Kas par pēcdzemdību depresiju ir jāzina ikvienai jaunajai mammai un tētim

Var būt grūti pieņemt pat ikdienišķus lēmumus, koncentrēties, pavājinās atmiņa un galvā šaudās negatīvas domas par sevi.

Pēdējo 20 gadu pētījumos atzīts, ka pēcdzemdību depresija ir izplatītākais emocionālais traucējums periodā pēc dzemdībām, no kura cieš 10–20% jauno māmiņu. Dažādās valstīs veiktie pētījumi ļauj secināt, ka no pēcdzemdību depresijas nav pasargātas nedz sievietes, kuras dzīvo siltajās klimatiskajās zonās, nedz arī tās, kas mīt ziemeļos, ne trūcīgās, ne bagātās valstīs. Situācija Latvijā visdrīzāk būtiski neatšķiras no pasaules tendencēm, tomēr paradoksālā kārtā Valsts statistikas „Pārskatā par psihiatriskām saslimšanām un psihiski slimo kontingentiem” fiksēts, ka 2013. gadā Latvijā ir reģistrēta tikai viena paciente, kura uzņemta uzskaitē ar diagnozi – pēcdzemdību depresija. Iespējams, daudzas māmiņas cieš no šiem emocionālajiem traucējumiem, bet nevēršas pēc palīdzības pie ārsta vai psihoterapeita, kā tas ir citur pasaulē. Un velti…

Ieilgusi mammas depresija ietekmē mazuļa emocionālo, fizisko un kognitīvo attīstību un, protams, skar attiecības ar partneri un pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī pazemina dzīves kvalitāti uz ilgu laiku.
 

Sievietei depresijā ir ļoti grūti veidot emocionāli ciešas attiecības ar zīdaini, atsaukties uz bērna signāliem un apmierināt viņa vajadzības. Ieilgusi mammas depresija ietekmē mazuļa emocionālo, fizisko un kognitīvo attīstību un, protams, skar attiecības ar partneri un pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī pazemina dzīves kvalitāti uz ilgu laiku.

Ieilgusi mammas depresija ietekmē mazuļa emocionālo, fizisko un kognitīvo attīstību un, protams, skar attiecības ar partneri un pārējiem ģimenes locekļiem, kā arī pazemina dzīves kvalitāti uz ilgu laiku.

Šobrīd atzīts, ka depresiju sievietes var izjust ne tikai pēc bērna piedzimšanas, bet jau gaidot viņu – grūtniecības laikā. Pēdējo desmitgažu pētījumu rezultāti liecina, ka arī daudzi vīrieši izjūt nozīmīgus depresijas simptomus vai klīnisku depresiju partneres grūtniecības laikā un pēc mazuļa nākšanas pasaulē.

 
Kā atpazīt depresijas pazīmes
Depresija ir ilgstošs psiholoģisks stāvoklis, kam raksturīgs nomākts garastāvoklis, grūtības koncentrēties un iesaistīties ikdienas aktivitātēs visdažādākajās jomās. Depresija nav tas pats, kas slikts garastāvoklis. Slikts garastāvoklis nāk un iet. Ja cilvēks piedzīvo depresiju, tad vismaz divas nedēļas pēc kārtas jūtas nomākts, bez enerģijas un gandrīz nemaz vairs nespēj priecāties par lietām, kuras pirms tam sagādāja prieku. Dažreiz depresīvas izjūtas pēc bērna piedzimšanas jauc ar normālu adaptēšanos jaunajai situācijai. Mātes loma vēl nav apgūta, strauji mainīgais un neparedzamais dzīves ritms var izraisīt nemieru, miega problēmas un trauksmi, tomēr šim stāvoklim būtu jāpāriet apmēram divu nedēļu laikā.

Pēcdzemdību depresijai ir vairākas izpausmes – pēcdzemdību nomāktība, pēcdzemdību depresija, pēcdzemdību psihoze.


