TV seriālu fenomens. Kāpēc tā sērojam, kad jāšķiras no iemīļotajiem varoņiem?
“Kā man gribas vēl vienu sezonu Bīstamās mājsaimnieces!” “Joprojām skumstu pēc Māldera un Skallijas no Slepenajiem failiem...” Slimīgās jūtas, kas masveidā pārņem seriālu fanus, kad jāšķiras no iemīļotajiem varoņiem, pievērsušas zinātnieku un psihologu uzmanību. Kas tas ir par jaunu fenomenu?
Populāra TV seriāla fināla sērija varētu šķist ikdienišķs
notikums, bet patiesībā tās nav tikai seriāla beigas – noslēdzas
vesela ēra. Pēc pāris sezonām un vairāk nekā simts sērijām ir
izveidojusies pieķeršanās, un no tās nekādi nevar izvairīties. Mēs
ne tikai kļūstam pārņemti ar seriālu – tā faktiski ir mūsu dzīve.
Mēs atklājam, ka identificējamies ar tā varoņiem gluži personīgā
līmenī. Mēs viņus saprotam, jūtam viņiem līdzi un atbalstām. Viņu
traģēdijas ir mūsu pašu traģēdijas.
Šai dīvainajai attieksmei ir savs pamatojums, ņemot vērā, ka
ielaižam šos tēlus savā mājā ik nedēļu vai ik dienu un reizēm
pavadām kopā ar viņiem pat gadus.
Seriāli nāk un iet, bet vai var pēc fināla vienkārši dzīvot, it kā
nekas nebūtu noticis? It kā mūsu attiecības ar izdomātajiem
varoņiem pēkšņi nebūtu sabrukušas un zudušas? Iemīļotā seriāla
zaudējums ir sāpīgs un līdzīgi īstam zaudējumam nes līdzi zināmas
sekas.
Seriāla lamatās
“Es iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi,” dalās pieredzē Eva.
Viņa parasti ļoti reti skatās televīziju, taču pēc kājas lūzuma
bija spiesta ilgāku laiku pavadīt gultā. Draudzene viņai ieteica
pakavēt laiku, noskatoties internetā Turcijas jauno vēsturisko
seriālu par sultānu Suleimanu Lieliskais gadsimts, kas nesen
iekarojis milzu popularitāti daudzās valstīs. “Seriāls tiešām ir
ļoti aizraujošs; skatījos to maniakālā apsēstībā no rīta līdz
vakaram apmēram divas nedēļas. Beigas bija ļoti skumjas, un pēc tam
pāris nedēļas es jutos lielā diskomfortā: it kā manā dzīvē kaut kā
trūktu, it kā mana sirds būtu palikusi citā vietā un laikā...
Pieķeršanās seriāla galvenajiem varoņiem bija tik liela, ka jutos
kā zaudējusi tuvu draugu, jā, tieši tik patētiski,” atzina
Evita.
Diskomfortu, sāpes, ilgas un tamlīdzīgas emocijas izjūt ļoti liela daļa seriālu skatītāju, kad beigusies pēdējā sērija.
Lai izkļūtu no seriāla pievilkšanas spēka lamatām, Evita meklēja
paņēmienu, kā pārslēgties uz realitāti. “Pieslēdzos ar prātu, nevis
emocijām,” viņa stāsta. “Sāku meklēt internetā informāciju par
aktieriem, kas atveidoja galvenās lomas. Galu galā sāku viņus
uztvert kā reālus cilvēkus un atšķirt no lomas. Tas ļoti palīdzēja
atdalīt no manām domām arī pašu seriālu, saprotot, ka tā ir tikai
filma, autoru iztēles auglis.”
Patiesībā viņa nebūt nav retums – līdzīgu diskomfortu, sāpes, ilgas
un tamlīdzīgas emocijas izjūt ļoti liela daļa seriālu skatītāju,
kad beigusies pēdējā sērija. Šajā procesā neiesaistītajiem bieži
vien tas šķiet uzjautrinoši un smieklīgi, taču, pirms apcelt
nobēdājušos fanu, viņiem derētu ieklausīties psihologu
spriedumos.
