Kas vecākiem jāzina par stostīšanos jeb logoneirozi

Kas ir logoneiroze?

Logoneiroze jeb stostīšanās ir runas traucējums, kam par iemeslu ir elpošanas, balsenes, lūpu vai mēles muskuļu krampji. Stostīšanās visbiežāk izpaužas brīžos, kad cilvēks ir satraucies, bet mazinās, ja cilvēks paliek vienatnē, ir mierīgs vai problēmai netiek pievērsta uzmanība. 

Runājot par bērniem, šī problēma biežāk sākas 2 līdz 5 gadu vecumā, biežāk zēniem. Nereti bērni piedzīvo problēmas saasinājumu, uzsākot skolas gaitas, jo tā ir liela emocionālā slodze un pārdzīvojums. Ja stostīšanās skolas laikā pastiprinās, sākas tāds kā riņķa dancis – bieži vien skolasbiedri izsaka aizskarošas piezīmes, kas rada stresu un stostīšanos pastiprina, kas savukārt rada nervozitāti, bailes runāt, bērni kļūst viegli satraucami, nomākti, rodas mazvērtības apziņa. Mēdz parādīties arī ēstgribas un miega traucējumi. 

Ja bērns ir sācis stostīties, ļoti būtiska ir apkārtējo reakcija un uzvedība. Jāatceras, ka vecāku un citu apkārtējo cilvēku nepareiza izturēšanās var stostīšanos arī pastiprināt.

Kā rodas stostīšanās?

Stostīšanās var rasties pēc galvas traumām, arī pēc pārciestām infekcijas slimībām, taču daudz biežāki ir gadījumi, kad tas notiek psihiski traumējošu notikumu iespaidā, piemēram, pēkšņs pārbīlis, sods, atšķirtība no vecākiem, lielas bailes. Tik pat traumējoši var iedarboties ilgstoša stresa situācija, piemēram, regulāra iebiedēšana, šausmīga satura filmas vai sarunas, nākotnes notikumi, no kuriem bērns ļoti baidās. 

Logopēde Skramane stāsta par kādu gadījumu, kad puisēns sācis stostīties, jo baidījies publiski uzstāties Ziemassvētkos: “Manā praksē ir vairāki bērni, kuri sākuši stostīties, jo bērnudārzā bijušas ļoti stingras audzinātājas. Viens puisītis ļoti, ļoti sāka stostīties, jo viņam lika uzstāties Ziemassvētku eglītē. No stresa viņš pirms uzstāšanās bija palicis burtiski bez runas un pēc tam sācis stostīties. Vienmēr uzsveru, ka nevajag bērnus kaunināt, ja viņiem nesanāk dzejoli tik labi noskaitīt – tas ir audzinātājas ego un viņas ambīciju apmierināšana.” 

Ļoti bieži  bērniem stostīšanās parādās nozīmīgu pārmaiņu brīžos – uzsākot bērnudārza, vēlāk arī skolas gaitas, pārcelšanās uz dzīvi jaunā vietā, brālīša vai māsiņas ienākšana ģimenē (turklāt šie var būt priecīgi un ļoti gaidīti notikumi!), diemžēl arī vecāku šķiršanās. Dažkārt nav lielas nozīmes, vai pirms tam vecāki veikuši nopietnu darbu, lai bērnu pārmaiņām sagatavotu. 

Kā atpazīt stostīšanos?

Daudz vieglāk stostīšanos ārstēt ir gadījumos, kad tā sākas pamazām un tiek konstatēta laikus. Bieži logoneiroze sākas ar mēles galu, kas, ja netiek ārstēta, iet dziļāk. Tātad – kā atpazīt? Ja tā nav stostīšanās, kas rodas pēkšņa pārdzīvojuma rezultātā, tad stostīšanās tuvošanos parasti var iepriekš pamanīt. 
 

Logoneirozei ir ļoti dažādas izpausmes. Tā ne vienmēr ir vārda beigu atkārtošana, tāpat var atkārtot vārdu pirmos burtus, teikuma sākumu, pat visu teikumu. Tā kā logoneiroze ir neiroloģiska problēma, tad vārdu atkārtošana reti ir viena. Noteikti ir arī citas pazīmes, kas liecina par logoneirozi, jo reti neirozes dēļ tiek sarauts tikai kāds viens muskulis – bērns, iespējams, mirkšķina acis, varbūt satraukuma reizēs izteikti knibinās, virpina matus, aiztiek ausis, grauž nagus, nervozi glauda rokas, sākas čurāšana gultā.