Pēcdzemdību nomāktība ir plaši izplatīta parādība sievietēm visā pasaulē un dažādās kultūrās. Latviešiem šo posmu tradicionāli mēdz saukt par „raudamdienām”, Fidži salās par natadoku nivasucu, angliski runājošajās zemēs par baby blues. Pēcdzemdību nomāktību piedzīvo līdz pat 80% sieviešu. Grūtsirdība izpaužas kā raudulīgums, pārmērīgs jūtīgums, grūtības koncentrēties, mainīgs noskaņojums. Šis stāvoklis parasti pāriet dažu dienu laikā bez īpašas ārstēšanas, bet jaunajai māmiņai šajā laikā nepieciešams atbalsts un iejūtīga attieksme no apkārtējiem.

Pēcdzemdību psihoze ir ārkārtīgi rets sarežģījums (apmēram 1 sievietei no 500 vai vēl retāk), kas parasti sākas ļoti strauji pirmajās pāris nedēļās pēc dzemdībām. Šis ir ļoti nopietns veselības traucējums un prasa neatliekamu medicīnisku palīdzību. Pēcdzemdību psihozei raksturīgs, ka sieviete zaudē saikni ar realitāti, kas var būt bīstami viņai pašai un arī mazulim. Tieši šīs psihozes rezultātā mammas mēdz pamest savus bērnus vai izdarīt pašnāvību. Visbiežāk šie veselības sarežģījumi piemeklē sievietes, kurām jau iepriekš ir bijuši psihiski traucējumi, piemēram, bipolārie traucējumi.



Pēcdzemdību depresija. Pēcdzemdību depresiju piedzīvo apmēram 10–20% sieviešu un arī 11% vīriešu. Latvijā veiktā pētījumā trijos posmos piedalījās 258 vecāku pāri grūtniecības trešajā trimestrī, trīs un sešus mēnešus pēc bērna piedzimšanas. Rezultāti rāda, ka 9,75% pētījuma dalībnieču norādīja punktu skaitu ≥ 13, kas nozīmē vērā ņemamus depresijas simptomus grūtniecības trešā trimestra laikā, bet 8,9% un 8,1% sieviešu norādīja ievērojamus depresijas simptomus trīs un sešus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, un gandrīz 3% vīriešu norādīja šādus depresijas simptomus visos trijos mērījuma posmos. Jāatzīmē, ka šā pētījuma dalībnieki bija zema riska grupa. 

Pēcdzemdību depresiju apkārtējie mēdz dēvēt par slinkumu, kā arī paust neizpratni, kā situācijā, kad jājūtas tikai laimīgai, sieviete tā nejūtas.

Visbiežāk pēcdzemdību depresija sākas 2–6 nedēļas pēc dzemdībām, bet tas var notikt jebkurā laikā bērna pirmajā dzīves gadā. Šai depresijai ir daudz veicinošo faktoru, kuru vidū nav viena noteicošā, drīzāk – tie katrā individuālā situācijā kombinējas. Pēcdzemdību depresija var attīstīties jebkurai sievietei, neatkarīgi no sociālā stāvokļa, izglītības, partneru attiecībām.

Pēcdzemdību depresijas riska faktori
Lai arī pēcdzemdību depresija var skart jebkuru sievieti, ir vairāki riska faktori, kas paaugstina šo iespēju [8]:

• ļoti jaunas māmiņas, kuras dzemdējušas pusaudžu vecumā līdz pilngadības sasniegšanai;
• bērnībā pieredzēta fiziska un īpaši seksuāla vardarbība;
• vecāku nāve, ko meitene piedzīvojusi līdz 10 gadu vecumam;
• sliktas, vardarbīgas un neatbalstošas partnerattiecības ģimenē;
• nepietiekams vai zems sociālais atbalsts;
• kritiski notikumi pēc dzemdībām (piemēram, darba zaudējums partnerim, šķiršanās, tuvinieka nāve u.c.);
• emocionāli traumējoša dzemdību pieredze;
• hormonālais disbalanss pēc dzemdībām, kā arī vairogdziedzera darbības traucējumi;
• zems sociāli ekonomiskās dzīves līmenis;
• depresija pašas jaunās mātes vai ģimenes anamnēzē – depresija vecākiem;
• trauksme un nosliece uz perfekcionismu; nereālas gaidas pret sevi, bērnu vai jauno situāciju.

