Sāls reabilitēts! Tie, kuri sāli neēd, slimo biežāk

Bagātīgi sāls ir visos mūsu planētas okeānos, tas riņķo mūsu dzīslās jau kopš dzimšanas, un mēs tūkstošiem gadu to pievienojam ēdienam, – un tomēr modernā medicīna uzskata, ka sāls ir veselībai kaitīgs. Pat sabiedriskās organizācijas, piemēram, Consensus Action on Salt and Health (izveidota ar mērķi samazināt sāls daudzumu pārtikā), cenšas mūs pierunāt atteikties no gardajiem baltajiem kristāliem, preses relīzē rakstot: “Sāls [..] ir toksīns, kas paaugstina asinsspiedienu, savukārt tas ir galvenais cēlonis, kāpēc cilvēki piedzīvo insultu, sirdslēkmes un sirdskaites, un biežākais nāves un invaliditātes iemesls Lielbritānijā.”
 

Pierādījumi par sāls kaitīgumu bija pretrunīgi
Uzskats, ka sāls ir indīgs, radās pagājušā gadsimta 70. gados – laikā, kad, tāpat kā tagad, kļuva aktuālas bažas par holesterīnu, alkoholu un pārtiku ar augstu tauku saturu. Vairākus gadus ārsti bija novērojuši saikni starp augstu asinsspiedienu un lielu sāls patēriņu. Un tomēr – kaut arī sāls patēriņš lielā daudzumā tika uzskatīts par veselībai kaitīgu, pierādījumi, ka tas paaugstinātu asinsspiedienu, bija pretrunīgi. Taču galvenais bija noticis – atbilstoši tā laika valdošajam garam medicīna brīdinoši pacēla pirkstu, un 1977. gadā ASV autoritātes medicīnas jomā nolēma, ka tauta būtu jāizglīto par sāli un paaugstinātu asinsspiedienu jeb hipertensiju. 1977. gadā ASV Senāta vēlēta komiteja pārstrādāja uzturvielu normas, par maksimālo sāls daudzumu nosakot piecus gramus dienā – aptuveni tējkaroti. Šai nostājai apzinīgi pievienojās citas attīstītās valstis un arī Pasaules Veselības organizācija (PVO).
Tomēr nepagāja ilgs laiks, un radās jautājums, vai šāda iniciatīva ir devusi labumu, turklāt to aktualizēja paši mediķi.

Cīņa turpinās vēl šodien
2000. gadā žurnāls American Journal of Clinical Nutrition publicēja iznīcinošu rakstu, nosodot steigu, ar kādu tika pieņemtas sāls normas, neņemot vērā, ka trūkst “kontrolētu eksperimentu” un “rūpīgi vadītu pētījumu, kuru pamatā ir novērojumi”, un pierādījumu, ka sāls vainojams nāves gadījumos sirds slimību dēļ.
Viens no svarīgākajiem postulātiem, kas netika pierādīts, bija, lūk, šāds: to valstu iedzīvotājiem, kuri uzturā daudz patērē sāli, piemēram, japāņiem, ir augstāks asinsspiediens nekā tiem, kuri sāli lieto maz, piemēram, eskimosiem, – tieši tas ielika pamatu “sāls un asinsspiediena mītam”.
Reakcija bija paredzama. Šaubas par zinātnisko pamatojumu normām tika nodēvētas par agresīvu kampaņu un drīzumā atkārtoti uzsvērts, ka ASV ieteiktais sāls limits – 2,4 grami dienā – ir izšķirīgi svarīgs, lai plašām iedzīvotāju masām samazinātu asinsspiedienu, turklāt ar to pat “varētu nepietikt”.
Cīņa turpinās vēl šodien, un sāls noliedzēji ar pārliecību uzstāj, ka pārmērīgs šīs vielas patēriņš paaugstina asinsspiedienu. Tikmēr opozicionāri atbild, ka šo apgalvojumu nav iespējams attiecināt uz visiem cilvēkiem, – plaša mēroga izmēģinājumi rāda, ka dažiem pētījuma dalībniekiem asinsspiediens paaugstinās, bet citiem ne, turklāt dažiem tas pat krītas.

Nav vienotības jautājumā, vai vērts raizēties par sāls daudzumu, ko apēdam ik dienas
Aktīvākie cīnītāji atsaucas uz pētījumiem, kas liecina, ka, samazinot sāls patēriņu, acīm redzami uzlabojas iedzīvotāju veselība. Salīdzinošajā pētījumā, kurā tika iesaistīti vairāk nekā trīs tūkstoši hipertensijas slimnieku, tiem, kuri samazināja sāls patēriņu līdz sešiem gramiem dienā, kardiovaskulāro slimību risks saruka par 25% un samazinājās arī nāves gadījumu skaits.