Proti, speciālisti atzīst, ka bieži vien šķiršanās no seriāla
varoņiem ne ar ko neatšķiras no reālām sērām pēc kāda tuva cilvēka
zaudējuma. Abos gadījumos cilvēks iziet cauri piecām sērošanas
stadijām.
Piecas sērošanas stadijas
Vispirms tas ir noliegums – atteikšanās ticēt, mēģinājums
izlikties, ka nekas nav noticis. Seriāla fans nav gatavs atvadīties
no iemīļotajiem varoņiem. Iespējams, viņš pat metas vēlreiz
caurskatīt sērijas, lai atkal kaut ko sajustu. Patiesības
noliegšana ir tikai normāls aizsardzības mehānisms, kas cenšas
pasargāt no tukšuma izjūtas. Agrāk vai vēlāk nāksies pieņemt faktu,
ka tas ir beidzies, taču – tas nenozīmē, ka dzīve arī ir
beigusies!
Dusmas ir ļoti izplatītas emocijas seriāla vērotāju vidū, pirmkārt,
ja seriāla raidīšana tiek uz laiku pārtraukta (nav iepirkta nākamā
sezona vai – vēl ļaunāk – tā nav vēl uzfilmēta), otrkārt, ja
seriāla fināls viņus neapmierina, nepiepilda cerības. It kā ar
prātu jau katrs saprot, ka visiem neizdabāsi, bet tas nenozīmē, ka
skatītajiem jābūt pilnībā apmierinātiem, kad, piemēram, zināmi
varoņi beigās tomēr nesaiet kopā vai izrādās, ka seriāla darbību
pamatā kāds ir nosapņojis. Fani to uztver kā īstu nodevību, un
viņiem ir pilnas tiesības justies dusmīgiem!
Mazākas vai lielākas bēdas un depresija pēc seriāla beigām ir normāla parādība. Vajag ļaut sev izjust jebkuras emocijas, ko organisms prasa.
Nākamā stadija – tirgošanās – ir ļoti bīstama nodarbe fanu
prātiem, kuri nododas spēlei: kā būtu, ja... Kā būtu, ja viens no
varoņiem tomēr būtu palicis dzīvs vai arī – viņi abi tomēr būtu
apprecējušies? Nav nekādas jēgas to minēt un pārrakstīt seriāla
beigas pa savai modei – tas tikai liks gribēt ko vairāk un justies
vēl sliktāk, jo tam nav reālu atbilžu.
Mazākas vai lielākas bēdas un depresija pēc seriāla beigām ir
normāla parādība. Vajag ļaut sev izjust jebkuras emocijas, ko
organisms prasa. Iespējams, kāds bija ielicis seriālā ļoti daudz no
sevis, aizmirstot vai nespējot veltīt uzmanību reāliem notikumiem
savā dzīvē. Nu tas ir cauri, cilvēks sāk saprast, cik patētiski tas
tomēr ir bijis un ka īstā dzīve ir tur, ārā. Taču viņš to ir
atstājis novārtā, pats sevi labprātīgi izolējot no sabiedriskās
dzīves. Galvenais – atgriezties pie īstajām prioritātēm.
Agrāk vai vēlāk seriāla fans tomēr piedzīvo samierināšanos –
akceptē, ka iemīļotais laika kavēklis ir beidzies. Un parasti drīz
vien lūkojas pēc nākamā, kam veltīt savu kvēlo
pieķeršanos.
Tā ka – ja kāds izjutis ko līdzīgu kaunam vai pašnosodījumam par
savām dīvainajām skumjām pēc seriāla noslēguma, atcerieties, ka
neesat vienīgais! Viss labais nāk un iet, un nekas neturpinās
mūžīgi – īpaši jau televīzijā.