 
Nepietiekams miegs un nogurums, īpaši prasīgs un grūti nomierināms mazulis var pastiprināt iespēju izjust vērā ņemamus depresijas simptomus. Daļēji šo traucējumu izraisa bioloģiski faktori – straujās hormonālās izmaiņas pēc dzemdībām (tieši to dēļ pēcdzemdību skumjas ir raksturīgas gandrīz 80% sieviešu) –, bet daļēji arī emocionāli un sociāli faktori. Var teikt, ka depresijas attīstību sekmē cēloņu kopums.
 
 
Kāpēc nemeklē palīdzību?
Sabiedrības nostāja jautājumos, kas saistīti ar pēcdzemdību depresiju un depresiju vispār, joprojām nereti ir pilni aizspriedumu un nolieguma. Pēcdzemdību depresiju apkārtējie mēdz dēvēt par slinkumu, tiek arī pausta neizpratne, kā situācijā, kad jājūtas tikai laimīgai, sieviete tā nejūtas. Vecākās paaudzes sievietes nereti uzsver to, cik mūsdienās jaunajiem vecākiem ir viegli un cik grūti bija viņām, un neiedziļinās jaunās māmiņas it kā nepamatotās izjūtās. „Kā tu vari būt nelaimīga, ja viss ir kārtībā, bērns vesels, pati vesela un nekā netrūkst?” – tik bieži nākas dzirdēt tieši šādu nostāju no ģimenes locekļu un apkārtējo puses. Un mammas nevēlas saņemt nosodījumu, būt kaut kādā veidā „sliktas”, līdz ar to savu emocionālo stāvokli no citiem sāk slēpt. Diemžēl tas situāciju tikai pasliktina. 

Ja sieviete nesaņem atbalstu no ģimenes, partnera un sabiedrības, tas sekmē nomāktību, izolēšanos un rezultātā var attīstīties depresija. Turklāt atbalstam jābūt gan mājas darbu veikšanā, gan emocionāli – uzklausot jaunās māmiņas raizes, iedrošinot viņu, nevis pamācot, bakstot vai pārmetot.  

 
Depresija ietekmē jūtas, domāšanu un uzvedību
Depresijas simptomus var iedalīt trīs grupās: jūtu sfēra, domāšana un uzvedības sfēra.
Sieviete izjūt pastāvīgi (lielāko dienas daļu, gandrīz katru dienu, vismaz divas nedēļas pēc kārtas) nomāktu garastāvokli, aizkaitināmību, raudulīgumu, skumjas, vainas, kauna un bezcerības, bezjēdzīguma izjūtu. 
Arī domāšanas procesi mēdz būt apgrūtināti. Var būt grūti pieņemt pat ikdienišķus lēmumus, koncentrēties, pavājinās atmiņa un galvā šaudās negatīvas domas par sevi („esmu slikta mamma, jo bērns raud un es nemāku viņu nomierināt”), par pasauli („neviens mani nesaprot”) un par nākotni („nekas nemainīsies”). Visai bieži negatīvās domas saistās ar mātes lomu („esmu slikta mamma”), dažreiz galvā var ienākt domas par to, ka nav vērts dzīvot, var rasties bailes, ka varētu nodarīt pāri savam mazulim. Sievietes parasti ļoti bīstas ar kādu runāt par savām domām un jūtām, dažreiz baidās, ka sajuks prātā vai notiks kaut kas nekontrolējams. Rezultātā jaunā māmiņa norobežojas no citiem cilvēkiem un jūtas arvien sliktāk.

 Depresijai ir vairākas smaguma pakāpes, un katrai ir sava palīdzības taktika un iespējamie risinājumi, kas jāizvērtē, ņemot vērā konkrētās sievietes individuālo stāvokli.

Mainās arī uzvedība. Parasti mammas savu slikto pašsajūtu cenšas kompensēt, nemitīgi darbojoties ar mazuli, kas izpaužas kā hiperaprūpe, vai arī ar grūtībām veido ar viņu attiecības – neveido acu kontaktu, neņem rokās, nebaro ar krūti. Var parādīties miega vai ēstgribas traucējumi, zūd interese par ikdienas aktivitātēm un nodarbēm, sievietei var būt grūti par sevi parūpēties. Nereti viņa ātri aizsvilstas, dusmojas uz mazuli vai partneri.