Tomēr, jāatceras, ka starp šīm darbībām un stostīšanos nevar vilkt vienādības zīmi. Tāpat ir pierādīts, ka puišiem stostīšanās ir biežāk kā meitenēm, tajā pašā laikā puišiem ar to ir vieglāk tikt galā kā meitenēm. Meitenēm stostīšanās ir noturīgāka, un tas ir saistīts ar smadzeņu darbību. 

Arī aktīvie un kustīgie bērni stostās daudz retāk, jo viņi savu satraukumu un stresu būs realizējuši citādākā formā. 

Mēdz būt gadījumi, kad vecāki pat nenojauš, ka bērns stostās, piemēram, bērns sāk teikumu – ma, ma, mammu, iedod man konfekti. 

Tie bērni, kuriem ir “ēēēē” pauzes, arī, iespējams, pieder pie tiem, kuri stostās. Tajā pašā laikā tam par iemeslu var būt arī neliels vārdu krājums, un bērns vienkārši nespēj izdomāt sakāmo, tāpēc klusumu piepilda ar “ēēēē”.
 

Tāpat ir bērni, kuri runā ļoti ātri – kad viņi ir emocijās un strauji mēģina izteikt domu, nevar atrast īstos vārdus, iespējams, vārdu krājums vēl nav pietiekami plašs, tāpēc rodas tāda kā raustīšanās. Šādos brīžos bērnam vienkārši jāpaglauda muguriņa, ar viņu kopā mierīgi jāpasēž, lai nedaudz nomierinās, kamēr atrod vārdus domas izteikšanai. 
 

Tātad – ikvienā gadījumā situācija ir jāvērtē kopumā. Ja vecākiem ir aizdomas par stostīšanos, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka problēma pāries pati no sevis. 

Parasti tā nenotiek. Ir jādodas pie neirologa vai logopēda. Labāk lieku reizi aiziet, nekā problēmu ielaist. 

Kā ārstēt stostīšanos?

Logoneirozi pilnībā izārstēt nekad nevarēs, bet var samazināt vai pat “noņemt”, vienmēr paturot prātā, ka kādās dzīves situācijās problēma var atgriezties. 

Kopumā ārstēšana ir ilgstoša. Tas nozīmē, ka bērnam jāsamazina visa veida slodze, tai skaitā runas slodze, jānovērš uztraukumi. Jāievieš izteikts režīms, ar ko bērns var rēķināties. Jāizslēdz no ikdienas TV skatīšanās, ballīšu apmeklēšana vai tādu rīkošana mājās, jāizvairās no veikalu apmeklēšanas vai kinoteātriem. Ideālā variantā pāris mēnešus bērnu nelaist arī uz bērnudārzu. Un pēc kāda laika socializāciju atsākt pavisam lēnām un pamazām, iesākumā ejot uz rotaļlaukumu pie mājas, tad satikties ar kādiem vienaudžiem un pamazām atgriezties bērnudārzā – tad, kad liekas, ka patiešām viss ir atgriezies normālās robežās. 

Diemžēl, tikai pavisam, pavisam neliela daļa vecāku bērnam var nodrošināt šādu mierīgu režīmu. 

Apkārtējo reakcija

Ja bērns ir sācis stostīties, ļoti būtiska ir apkārtējo reakcija un uzvedība. Jāatceras, ka vecāku un citu apkārtējo cilvēku nepareiza izturēšanās var stostīšanos arī pastiprināt. Tas nozīmē, ka nedrīkst izvirzīt neizpildāmas prasības, piemēram, aicināt runāt pareizi, pievērst nevajadzīgu uzmanību runas defektiem, tāpat nekādā gadījumā nedrīkst izsmiet vai atdarināt. 
 

Ar bērnu, kas stostās, jārunā lēni, skaidri, precīzi izrunājot vārdus. 

Vingrinājumi

Mazākiem bērniem ieteicamas atbilstošas rotaļas, vecākiem bērniem – sarunas lēnā tempā, kā arī speciāli vingrinājumi, kas izpildāmi logopēda vadībā. 

Speciālists iemācīs pareizi elpot, kas patiesībā nav viegli. Starp citu, lielākā daļa cilvēku runā nepareizi – ievelk elpu, pasaka teikumu, tad gaisu izpūš. Pareizi būtu runāt izelpas laikā, kā to dara dziedot. Tāpēc bērniem, kuriem ir logoneiroze, ļoti ieteicams apmeklēt dziedāšanas nodarbības. Tās pilnībā neatrisinās problēmu, bet ar pareizo elpošanu, dziedāšanu, mierīgas vides radīšanu krampjus var mazināt. 

Tas gan, diemžēl, nenozīmē, ka dzīves laikā stresa situācijās stostīšanās neparādīsies.