Kā sadzīvot un uzvarēt krūts vēzi ne tikai fiziski, bet arī garīgi

Kāpēc tas notika ar mani, kā es dzīvošu tālāk, vai varēšu uzveikt slimību, vai saņemšu atbalstu no tuviniekiem?
Šos jautājumus uzdod katrs, kas kaut reizi sastapies ar onkoloģisko diagnozi. Krūts vēža diagnoze ir viens no spēcīgākajiem stresa faktoriem.  Daudzi pētnieki šīs diagnozes uzstādīšanu uzskata par  „visspēcīgāko stresu”, „sevišķu psiholoģiskās traumas veidu, kas saistās ar spēcīgu psihes kairinājumu”, „dubulto psihisko traumu”, īpaši gadījumos, kad pastāv nepieciešamība izņemt  krūts  dziedzeri.  Šo situāciju pasliktina arī operācijas nepieciešamība, kas maina sievietes uztveri par savu ķermeni un  reizē arī seksuālo pievilcību.

 Pēc ziņām par diagnozi un šoka, kas saistās ar to, lielākā daļa sieviešu piedzīvo pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, ir nepieciešams iziet cauri smagam ārstēšanas procesam un turpināt dzīvot ģimenē, strādāt darbā, neskatoties uz sekām, bet, no otras puses, ir grūti samierināties un pieņemt kropļojošu operāciju (krūts noņemšana), kas ir milzīgs trieciens katrai sievietei. 

Diagnozes apzināšanās saistās ar lielām sievietes ciešanām. Tipiski tas izpaužas kā nemiers, trauksme, kas dažreiz pāriet bailēs, pilnīgas bezcerības un dzīves bezjēdzības sajūtā vai  domās par neizbēgamu ātru un mokošu nāvi. Cita veida reakcija izpaužas grūtsirdības un ļaunuma pilnā garastāvoklī. Slimnieki kļūst nomākti, aizkaitināmi, naidīgi, dažreiz  bez jebkāda iemesla māc  akūtas dusmu lēkmes, kuras var pavadīt agresija, kas ir vērsta pret tuvākajiem (ģimeni, kolēģiem, medicīnisko personālu).

Sievietei, kurai ir noteikts krūts vēzis, ir nepieciešams radu un draugu atbalsts, kā arī profesionāla psiholoģiska palīdzība. Ģimenes locekļi parasti baidās, ka sarunas par slimību tikai sarežģīs situāciju un vēl vairāk satrauks slimo sievieti. Patiesībā ir pilnīgi pretēji. 

Problēmas izrunāšana skaļi palīdz noņemt stresu un mazina spriedzi. Ļoti svarīgi, lai tādā brīdī blakus ir cilvēks, ar kuru var dalīt šīs sāpīgās jūtas un atrast iekšējos resursus situācijas pārvarēšanai. No diagnozes uzstādīšanas brīža sieviete un viņas tuvinieki var griezties pēc palīdzības atbalsta grupās onkoloģiski slimajiem un viņu ģimenēm, kā arī saņemt individuāla konsultācijas pie psihoterapeita.

Caur dusmām un depresiju līdz slimības pieņemšanai un uzveikšanai?
Sieviete nonāk līdz slimības pieņemšanai caur noliegšanu, dusmu, kaulēšanās un depresijas stadijām. Tikai tad aktuāls kļūst uzdevums mobilizēt visus organisma spēkus cīņai ar vēzi. Balstoties uz holistisku pieeju personībai un slimības izpratnei, var apgalvot, ka emocionālajam un domu noskaņojumam ir ļoti svarīga nozīme slimības pārvarēšanā.
Bezpalīdzības sajūta, atteikšanās no cīņas ir emocionāla reakcija, kas noved pie fizioloģiskām izmaiņām, nomācot dabisko cilvēka organisma aizsargspēju (imunitāti). Lielākais vairums uzskata, ka dziedināšana ir tas, ko dara ar mums, kad parādās dažādas veselības problēmas, bet mūsu atbildība ir tikai par ārsta apmeklējumu, kurš mūs izārstēs. Zināmā mērā tā ir, bet ne tikai.  Mēs ietekmējam savu veselību  ar savām idejām, jūtām un attieksmi pret dzīvi. Turklāt cilvēka organisma reakcija uz ārstēšanu ir atkarīga no ticības veiksmīgam rezultātam un uzticības ārstam. 

 Atšķirība starp pacientēm, kuras izveseļojas un tām, kuras to nespēj izdarīt, lielā mērā ir atkarīga no attieksmes un ticības, ka viņas spēs ietekmēt atveseļošanos. Tas ir jautājums par atveseļošanās motivāciju. 