Seinfelda efekts
Kaut arī seriāla fināla trauma varētu šķist samērā jauns fenomens,
tomēr speciālisti pieļauj, ka šī parādība eksistē jau tik ilgi, cik
TV vispār translē drāmas un komēdijas sērijās. Piemēram, Amerikā
joprojām otrs augstākais reitings televīzijas vēsturē ir
emocionālajam divas stundas garajam finālam, ar ko 1983. gada
februārī pēc vairāk nekā 250 sērijām (ko TV kanāls CBS raidīja
vairāk nekā desmit gadus) beidzās tā dēvētā melnā komēdija par
Korejas kara ārstiem M*A*S*H*. Pēdējā sērija Uz redzēšanos, ardievu
un āmen, ko noskatījās rekordlielā 106 miljonu skatītāju
auditorija, bija notikums ar zemestrīcei līdzīgu efektu. Saskaņā ar
pilsētas leģendu tam sekoja kanalizācijas plūdi – tik daudz
skatītāju bija cietušies pie ekrāniem, ka pēc filmas beigām visi
metās uz tualeti, un Ņujorkas Sanitārais dienests reģistrēja visu
laiku lielāko ūdens patēriņu!
Pirmais nopietnais pētījums par seriāla fanu pārdzīvojumiem tika
veikts viņiem traģiskā laikā – 2008. gadā, kad streikoja Holivudas
scenāristi un Amerikā TV kanāliem nācās atcelt pašus populārākos
seriālus vai rādīt to atkārtojumus. Miljoniem fanu bija iedzīti
izmisumā un diskomfortā.
Aptaujājot vairāk nekā 400 jauniešu vecumā no 18 līdz 33 gadiem,
Ohaio Valsts universitātes komunikācijas profesore Emīlija
Moijere-Gusi atklāja: “Cilvēki, kas skatījās TV galvenokārt
kompānijas dēļ, izjuta vislielākās ciešanas, uz laiku zaudējot
savas iecienītās programmas.” Tomēr pārraižu trūkums nenoveda pie
tā, ka skatītāji vairāk dotos sabiedrībā, lai socializētos. Ap 40%
pētījuma dalībnieku tās aizvietoja ar citām mediju aktivitātēm,
piemēram, izmantoja internetu. Tikai 18% atzina, ka veltījuši
vairāk laika draugiem un ģimenei.
Fani pēc fināla ir daudz nomāktāki un bēdīgāki, ja jūt, ka stāstam vēl bija potenciāls, ka vēl varēja to turpināt, vai arī ja beigas ir neapmierinošas.
Ļoti lielu diskomfortu izjuta arī tie, kam bija izveidojusies
spēcīga saikne ar iemīļoto varoni, piemēram, Keriju Bredšovu no
seriāla Sekss un lielpilsēta. Šī saite ar seriālu tēliem parasti
sievietēm rodas dziļāka nekā vīriešiem. Tomēr profesore
Moijere-Gusi brīdina to neuztvert pārāk nopietni: “Lai arī vairāki
pētījuma dalībnieki izjuta īstas bēdas, zaudējot savas iemīļotās TV
pārraides, šīs bēdas nav salīdzināmas ar tām, kas rodas pēc reālas
attiecību pārtraukšanas. Daži aspekti attiecībās ar TV personāžiem
ir pielīdzināmi īstām attiecībām, tomēr to intensitāte parasti ir
daudz zemāka.”
Jaunā parādība tika nodēvēta par Seinfelda efektu – pēc amerikāņu
situāciju komēdijseriāla Seinfelds (1989–1998), kas atzīts par
vienu no labākajiem visu laiku ASV seriāliem un kultūras fenomenu.
Komiķis Džerijs Seinfelds – galvenais autors un varonis – pēc
deviņu gadu seriāla veidošanas nolēma to pārtraukt, kamēr tas vēl
atrodas popularitātes virsotnē, kaut arī NBC kanāls viņam piedāvāja
110 miljonus dolāru par desmito sezonu. Seriāla pēdējā sērija ir
visu laiku trešā skatītākā sērija ASV seriālu noslēguma sēriju
vidū, to vēroja vairāk nekā 76 miljoni cilvēku. Taču gan kritiķu,
gan fanu atsauksmes par finālu bija stipri pretrunīgas. Fanus
neapmierināja ne tikai pēkšņās beigas, bet arī galveno varoņu
liktenis – viņiem tiek piespriests cietumsods.
