Skarbs ārsta redzējums par jauniešu alkoholismu
„Pašķirstījis savas dzīves grāmatas sākuma lappuses, atskārtu, ka tikai vieglā piekļūšana pie glāzītes novedusi mani līdz kārei pēc tās. Tici man, tikai samērā nedaudziem alkoholisms ir jau iedzimts. Par alkoholiķi es uzskatu cilvēku, kura organisms vairs nevar iztikt bez dzeršanas un kurš nepretodamies paļaujas šai tieksmei. Lielākā tiesa pieraduma dzērāju sākumā nemaz nav kārojuši pēc alkohola, gluži otrādi – jutuši riebumu pret to. Ne jau pirmā, ne arī divdesmitā vai simtā glāzīte iesvēlusi viņos šo kāri. Viņi vienkārši ir iemācījušies dzert...”(1)
Šī ir viena no skaudrajām un patiesajām, savā pieredzē balstītajām
amerikāņu rakstnieka Džeka Londona atziņām, ko tas ir paudis
autobiogrāfiskajā stāstā „Džons Miežagrauds”. Savas īsās un
vētrainās dzīves laikā Londons vairākkārt mēģināja pārtraukt
alkohola lietošanu, pie kura bija pieradinājies ļoti agrā jaunībā,
tomēr ne pārāk veiksmīgi. Rakstnieks nomira vēl visai jauns būdams
- 40 gadu vecumā. Daļēji dēļ alkoholisma radītām kaitēm.
Kas ir tie iemesli, kuru dēļ jaunieši pārvar riebumu pret alkoholu
un, kā izsakās Džeks Londons, „iemācās” dzert? Negribētos tagad tos
visus uzskaitīt. Nosaukšu tikai, manuprāt, galveno – mērena
alkohola lietošana rietumnieciski orientētās sabiedrībās diemžēl
tiek uzskatīta par tradicionālu vērtību, pret kuru atšķirībā,
piemēram, no narkomānijas, neviens tā īpaši pat nevēršas.
Degvīns lielos daudzumus ir slikti, šampanietis mazos
daudzumos ir labi. Šādā primitīvā un ironiskā formā
iespējams raksturot duālo, varētu pat teikt stipri liekulīgo
sabiedrības vairākuma attieksmi pret alkohola lietošanu. Ne labi,
ne slikti. Ne jā, ne nē. Ne balts, ne melns. Tad nu nav jābrīnās,
ka jaunieši, sākot lietot alkoholu, cenšas atdarināt pieaugušos
savā maksimālismā tos nereti pat pārspējot.
Jaunieši jau uzreiz neķeras pie degvīna. Alkoholiķu karjeras
pirmsākumos tiek lietots sidrs, vieglie kokteiļi, alus un
tamlīdzīgi dzērieni. Sākumā viss ir skaisti, līksmi, interesanti.
Tas taču ir pat labi, jo tā dara arī pieaugušie?! Ja jau pieaugušie
katru vasaru galvaspilsētā var rīkot „Alus maratonu”, kāpēc gan
jauniešiem nesarīkot mazas, reģionālas alus dzeršanas sacensībās
vietējā miestā?
Alkoholiķu karjeras pirmsākumos tiek lietots sidrs, vieglie kokteiļi, alus un tamlīdzīgi dzērieni. Sākumā viss ir skaisti, līksmi, interesanti. Tas taču ir pat labi, jo tā dara arī pieaugušie?!
Pieaugušo atdarināšanas rezultāti pēc tam dokumentējas policijas hronikās. 16 gadus vecs jaunietis alkohola reibumā izlecis pa otrā stāva logu un salauzis papēža kaulu. Policija uz ielas aizturējusi 15 un 16 gadus vecus jauniešus - tā piedzērušies, ka nespēj nostāvēt kājās. Kurzemē policisti „sapogā” 11 gadus(!) vecu bērnu, kurš ir tik stiprā alkohola reibumā, ka izsaukti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki, kuri to nogādājuši slimnīcā. Latgalē piedzēries jaunietis, sitot pa stikliem, sagriezis roku un nogriezis sev vairākus pirkstus. Tās ir tikai dažas rindas no šī gada pavasarī internetā publicētajām ziņām. Cik vēl šādu notikumu nav palicis neaprakstītu. Sākoties skolas brīvlaikam un izlaidumiem, visticamāk pieredzēsim ne tādas vien trakulības.
Patiesi, ja žūpot var pat britu Džeimss Bonds, kāpēc gan
lai to nedarītu pašmāju pašpuikas. Izdzerot tik daudz, cik
tam savos romānos liek Jans Flemings, slavenais izlūkdienesta
aģents visticamāk jau 33 gadu vecumā būtu trīcelīgs un nošļurcis
vīrelis, kas rakātos pa atkritumu urnām, lāgā nespējot sasiet savas
kurpju šņores un atrast bikšu priekšas rāvējslēdzēju. Diemžēl
Holivudas grāvējos un no dzīves atrautā daiļliteratūrā tas paliek
aiz kadra.