Sapratne, cik lielā mērā slimnieks var ietekmēt savu veselību un slimību, ir pirmais solis ceļā uz izveseļošanos! Pats galvenais ir dzīvotgriba! Svarīgi ir cerēt uz labāko un ticēt savām spējām  uzveikt slimību! 
Sabiedrības uzskati
Sabiedrībā valda pozitīvi un negatīvi uzskati saistībā ar vēzi. Negatīvie uzskati – vēzis nozīmē nāvi; vēzis uzbrūk cilvēkam un ar viņu cīnīties ir bezjēdzīgi; jebkura ārstēšana ir sāpīga un neefektīva, un parasti to pavada smagi, nevēlami blakusefekti. Pozitīvie uzskati – vēzis ne vienmēr ir nāvējošs. Pēc onkologu domām, krūts vēzis pieder pie saslimšanas, kuru var izārstēt līdz „pilnīgai pacienta bioloģiskai atveseļošanai”, jo personīgie iekšējie resursi palīdz cīnīties ar vēzi; medicīna ir attīstījusies un katru gadu vēža ārstēšanas metodes tiek uzlabotas.

Ja ir paniskas bailes no diagnozes un niecīga ticība savām spējām slimību uzveikt, veselība pasliktināsies tik strauji, ka mulsinās pat speciālistus.  Visvairāk slimības iznākumu ietekmē negatīva vai pozitīva attieksme. Neveiksmes gaidīšana noved pie neveiksmes. Noteikta vēlme ietekmē ārstēšanas rezultātu, bet arī sabiedrības uzskati par vēzi iedarbojas spēcīgi. Tie var palielināt bezpalīdzības sajūtu, sniegt cerību un ticību pozitīvam iznākumam un vairot spēku cīņai ar šo slimību.

Otrais  psiholoģiskā šoka vilnis – ko darīt pēc tam, kad vēzis uzvarēts?
Pēc operācijas un citām agresīvām ārstēšanas metodēm, sievieti, kura pārnākusi mājās ar  nesimpātisku šuvi krūts vietā, novārdzināta un nespējīga veikt mājas darbus,  pārņem otrais psiholoģiskā šoka stāvoklis. Tas, pēc viņas domām, atņem jebkuru cerību jebkad atgriezties pie iepriekšējās dzīves. 

Onkologi šo situāciju sauc par psiholoģisko kollapsu, jo mastektomija „izsit” vairumu sieviešu no ierastā stāvokļa un noved pie psihes un dzīves veida izmaiņām. Sievietēm, kas pārcietušas mastektomiju, bieži novēro aizkavētus emocionālos pārdzīvojumus. Slimnieces, ejot cauri diagnozes uzzināšanai, operācijai, ķīmijterapijai, radioloģijai turas neiekrītot depresīvā stāvoklī.  Taču pēc saņemtās ārstēšanas, intensīva kontakta ar ārstiem, analizējot pagājušos notikumus,  pēkšņi sajūt stipru trauksmi, satraukumu, raudulīgumu, nekontrolētas dusmu lēkmes un aizkaitināmību. 

Tā notiek, jo pacientes, uzzinot diagnozi, mobilizē savus spēkus cīņai ar slimību, bet garīgos pārdzīvojumus atliek uz vēlāku laiku. Un, kad ilglaicīgā ārstēšana tuvojas noslēgumam, aizturētās emocijas laužas uz āru. 

Tādā krīzes situācijā sievietei  ir nepieciešams izmainīt dzīves pozīciju, pārskatot savas attiecības ar apkārtējo pasauli, vērtības, kas līdz šim pastāvējušas. Atbalsta grupas slimniecēm un viņu ģimenēm, savlaicīga psiholoģiskā palīdzība var samazināt psiholoģisko un psihopatoloģisko reakciju rašanos.

Šādā situācijā nokļuvušām sievietēm var piedāvāt salīdzinājumu ar atgriešanos no kara. Viņām jāsāk apsvērt jaunas dzīves iespējas. Vai viņas gribēja vai nē, bet jaunā dzīve ir pienākusi,  un viņām no tās ir jāpaņem viss. Ir jāpieņem lēmums, vai zaudējums Jūs iznīcinās vai padarīs stiprākas.

