Vai sapņi var dot norādes un atklāj zemapziņas dzīles? Skaidro psihoterapeite

Ko mums iesākt ar saviem sapņiem? 
Priecāties par informāciju, ko zemapziņa mums atstāj sapņos, un strādāt ar to. Ja cilvēks grib sevi saprast, viņš sapņiem pievērš uzmanību, jo tādā veidā iepazīt sevi. Tas ir interesanti un aizraujoši.  Protams, vislabākais sapņu analizētājs ir pats sapņotājs. Ja vien tiek tiem klāt. 

 

Un kā tikt tiem klāt? 
Es teiktu, ka atslēga sapņa izpratnei – saistīt redzēto kopā ar to, kas šobrīd notiek dzīvē. Arī tad, ja sapnī redz pagātni, piemēram, savu bērnību, tik un tā sapnim ir saistība ar tagadni. Varbūt realitātē cilvēks pieņemts jaunā darbā, ir daudz stresa, un viņš ilgojas pēc miera oāzes – kā bērnībā. Sapnī itin viss saistīts ar sapņotāju – sapnis ir caur un caur egoistisks. Mēs nesapņojam ne par vienu citu. Visi tēli, ko mēs redzam gulēdami, tie esam mēs. To der paturēt prātā, sapņus mēģinot tulkot.  Svarīgākās ir pirmās asociācijas, kas nāk prātā, kā pats skaidrotu redzēto. Kā pašam šķiet, ko šis sapnis nozīmē un kāpēc tas parādījies tieši tagad. Tikpat svarīgi – kad noķerta pirmā asociācija, paskatīties dziļāk – ko vēl šis tēls nes sev līdzi. 

 

Mēs nesapņojam ne par vienu citu. Visi tēli, ko mēs redzam gulēdami, tie esam mēs. To der paturēt prātā, sapņus mēģinot tulkot. 

Kā jūs teiktu – kāpēc mums daba devusi sapņus? 
Zīgmunds Freids uzskatīja, ka sapņi ir nomodā esošā cilvēka nepieņemamās domas un vēlmes. Miegā mēs atļaujamies visu to, ko nevaram atļauties, esot pie skaidras apziņas. Ir kāda interesanta nianse – kad sapņojam, mūsu emocionālais pārdzīvojums ir tikpat spēcīgs un īsts kā nomodā. Tātad sapņotajam ir tāds pats svars kā piedzīvotajam. Jau kopš senatnes skaidrs, ka guļot mēs kaut ko turpinām risināt. 

 

Mēdz teikt, ka sapņi ir intuīcijas balss. 
Ko mēs katrs saucam par intuīciju... Pēc Junga, intuīcija ir katram – jautājums tikai par to, cik tā attīstīta. Zināmā mērā sapņi ir satikšanās ar intuīciju, jo mēs tajos paredzam, kā kaut kas varētu risināties.  Sapnis sastāv no divām daļām – no tā, kas ir mūsu pieredze, emocionāli lādēta, un no dienas atlikuma – visiem iespaidiem, kas bijuši nesen. Sapnī dienas atlikums satiekas ar mūsu pieredzi, un mēs grimstam miegā, nekontrolēdami situāciju. Tāpēc taisnība teicienam, ka rīts gudrāks par vakaru. Piemēram, jāpieņem kāds svarīgs lēmums biznesā, ir notikušas sarunas, prāts fiksējis daudz informācijas – arī neverbālās, kuru neizanalizējām, nenosaucām vārdā, bet mūsu galvā tā ielikta. Smadzenes, saņēmušas informāciju, turpina strādāt miegā, saistīdamas jaunos notikumus kopā ar iepriekšējo pieredzi. Var teikt, ka guļot mums ir iespēja pagūt to, ko nepaguvām nomodā. Viss saslēdzas kopā – informācija, pieredze, asociācijas, un, lūk, no rīta atbilde ir gatava. Tādā ziņā sapnis IR intuīcijas balss. 

Sapņi mūs arī trenējot pārmaiņām. 
Ja sapnis nepārtrūkst, tas patiesi ir labs pašterapijas veids. Miegā sapņotājs pieskaras jautājumiem, no kura vairās realitātē. Pieņemsim, viņam ir fobija šķērsot tiltus, bet sapnī nav izvēles – viņam ir jāiet, un, bailēs trīcot, viņš to dara. Nomodā tas šķiet pārāk trauksmaini, bet kaut kur klusībā mitusi vēlme izmēģināt. Jā, tas ir iekšējs solis uz pārmaiņām.  Tomēr ir kāda nianse – ir liela atšķirība starp sapni, kuru redzam un izjūtam miegā, un starp to, ko atceramies. Tās jau ir atmiņas par sapni, un šajās atmiņās ir liela prāta klātbūtne. To var salīdzināt ar kritienu uz slidenas ietves – mirklī, kad paslīdam, ir vienas emocijas, un pavisam citas, kad kādam par to stāstām. 