Divējāda reakcija
Psiholoģijas un TV eksperte Sintija Makveja no Glāzgovas
Kaledonijas universitātes izpētījusi, ka reakcija, ko izraisa kāda
seriāla beigas, ir divējāda. Pirmkārt, tā ir vilšanās, ko izjūt
vairākums skatītāju, kad zaudē savu iecienīto pārraidi, otrkārt, tā
ir īsta zaudējuma sajūta, ko pārdzīvo tie, kas šai programmai
pieķērušies pārlieku.
“Šķiet, tā ir galvenā problēma cilvēkiem, kas, iespējams, ir
mazliet kautrīgi un vientuļi un kam nav daudzveidīgas sabiedriskās
dzīves, un tad viņiem izveidojas spēcīga saikne ar kādu programmu,
īpaši ar tās varoņiem,” domā doktore Makveja. “Viņi iejūtas un
saistās ar šo varoni, līdzīgi kā ar kādu, ar ko dzīvojuši kopā
ilgāku laiku. Un tad, parādījušies dzīvojamās istabas stūrī daudzus
gadus, viņi pazūd, un tas var radīt patiesu tukšumu. Bieži vien,
pārraidei beidzoties, daudzi mēģina šo saiti aizvietot ar citām
programmām.”
Protams, zaudējumu var izjust arī tie, kas nav “kautrīgi vai
vientuļi”. Viņi parasti jūtas vīlušies, ka izklaide, kas tik ilgi
iepriecināja, vairs nav pieejama, bet tā jau ir vieglāk pārvarama
problēma. “Svarīgi nevainot televīziju par problēmām, kas ir pašiem
skatītājiem, kad viņi nespēj baudīt sabiedrisko dzīvi vai
attiecības. Vajadzētu meklēt citus risinājumus,” piebilst
Makveja.
Kad seriāls beidzas, patiesībā pa īstam tiek zaudēta biedrošanās, kas aptver šo zīmolu, bet ne pats zīmols.
Labāk laimīgas beigas!
Patiesībā seriālu veidotāji varētu taupīt savu fanu nervus un
noslēgt savus ražojumus ar tādām beigām, kas skatītājus netraumētu
vai vismaz samazinātu viņu neapmierinātību. Kā liecina Amerikas
universitātes pētnieku desmit gadu ilgais pētījums par seriālu
beigu ietekmi uz sabiedrību, labas beigas ir laimīgas beigas.
Banāli, bet fakts. Fani pēc fināla ir daudz nomāktāki un bēdīgāki,
ja jūt, ka stāstam vēl bija potenciāls, ka vēl varēja to turpināt,
vai arī ja beigas ir neapmierinošas. Savukārt viņiem tiek
aiztaupīti smagi pārdzīvojumi, ja seriāls beidzas ticami.
Piemēram, labs paņēmiens ir emocionāla atvadīšanās, aizsūtot
galvenos varoņus kaut kur tālu prom vai liekot viņiem sākt jaunu
dzīvi kā seriālā Draugi (1994–2004), kur seši galvenie varoņi devās
katrs savu ceļu. Klasiskas laimīgas beigas piedzīvoja Bafija pret
vampīriem (1997–2003) – ar pilnīgu uzvaru pār ļaunajiem spēkiem, kā
arī Sekss un lielpilsēta (1998–2004), galvenajai varonei Kerijai
galu galā apprecoties ar savu Lielisko vīrieti. Turpretī seriāla
Pazudušie (2004–2010) autori pamatīgi traumēja savus skatītājus ar
šokējošu finālu, atklājot, ka galvenie varoņi ir patiesībā miruši
un satikušies pēcnāves dzīvē. Arī Soprano ģimenes (1999–2007)
veidotāji papūlējās satriekt savus fanus, pēkšņi finālā aizliekot
ekrānam melnu bildi un atstājot visus neziņā, vai galvenais varonis
tika nogalināts vai ne; ļoti daudzi par to diskutē vēl tagad,
nespēdami samierināties.
