, kad tas nav iespējams, lūdzam palīdzību Bāriņtiesā.
7. Bāriņtiesa pieņem tiesas lēmumu (var vienpersoniski) par bērna nosūtīšanu uz Obligāto ārstēšanu.
8. Ja nepieciešamas, lūdzam palīdzību Pašvaldības Policijai.
9. Ar nodomu uz pārmaiņām un dzīves kvalitātes uzlabošanu ierodamies VSIA slimnīca “’Ģintermuiža”, 5. narkoloģiskās nodaļas Pusaudžu narkoloģiskās Motivācijas programmā.

Autors: Jānis Platacis, sociālais darbinieks.