Problēma slēpjas faktā, ka, par spīti simtiem pētījumu par sāls ietekmi uz veselību, rezultāti ir pretrunīgi. Tieši tāpēc daudzas preses publikācijas, kuras ik pa laikam parādās, ir tik mulsinošas. Kāda britu avīze 2011. gadā paziņoja: “Tagad sāli varat ēst droši!”, bet jau pēc trim gadiem devās uzbrukumā “nāvējošajām sāls devām” restorānu ēdienos.
Ierastais veids, ko izmanto, ja pētījumu rezultāti ir krasi atšķirīgi, – visus datus apvieno tā saucamajā metaanalīzē. Parasti nepieciešamas tikai dažas šāda veida izpētes, lai nonāktu pie pilnīgi skaidriem secinājumiem jebkurā jautājumā.
Taču tas neattiecas uz sāli. Pēdējo 17 gadu laikā 26 metaanalīzes nonākušas pie radikāli atšķirīgiem – būtībā pretējiem – secinājumiem, kas balstīti pierādījumos (sk. tabulu). Kaut arī itin visos pārskatos atzīts, ka pārmērīgs sāls patēriņš ir potenciāli kaitīgs veselībai, nav vienotības jautājumā, vai vērts raizēties par sāls daudzumu, ko apēdam ik dienas.

Zinātnieki atklāj pretējo: sirdslēkmes piemeklē tos, kuri sāli lieto maz
ASV Medicīnas institūts pauž nostāju, ka 3,4 grami dienā, kurus, rēķinot vidējo patēriņu, notiesā lielākā daļa amerikāņu, pārsniedz ieteicamos 2,3 gramus (vai mazāk), taču nav pierādījumu, ka tik neliels sāls patēriņš nestu kādu labumu. Par spīti pierādījumu trūkumam, ASV Sirds veselības asociācijas (AHA) kardiologi, kā arī dažādu valsts institūciju pārstāvji visā pasaulē iesaka normu pazemināt zem 1,5 gramiem dienā.
Tikmēr citi eksperti uzskata, ka tik mazs sāls patēriņš ir ne tikai nepamatots, bet pat bīstams. Nesen veiktā astoņus gadus ilgā pētījumā, kurā bija iesaistīti gandrīz četri tūkstoši eiropiešu, sirds veselības eksperti atklāja, ka visbiežāk kardiovaskulāro slimību dēļ mira cilvēki, kuri sāli lietoja maz. Piemēram, to vidū, kuri pret sāli izturējās piesardzīgi, bija piecas reizes vairāk nāves gadījumu nekā starp tiem, kuri sāli lietoja ar vērienu.
Šāds secinājums nav nekas jauns. Jau pirms 20 gadiem ASV eksperti, pētot asinsspiediena slimniekus, nonāca pie tāda paša slēdziena. Pēc vispārpieņemtās teorijas, ja ēd daudz sāls, vajadzētu iedzīvoties nopietnās sirds kaitēs, bet zinātnieki atklāja pretējo: sirdslēkmes piemeklēja tos, kuri sāli lietoja maz.

„Neērtie” secinājumi tika kaismīgi apkaroti
Pagājušajā gada septembrī starptautiska komanda apvienoja 25 atšķirīgu pētījumu rezultātus, kopumā aptverot vairāk nekā ceturtdaļmiljona cilvēku, un skaidri parādīja, ka, ēdot maz sāls, palielinās risks iedzīvoties sirds slimībās un mirt priekšlaikus dažādu iemeslu dēļ. Jau tas vien ir gana pārsteidzoši, tomēr pārskata kopsavilkumā atrodama vēl kāda satriecoša ziņa. Vērtējot pēc sāls patēriņa, pētnieki iedalīja cilvēkus trīs kategorijās, un, lūk, rezultāti: visretāk mirst tie, kuri ēd sāli ierastajā daudzumā (no 9,5 līdz 12,5 gramiem dienā); nedaudz lielāks nāves gadījumu skaits ir starp tiem, kuri ik dienas apēd vairāk nekā 12,5 gramus sāls, savukārt visbiežāk mirst cilvēki, kuri sāli lieto atturīgi (mazāk par 6,8 gramiem dienā).
Tātad, ja cilvēki seko oficiālajiem ieteikumiem un samazina sāls patēriņu līdz 6 gramiem vai mazāk, viņi ātrāk mirst un biežāk slimo ar sirds kaitēm nekā tie, kuri norādījumus gluži vienkārši ignorē.
Šāda veida secinājumi tika kaismīgi apkaroti. “Pētījums balstās uz trūcīgiem datiem, un tam nevajadzētu mainīt cilvēku uzskatus par sāli,” teikts AHA preses relīzē 2014. gada 1. aprīlī, paliekot pie viedokļa, ka “pārmērīgs sāls patēriņš ir viena no būtiskākajām veselības problēmām”.