Fanu klubiņa sabrukums
Jautājums – kas notiek ar patērētāju kolektīvo apziņu, tas ir, fanu
klubu, kad pēc seriāla fināla zūd centrs, uz ko fokusēties – arī
nodarbina pētnieku prātus. Ir daudz informācijas par to, kā
populāra seriāla zīmols rada ap sevi daudz apakškultūru, ietekmējot
sociālos tīklus, modi, valodu utt., bet tikpat kā nav pētīts, kas
notiek ar to visu, kad seriālam pienāk gals.
Amerikāņu pētnieki uzskata: seriāla zaudējumu izjūt ne tikai
konkrēts skatītājs, tas atsaucas arī sociālā un kultūras līmenī.
“Televīzija ierosina un uztur sociālas un kulturālas saites. TV
seriāli ir īpaši iedarbīgi, jo tie turpinās ilgi, sniedzot
skatītājiem iespēju domāt un apspriest to varoņus un sižetus ar
citiem skatītājiem,” domā Kristela Rasela, Amerikas universitātes
Kogoda Biznesa skolas mārketinga asociētā profesore. “Daudzas
sabiedriskās tendences, labākas vai sliktākas, dzimst no TV
seriāliem un kļūst par mūsu kultūras un dzīvesveida daļu reālajā
dzīvē.”
Kad seriāls beidzas, patiesībā pa īstam tiek zaudēta biedrošanās,
kas aptver šo zīmolu, bet ne pats zīmols. “Ja zīmols ir centrs
kādam skatītāju kolektīvam, tā beigas var izraisīt pilnīgu šā
kolektīva likvidēšanos vai vismaz tā pārmainīšanos neatgriezeniskā
veidā,” secina Rasela. Daudzi fani vissāpīgāk izjūt sava skatītāju
sociālā tīkla sabrukumu, kas līdz tam gadiem ilgi aktīvi darbojās,
pārspriežot jaunās sērijas.
Šīs unikālās kopienas, vai nu tās eksistē reālajā pasaulē
(piemēram, draugi, kas sapulcējas ik nedēļu, lai kopīgi noskatītos
iemīļoto pārraidi), vai arī virtuālajā (fanu forumi internetā, kas
ir katram sevi cienošam seriālam), pārstāv seriāla/zīmola spēku, un
tās nevar novērtēt par zemu. Sava pierastā seriāla zaudējums var
mudināt fanus rīkoties pat diezgan galēji, ja viņi jūt, ka viņu
iemīļotie draugi viņpus ekrāna tiek pamesti vai viņus gaida
priekšlaicīgs gals. Piemēram, kad producenti paziņoja par desmitiem
gadu ilgi raidītā amerikāņu seriāla Visi mani bērni (1970–2011)
beigšanu, dedzīgākie fani bija šokēti un sadusmoti. Viņi sapulcējās
un iesniedza petīciju raidkanālam; izveidoja interneta forumus, kur
apsprieda producentu nodevību. Tādējādi tika panākta seriāla
atdzimšana, šoreiz gan tikai interneta versijā, kas turpinājās līdz
2013. gadam. Galu galā faniem nācās pārdzīvot seriāla zaudējumu
otrreiz.
Fanu spēka apliecinājumu esam piedzīvojuši arī Latvijā, kad finanšu
trūkuma dēļ tika slēgts pašmāju seriāls Neprāta cena (2002–2006).
Pēc seriāla filmēšanas pārtraukšanas cits kanāls uzņēmās veidot
turpinājumu ar nosaukumu UgunsGrēks. Fani savu uzticību varoņiem
bija apliecinājuši unikālā veidā – īsā laikā saziedojot ap 34 000
latu.
Varbūt seriāls ir mūsdienu izplatītākā izklaide, varbūt – viens no
populārākajiem veidiem, kā aizbēgt no ikdienas problēmām citā
pasaulē. Problēma tikai tā, ka pēc tam grūti atbrīvoties no paša
seriāla.
Teksts: Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve”
Avots: www.kasjauns.lv