 
Palīdz ar atbalstu, terapiju un medikamentiem 
Pēcdzemdību depresija nav izlaidība, slinkums vai nespēja saņemties (pamēģiniet saņemties, kad jums sāp vēders). Tas ir traucējums, kas ir tikpat mokošs kā plaušu karsonis vai lauzta kāja, un to nevar pārvarēt ar gribasspēku. Tāpēc ir ļoti svarīgi pēc iespējas drīz meklēt palīdzību! Svarīgi pašai sievietei un viņas ģimenei atpazīt pēcdzemdību depresijas simptomus, savu iespēju robežās rūpēties par savu labsajūtu un laikus meklēt profesionāļu palīdzību. Ja traucējumi parādās drīz pēc dzemdībām, var vērsties pie vecmātes, kas aprūpējusi sievieti gaidību laikā, vai doties pie ģimenes ārsta. Var vērsties pie psihologa vai psihoterapeita (pārliecinieties, ka viņš strādā ar cilvēkiem, kuriem ir pēcdzemdību depresija), vai psihiatra. 
 

Depresijas smaguma pakāpes
Dažreiz sievietes, kuras cieš no depresijas, nemeklē profesionāļu palīdzību, domājot, ka būs jālieto medikamenti un viņas nevarēs barot mazuli ar krūti. Depresijai ir vairākas smaguma pakāpes, un katrai ir sava palīdzības taktika un iespējamie risinājumi, kas jāizvērtē, ņemot vērā konkrētās sievietes individuālo stāvokli.
 
Viegla depresija var pāriet, ja māmiņa saņem pietiekamu sociālu un psiholoģisku palīdzību. Psihosociālā palīdzība ietver atbalstu bez medikamentozas iejaukšanās un vērsta uz to, lai mainītu sievietes domāšanu, uzvedību, attiecības un vidi (rēķinoties ar kultūrvidi). Konsultēšana var ietvert dažādus veidus, bet pamatā ir atbalstoša uzklausīšana, praktiska problēmu risināšana un informācijas sniegšana. Ļoti būtiski ir saņemt vienaudžu atbalstu – atbalsta grupās klātienē un internetā, no brīvprātīgajām atbalsta sniedzējām, arī dūlām, PEP mammām un izmantojot citus resursus. Pateicoties pirms un pēcdzemdību depresijas atbalsta biedrības „Debesmanna.com” aktivitātēm, arī Latvijā pieejams arvien plašāks atbalsts sievietēm, kuras izjutušas depresiju, gaidot mazuli vai pēc viņa piedzimšanas.

Šobrīd atzīts, ka depresiju sievietes var izjust ne tikai pēc bērna piedzimšanas, bet jau gaidot viņu – grūtniecības laikā. 

Vidēji smagas depresijas gadījumos noteikti būtu jāmeklē speciālista atbalsts. Psihologs vai psihoterapeits būs jāapmeklē 10–20 reižu (dažreiz arī mazāk vai vairāk), un var būt nepieciešams kādu laiku lietot medikamentus (zāļu nepieciešamību un devas izvērtē tikai ārsts). 

Pasaulē pētījumos plaši atzīts palīdzības veids depresijas mazināšanai ir kognitīvi biheiviorālā psihoterapija – KBT. To plaši izmanto arī, lai palīdzētu tiem, kas cieš no pēcdzemdību depresijas. Šajā pieejā terapeits palīdz cilvēkam iemācīties izprast tos domāšanas modeļus, kas veicina depresiju, un mainīt tos uz efektīvākiem (piemēram, iemācīties situāciju novērtēt racionāli, nevis emocionāli, novērtēt no dažādām pusēm). KBT iekļauj arī citas metodes, kas palīdz mazināt depresiju, piemēram, apmāca relaksācijas metodes, stresa menedžmentu un problēmu risināšanas metodes.  

Ja ārsts sievietei ir noteicis diagnozi „smaga depresija”, tad nepieciešama medikamentoza palīdzība. Sieviete smagā pēcdzemdību depresijā parasti nespēj veikt mātes pienākumus vai to dara ar ievērojamām grūtībām, tāpēc rūpes par mazuli uz kādu laiku lielākoties jāuzņemas partnerim vai citiem cilvēkiem. 

Kā palīdzēt sev pašai
Jauno dzīves situāciju – „esmu mamma” – vieglāk pieņemt, ja domāsi racionāli un necentīsies būt ideāla.
 