Sāls fizioloģija
Visi diskusijas dalībnieki atzīst, ka sāls ir svarīga uzturviela, – tas  ir viens no elektrolītiem, bez kura mūsu ķermeņa sistēma vienkārši sabruktu. Sāls sastāvdaļas – nātrijs un hlorīds – ir pamatjoni šķidrumos, kas aptver visas ķermeņa šūnas, asins šūnas ieskaitot. Kopā ar kāliju nātrijs regulē šūnas elektrolītisko balansu – tas ir uzdevums, kas paņem līdz 40% ķermeņa enerģijas, ja tas ir miera stāvoklī.
Bet ķermenis pats sāli radīt nespēj, tas jāuzņem no pārtikas, un, tā kā sāls daudzums ir nekonsekvents – vienu dienu mazāk, citu vairāk –, organisms izmanto sarežģītus pašregulācijas mehānismus, te sāli noglabājot, te, sāls daudzumam pieaugot, atbrīvojoties no liekajām rezervēm caur nierēm.

Cik daudz sāls ķermenim ir vajadzīgs? Ieteicamais minimums svārstās starp 1 līdz 4 gramiem dienā, lielāko daudzumu attiecinot uz cilvēkiem, kuru dzīvesveids iekļauj pastiprinātu svīšanu. Starp citu, 4 gramus dienā kā minimumu, kas nepieciešams ķermenim, ieteikusi ASV Sirds veselības organizācija – tā pati organizācija, kas sāls daudzumu rekomendē ierobežot līdz 1,5 gramiem dienā vai vēl mazāk. Lūk, profesionāla organizācija, kas vienu un to pašu skaitli norāda gan kā drošu minimumu, gan – kā maksimumu!

Pazemināts sāls daudzums organismā būtiski iespaido galvenos hormonus, enzīmus un vispārējo asinsainu
Par spīti dabiskajiem sāls regulācijas mehānismiem, praksē tie spēj vienīgi novērst fizioloģisku ķermeņa sabrukumu, bet nespēj parūpēties par labu veselību. No maza sāls daudzuma (jeb hiponatriēmijas) parasti cieš cilvēki gados, un pazemināts sāls līmenis var būt iemesls daudzām tā saucamajām vecuma pazīmēm. Nesen veikts pētījums atklāj, ka “pat vidēji smaga hroniska hiponatriēmija var izraisīt domāšanas traucējumus, kritienus un lūzumus, no kuriem beidzamie daļēji saistīti ar kaulu demineralizāciju un trauslumu.

Kāds pētījums dažus simptomus, kas parādās maza sāls daudzuma rezultātā, pat salīdzina ar izpausmēm, kas novērotas pēc alkohola lietošanas, proti, nestabilitāti, kritieniem un kognitīvajiem traucējumiem.
Taču pat ar tik skaidriem pierādījumiem, ka sāls trūkums spēj kaitēt, oficiālā nostāja nelokāmi paliek pie sava, proti, veciem cilvēkiem sāls daudzums jāsamazina līdz minimumam. Tikmēr mums, visiem pārējiem, pēdējo desmit gadu publikācijas rāda, ka pazemināts sāls daudzums organismā būtiski iespaido galvenos hormonus, enzīmus un vispārējo asinsainu. 2012. gada pārskats, kurā apkopoja 165 dažādu pētījumu rezultātus, ziņoja, ka cilvēkiem, kuri samazināja sāls daudzumu uzturā, asinīs ievērojami paaugstinājās renīna, aldosterona, noradrenalīna, adrenalīna, holesterona un triglicerīdu daudzums, – tie visi sekmē sirds slimību rašanos. Tas varētu izskaidrot šķietami dīvaino atklājumu, ka, ēdot maz sāls, pieaug sirds problēmu risks.

Jautājums, kādu iespaidu sāls atstāj uz sirds slimībām, bija galvenais, uz kuru uzmanību vērsa kāds nesen veikts starptautisks pētījums. Eksperti no deviņām akadēmiskām institūcijām dažādās pasaules malās piecu gadu laikā pārraudzīja vairāk nekā 30 tūkstošu cilvēku sāls patēriņu un novēroja viņu veselību. Pa šo laiku aptuveni četri tūkstoši nomira vai nonāca slimnīcā sirds slimību dēļ. Pretēji sāls un sirds slimību teorijai, lielākā daļa problēmu parādījās cilvēkiem, kuri ēda maz sāls – mazāk nekā 7,5 gramus dienā. Tie, kuri šo vielu lietoja mazāk par 5 gramiem dienā, bija vēl bīstamākā stāvoklī – viņiem novēroja sirdslēkmes, insultu un sirds mazspēju.