Cilvēki, kas nekad neatceras sapņoto, savā būtībā ir saspringti, kontrolējoši un pārāk analītiski.

Kāpēc mēs sapņus bieži neatceramies? 
Apziņa nav gatava ar šo jautājumu sastapties un to risināt. Tas ir kaut kas ļoti sāpīgs, un apziņa pēc mošanās paguvusi visu ātri izdzēst. Sapnim un psihei ir sava aizsardzība. Miegā, kad esam atslābuši, psihe palaiž cenzūrai cauri informāciju, bet nomodā – ne. Vai vismaz – vēl ne.  Ar sapņu atcerēšanos ir tāpat kā ar atcerēšanos nomodā – lai kaut kas paliktu atmiņā, pārdzīvojumam jābūt emocionālam vai arī notikušais, iesaistot prātu, jāiekaļ kā dzejolis. Lai sapni atcerētos, par to jāpiedomā. Bet, ja, sākot tīt filmu atpakaļ, psihe uzliek aizsardzības bloku, mēs vairs nevaram sapnim tikt klāt. Tikko bija, tikko bija, un vairs nevaru atcerēties!... Bet varbūt arī nevajag atcerēties – nav īstais brīdis. Kad būs, tad arī atcerēsies. 

 

Cik liela taisnība apgalvojumam, ka sapņus redz visi, tikai ne visi atceras? 
Tas, ko teikšu, daudziem nepatiks, bet tā tas ir – cilvēki, kas nekad neatceras sapņoto, savā būtībā ir saspringti, kontrolējoši un pārāk analītiski. Sapnis ir spontāns – tas iet tur, kur kontroles nav, un dara to, ko kontrolēt nav iespējams. Bet, ja cilvēks dzīvo ar attieksmi, ka viss dzīvē jāsatur, jānotur, tad viņš tur ciet arī sapņus, neļaujot tiem izlauzties, un psihe izvēlas sapņus aizmirst. Mana pieredze rāda – kad kāds, kas nekad nesapņo, sāk apmeklēt terapiju, viņš sāk sapņus atcerēties. Tas ir vēl viens pierādījums, ka sapņo visi. 

 

Sapņi mēdz atkārtoties – viens pret vienu? 
Jā, tie var atkārtoties līdz detaļām precīzi. Tas liecina, ka apziņā nekas nemainās. Lai sižets neatkārtotos vai tajā kaut kas mainītos, apzināti pie tā jāpiestrādā – redzēto pārrunājot, padomājot, ko tas varētu nozīmēt, meklējot risinājumus... Kamēr neatrodam, kas tad sapnī bija jāsaredz, tas nāks vēl un vēl. Ja saskatām, tas mainās – zemapziņa ir saņēmusi jauno informāciju. Sapnis var būt līdzīgs, bet tajā pēkšņi ir citāds risinājums. 

 

Piemēram? 
Piemēram, ik pa laikam sapņos dzenas pakaļ monstrs. Sapņotājs mostas ar sirdsklauvēm, lekdams gultā sēdus, bailēs nosvīdis. Sapnis atkārtojas un atkārtojas, līdz tas vairs nav izturams, un cilvēks sāk analizēt, kas gan šis monstrs varētu būt, kādas bailes tas iemieso. Mans ieteikums – padomāt, kas gan šajā monstrā ir tik šausmīgs, un kas notiktu, ja viņš sapņotāju noķertu. Vēl viens risinājums, ko darīt ar sapņiem, kas atkārtojas, – apzināti iztēloties, kā tajos varētu rīkoties citādi, piemēram, nevis panikā bēgt, bet pagriezties, ieskatīties monstram sejā un kaut ko pateikt. Vai – noslēpties. Nākamreiz, tiekoties sapnī ar briesmoni, nostrādā informācija, kas no apziņas nonākusi zemapziņā, un cilvēks reaģē citādi. 