Cilvēks sāk savu dzīvi vērtēt tad, kad stāv bezdibeņa malā. Ja nesen jūs dzirdējāt no ārsta šausmīgo diagnozi – krūts dziedzera vēzis, tad tikai jūs patiešām zināt, cik dzīve ir skaista. Un pienāks diena, kad jautājumu – kāpēc tas notika ar mani –   nomainīs jautājums –  kā man iziet no šīs traģēdijas  kā jaunam cilvēkam? Tas, ko  esmu pārcietusi,  ir smags pārbaudījums manā dzīvē. Varbūt pats sliktākais, kas ar mani ir noticis. Bet tas nav pasaules gals. Man var vēl būt pilnvērtīga un cienīga dzīve. Nelaime daudz ko man iemācīja, un no tās es iziešu daudz labāks cilvēks, nekā biju agrāk. 

To pateikt ir grūti, pat domāt ir grūti. Bet šis mērķis ir prātīgs un sasniedzams. Ir svarīgi saprast galveno – jūs esat cīnītājas, jo izdzīvots ir tas, ko cits varbūt nebūtu spējīgs izdarīt nedz fiziski, nedz emocionāli. Cīņā ar vēzi uzvar ne katrs, ja jums tas  ir izdevies, tad ir jāturpina iet uz priekšu! 

Sastādiet nākotnes mērķus! 
Dzīves plāns ir pašas dzīves pierādījums. Jauni mērķi rosina iet uz priekšu un sasniegt iecerēto. Tas viss ceļ pašvērtējumu un ticību saviem spēkiem. Kamēr jūs neatgūstat garīgos un fiziskos spēkus, sāciet ar maziem mērķiem, plāniem nākamajai dienai, saistītiem ar pareizu dienas režīmu, ēšanu, ārstniecisko fizkultūru, sekojiet savam ārējam izskatam, dariet darbus, kas sagādā prieku, atcerieties savas aizraušanās un hobijus!  Nevajag sevi izolēt no dzīves un citiem cilvēkiem.

Kā tikt galā ar bailēm?

 Jums var traucēt bailes no recidīva jeb slimības atgriešanās. Kā tik galā ar šīm bailēm? Pirmkārt, tās  ir jāpieņem, lai arī ir grūti atgriezties pie iepriekšējās dzīves uztveres. Vajag uz to reaģēt un pieņemt darbības, lai ar to tiktu galā. Šīs bailes var apspriest ar psihoterapeitu. Var pievienoties atbalsta grupai sievietēm ar krūts vēzi (biedrība ”Vita”, kurā darbojas sievietes – brīvprātīgās, kuras ir pārcietušas mastektomiju). Šī ir vieta, kur jūs varat dalīties par savu satraukumu ar citām sievietēm, kuras saprot visu, kam jūs gājāt cauri. Ja jums nav ērti tikties klātienē ar atbalsta grupas cilvēkiem, varat kontaktēties forumos, lasīt grāmatas, kurās savu pozitīvo pieredzi aprakstījušas krūts vēzi uzveikušas sievietes. 

Vai kādreiz pienāks diena, kad nedomāsiet par krūts vēzi? Jā, tas ir iespējams. Laiks ir dziednieks. Katrs nākamais gājiens uz pārbaudi pie onkologa ar pozitīvu rezultātu jūs mierinās. Laiks ārstē, bet ne pats par sevi. Tas ir laiks, kurš piepildīts ar „pareizajām” domām un darbiem!
Lai veicinātu sieviešu informētību par savlaicīgu krūts veselības pārbaužu nepieciešamību, jau piekto gadu norit kampaņa „Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!”
Kampaņa ik gadu aicina sievietes vecumā no 50 – 69 gadiem (riska grupa ar paaugstinātu krūts vēža risku) izmantot Valsts sniegto iespēju bez maksas reizi divos gados veikt krūts izmeklējumu ar mamogrāfijas metodi, kā arī atgādina par regulārām ikmēneša krūts pašpārbaudēm.  
Akcija atklāta 10.aprīlī un noslēgsies 23.maijā, krūts veselības dienā. Jau no plkst. 13.00 pie Brīvības pieminekļa notiks informatīvi izklaidējošs pasākums, kas noslēgies ar solidaritātes gājienu „Ejam kopā, lai dzīvotu!” plkt.14.30 no Brīvības pieminekļa līdz „Arēna Rīga”, kur pēcāk norisināsies labdarības basketbola spēle starp Latvijas un Ķīnas sieviešu izlasēm.
Plašāka informācija: www.pārbaudikrūtis.lv.
www.facebook.com/laidzivotu
www.draugiem.lv/lai_dzivotu

Informāciju sagatavoja : 
Divi Gani – sabiedriskās attiecības