Kā rīkoties:

•  dienu padari pēc iespējas vienkāršāku; dari tikai nepieciešamākos darbus, aprūpējot sevi un bērnu;
•  lūdz atbalstu no tuviniekiem, partnera, vecākiem, draugiem;
•  izvairies no cilvēkiem, kuri kritizē un ar kuriem saskarsmē jūties kā slikta māte;
•  aprunājies par savām izjūtām ar kādu sev tuvu cilvēku;
•  katru dienu atrodi laiku tikai sev (kaut vai 15 minūtes), kad dari lietas, kuras tevi iepriecina;
•  katru dienu dodies vismaz nelielā pastaigā, iespēju robežās vingro;
•  iesaisties sociālajā dzīvē, jauno māmiņu diskusijās un atbalsta grupās;
•  ēd regulāras, nelielas maltītes;
•  samīļo mazuli, veic viņam vieglu masāžu (paglāsti viņu);
•  ievēro to, kas tev izdodas kā jaunajai mātei, un novērtē to.

Atbildi uz kontroljautājumiem!
Uzdod sev divus jautājumus. Ja atbildes ir pozitīvas, pārrunā savas izjūtas ar kādu uzticamu personu. Ja divu nedēļu laikā šīs izjūtas nepāriet, meklē profesionāļa palīdzību. Svarīgi! Pozitīvas atbildes uz šiem jautājumiem nenozīmē, ka tev noteikti ir pēcdzemdību depresija! Tomēr tās var norādīt, ka tev šobrīd ir nepieciešams papildu atbalsts un palīdzība. 
 
Vai pagājušā mēneša laikā tu bieži juties nomākta, bezpalīdzīga vai bēdīga? 

Vai pagājušā mēneša laikā tu bieži juti, ka negūsti nekādu prieku vai patiku no lietām vai nodarbēm, kuras agrāk tevi iepriecināja?

Izmantota informācija no avotiem:

O’Hara, M. W.; Wisner, K. L.; Asher, N.; Asher, H. (2014). Perinatal mental illness:  Definition, description and aetiology. Best Practice & Research Clinical 

• obstetrics and Gynaecology 28, 3–12.
• Slimību profilakses un kontroles centrs (2014). Valsts statistikas pārskats „Pārskats par psihiatriskām saslimšanām un psihiski slimo kontingentiem”. Pieejams: (skatīts: 12.10.2014.).
• Marcus, S. M. (2009). Depression during pregnancy: rates, risks and consequences. Canadian Journal of Clinical Pharmacology, 16 (1), 15–22.
• Field, T. (2011). Prenatal depression effects on early development: A review. Infant Behavior and Development, 34 (1), 1–14.
• Paulson, J. F.; Bazemore, S. D. (2010). Prenatal and postpartum depression in fathers and its association with maternal depression. A meta-analysis. JAMA, 303 (19), 1961–1969.
• Zande, D. (2014). Depresijas simptomi vecākiem grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, sociālais atbalsts un zīdaiņa temperaments. Promocijas darbs (nepublicēts materiāls).
• Cox, J. L.; Holden, J. M.; Sagovsky, R. (1987). Detection of postnatal depression. Development of the 10-item Edinburgh Postnatal Depression Scale. Br J Psychiatry, Suppl, 150, 782–786. 
•  
• Lancaster, C. A.; Gold, J.; Flynn, A. H.; Yoo, H.; Marcus, S. M.; Davis, M. (2010). Risk factors for depressive symptoms during pregnancy: a systematic review. American Journal of Obstetrics & Gynecology, 202 (1), 5–14.
• Mann, R.; Gilbody, S. (2011). Validity of two case finding questions to detect postnatal depression: a review of diagnostic test accuracy. Journal of Affective Disorders, 133 (3), 388–397. 

Žurnāls "Mammām un Tētiem" iznāk 4 reizes gadā, un to bez maksas topošie un jaunie vecāki var saņemt pie ārstiem un dzemdību namos visā Latvijā. Tāpat šo žurnālu bez maksas vari lasīt Mammamuntetiem.lv sadaļā Mūsu izdevumi. Žurnāla izdevējs ir portāls Mammamuntetiem.lv un nodibinājums "Fonds Mammām un Tētiem".