 

Vai ir jēga ieskatīties grāmatās – sapņu tulkos? 
Ar sapņu tulkiem varam sevi iedzīt sevi tādā pašā strupceļā kā ar zīlniecēm – izveidojot programmu, kam jāseko. Zīlniece pasaka: trešais blondais būs tavs īstais, un meitene pirmos divus, neņemot vērā pašas jūtas, palaiž garām un, iespējams, pēc pieciem gadiem secina, ka bijusi muļķe. Simbolus var lasīt – ja patur prātā, ka tie nav absolūta patiesība. Cilvēkam, kam bērnībā iekodis suns, šis tēls sapnī nozīmē pavisam ko citu nekā tam, kam dzīvnieks bijis labākais draugs.  Konkrēts simbolu skaidrojums mums vajadzīgs tajā brīdī, kad paši itin neko nevaram saprast. Ieskatīšanās sapņu tulkā samazina trauksmi, jo rada sajūtu, ka situācija tiek kontrolēta. Atver grāmatu – aha, tātad spoki ir neapjaustas patiesības. Var turpināt prātot, varbūt tiešām kaut kas nav apjausts. Tiek iegūts vismaz virziens, kurā domāt. 

Bet, ja ir sajūta, ka simboliskais skaidrojums neatbilst izjustajām emocijām, jāvadās pēc emocijām – tās ir patiesākas. 

Kā ir ar erotiskajiem sapņiem?
Sapņi mēdz mūs mulsināt, jo nav loģiski. Sapņi, kuros nododamies seksam, var mulsināt divtik spēcīgi – hm, kas gan ar to visu domāts?! Izrādās, sava loma ir fizioloģijai. Tajā miega fāzē, kurā redzam sapņus, aktivizējas centrālā nervu sistēma, elpošana un paātrinās asins cirkulācija, tātad – vairāk asiņu pieplūst arī ģenitālijām, un tas var izpausties erotisku sapņu veidolā. Izrādās, ka 4% erotisko sapņu miegā beidzas ar reālu orgasmu. Vīrieši daudz biežāk sapnī redz savu, nevis partneres orgasmu, savukārt sievieti biežāk sapņo par baudu, ko piedzīvo otrs. 
 

Krāpšana ir ierastākais erotisko sapņu scenārijs, un ne velti – tā daudziem pāriem ir jūtīga tēma. Tiklīdz kādu iemīlam, tā kļūstam trausli un ievainojami un dažkārt mēdzam gatavoties ļaunākajam. Tad nu sapnis piedāvā iespēju izmēģināt, kā mēs justos, ja partneris mūs piekrāptu. Tas var arī rosināt domāt, vai sapņotājam ir gana daudz pašapziņas un uzticēšanās. Ja dēka miegā ir pašai, tas var būt signāls, ka attiecībās kaut kā trūkst, un svešais vīrietis simbolizē trūkstošo. Katrā ziņā krāpšanas sapņi būtu jāuztver kā zīme, ka vairāk jāpievēršas esošajam partnerim – kaut vai aprunājoties par attiecībām. 
 

Sekss ar bijušo – otrs iecienītākais sižets. Tas bieži vien nenozīmē pirmo, kas iešaujas prātā, – bažas, ka abpusējais pievilkšanās spēks saglabājies. Visticamāk, smadzenes vienkārši sapnim izmanto kādu pazīstamu seju. To var salīdzināt ar sapņiem par eksāmeniem – arī tad, ja pēdējais pārbaudījums kārtots pirms desmit gadiem, šis sižets mēdz mūs apciemot vēl un vēl. Viss, kas ar mums noticis, ir daļa no mūsu personības – kā vidusskolas eksāmeni, tā arī bijušie vīrieši. Sapņu analīzes speciālisti uzskata – bijušais bieži vien simbolizē esošo partneri. Bijušais tevi uzskatīja par iekārojamu un to apliecināja daudzas reizes – šie sapņi var atspoguļot alkas justies iekārojamai (vai – iekārojamākai) arī tagad. 
 

Aizliegtais sekss ir vēl viena sižeta līnija, kas parasti pārsteidz un liek aizdomāties. Sekss ar konkrētu vīrieti, ar pilnīgu svešinieku vai pornofilmas cienīga orģija – jā, šīs ainas var atspoguļot iekšējās vēlmes. Pētījumi rāda – vīrieši divreiz biežāk nekā sievietes sapņo par seksu trijatā vai vēl lielākā bariņā, turpretī sievietēm vistīkamākie ir sapņi ar kādu slavenību partnera lomā. Nu un? Sapņos nav nosodījuma, zemapziņa var izklaidēties, kā vien tai tīk, mēs varam piedzīvot fantāzijas, un tas nenozīmē, ka mēs tās realizēsim. Tā ka – vislabāk aizvērt acis un baudīt notiekošo. 
 

Avots: www.kasjauns.lv