Rīgas domes Labklājības departamenta pasūtīts
pētījums, ko 2014. gada beigās veica tirgus un sociālo
pētījumu institūts „Latvijas Fakti”, aptaujājot 2872 15 līdz 16
gadus vecus skolēnus no 56 Rīgas skolām, parāda, ka 79% aptaujāto
vismaz vienreiz dzīvē ir lietojuši alkoholu. 41% aptaujāto vismaz
vienreiz dzīvē bijuši piedzērušies, savukārt 15% bijuši
piedzērušies pēdējā mēneša laikā.(2) Salīdzinot ar iepriekšējo gadu
datiem šajā vecuma grupā esošo skolēnu skaits, kuri lieto alkoholu
ir samazinājies, tomēr nedomāju, ka tas dod pamatu lielam
optimismam. Tas, ka 15% skolēnu, spriežot pēc visa, piedzeras
samērā regulāri ir ļoti bīstams rādītājs. Dažādas aptaujas rāda arī
to, ka pusaudžiem un jauniešiem joprojām nav īpašu problēmu
iegādāties spirtotos dzērienus. Tas liecina, ka ar administratīvām
metodēm vien cīnīties pret jauniešu alkoholismu ir
nereāli.
Kurzemē policisti „sapogā” 11 gadus(!) vecu bērnu, kurš ir tik stiprā alkohola reibumā, ka izsaukti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki, kuri to nogādājuši slimnīcā.
Lai samazinātu alkohola patēriņu jauniešu vidū, vispirms jau būtu jāmaina sabiedrības attieksme pret alkoholu. Jāmaina vēstījums, ko nododam nākamajām paaudzēm. Būtu skaidri jādefinē, ka jebkuru spirtoto dzērienu lietošana jebkādās devās ir postoša un degradējoša. Būtu atklāti jāpasaka, ka alkohola lietošana ir savdabīgs Rietumu kultūras fenomens, nepatīkama tradīcija uz kuru joprojām turpinām skatīties caur rozā brillēm . Tajā pašā laikā mums un paaudzei, kas nāks pēc mums, ir visas iespējas šo tradīciju lauzt. Galvenais jārunā atklātu valodu, stāstot, ka alkohols veikalu plauktos nav ne ar ko labāks par heroīnu, kas tiek tirgots nelegāli. Pārliecinot par to vismaz daļu jauniešu, pakāpeniski, gadiem ejot, mainīsim arī sabiedrības attieksmi kopumā.
Uzreiz gan jādomā kādas alkohola alternatīvas varēsim
piedāvāt. Jo, kā uzskata narkologi, viens no iemesliem,
kāpēc jaunieši ķeras pie glāzītes vai pudeles, ir tas, ka trūkst
iespēju saturīgai brīvā laika pavadīšanai. Jauniešiem ir svarīgi,
lai būtu vide, kurā tie varētu likt lietā savu enerģiju,
socializēties un tiktu pieņemti kā savēji. Diemžēl neatņemama šīs
vides sastāvdaļa mūsdienās mēdz būt alkohols, cigaretes, vieglās
narkotikas, klubi un izklaides. Alternatīva būtu sporta nodarbības,
interešu pulciņi, taču tam nepieciešami papildus līdzekļi valsts un
pašvaldību budžetos, jo ne visiem ir pietiekami turīgi vecāki, kas
var apmaksāt savu atvašu ārpusskolas nodarbības. Trūcīgākie
socializējas uz ielas pie sidra pudelēm vai alus bundžām, un tad
arī nav jābrīnās, ka policija tos atrod tādā stāvoklī, ka tie
nododami mediķiem.
Savulaik Somijai visai sekmīgi izdevās samazināt alkohola
patēriņu un mainīt dzeršanas tradīcijas valstī, jau skolās
iesaistot jauniešus dažādās sporta nodarbībās. Alkohola
patēriņš jaunatnes vidū samazinājās vairākas reizes. Šī ir
pieredze, ko varam pārņemt arī Latvijā un, manuprāt, būtu pēdējais
laiks to darīt. Nerisinot ar jauniešu alkoholismu saistītās
problēmas tagad, varam nonākt situācijā, kad jau būs par vēlu.
Alkoholisma dēļ atkal būsim zaudējuši daudzus no tiem, kas tagad
vēl tikai „mācās” dzert.
Autors: Renārs Putniņš, neiroķirurgs, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas padomnieks
Atsauces
1/ Valijas Brutānes tulkojums (Džeks Londons „Kopoti raksti”
Izdevniecība „Liesma”, Rīga 1976 g. X sējums, 10. Lpp.)
2/
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/551777-rigas_910klases_skolenu_vidu_mazinajusies_tabakas_alkohola_un_marihuanas_lietosana