Pazeminātu sāls patēriņu saista arī ar cukura diabētu. Kādā pētījumā pilnīgi veseli cilvēki, kuri tikai septiņas dienas ievēroja diētu ar mazu sāls daudzumu, uzrādīja paaugstinātu insulīna rezistenci, kas var izraisīt otrā tipa cukura diabēta.

Ironiskā kārtā tieši diabēta slimniekus mediķi aicina samazināt sāls daudzumu līdz minimumam – šāds padoms ir simtprocentīgi nepareizs. Analizējot reālus nāves gadījumus, var secināt, ka visaugstākajā riska grupā atrodas diabēta slimnieki, kas klausa minētajam ieteikumam. Nesen veikta pārbaude, kurā iesaistīti Austrālijas diabēta slimnieki, ziņoja, ka “pretēji vispārpieņemtajam uzskatam [..] visaugstākais priekšlaicīgas nāves risks novērots indivīdiem ar viszemāko sāls patēriņu, un otrādi”. Tie slimnieki, kuri ignorē ārstu rekomendācijas un ēd sāli uz nebēdu, dzīvo visilgāk.

Kādi ir pierādījumi?
Mediķu aprindās ir aktualizējies jautājums par datiem, kas pierādītu saikni starp zemu sāls patēriņu un sliktāku vai labāku veselību, tomēr šīs diskusijas tiek turētas slepenībā – bailēs sašūpot oficiālo uzskatu, ka sāls ir kaitīgs. “Debates zinātnieku vidū ir ierasta parādība, bet debates rada šaubas, un tām nevajadzētu iedragāt oficiālo nostāju,” iebilst Dr. Lorenss Apels, AHA pārstāvis. “Lai novērstu kardiovaskulārās slimības un uzlabotu kardiovaskulāro veselību, mums ir jāuzlabo asinsspiediena kontrole. Lai šo mērķi sasniegtu, sāls patēriņa samazinājums ir pamatu pamats.”

Bet maisam gals ir jau vaļā! Pagājušā gada augustā viens no Amerikas vadošajiem medicīnas izdevumiem par šo sarežģīto jautājumu aicināja izteikties profesori Suzannu Oparilu. Kādreiz bijusi AHA un Amerikas Hipertensijas asociācijas prezidente, Dr. Oparila savā nozarē ir vērā ņemama speciāliste. Viņa savā rakstā uzsvēra “augstvērtīgu pierādījumu trūkumu” gan vienam, gan otram uzskatam un apgalvoja, ka līdzšinējie pierādījumi “nepamato nātrija hlorīda samazināšanu līdz šobrīd rekomendētajam līmenim”. Viņas secinājums: “Atmetam sāls vadlīnijas, līdz mums būs skaidrs, par ko īsti runājam!”

Sāls lietošanas saistība ar asinsspiedienu
Ja reiz trūkst augstvērtīgu datu, kāpēc sāls rekomendācijas vispār tika izstrādātas? Varētu teikt, ka tolaik teorija svinēja uzvaru pār pierādījumiem.

Kā Dr. Apels mums atgādināja, dominējošais uzskats ir un paliek tāds, ka augsts asinsspiediens ir galvenais faktors, kas veicina sirds slimību rašanos. Tātad, tiklīdz kļuva skaidrs, ka pārāk daudz sāls paaugstina asinsspiedienu, radās vienkārša loģika: sāls izraisa sirds slimības. Tagad, tā vien šķiet, ka ar šādu pieeju radušās nopietnas problēmas. Kā atzīts 22. Eiropas Hipertensijas asociācijas zinātniskajā konferencē Londonā 2012. gadā, speciālistu šaubas par minēto teoriju pieņemas spēkā.

“Par spīti pētījumiem, kas ilguši gadu desmitiem, joprojām nav skaidrs, cik daudz būtu jāpazemina asinsspiediens, lai sasniegtu maksimālu kardionvaskulāro aizsardzību,” teica Dr. Džuzepe Mansija no Milānas universitātes. Domu papildināja britu eksperts profesors Braiens Viljamss: “Mums nav ne jausmas, cik daudz pazemināt asinsspiedienu.”

Turklāt pastāv tā saucamā parabolas veida līkne starp asinsspiedienu un sirds slimībām, proti, pazeminot asinsspiedienu zem noteikta punkta, tiek pat veicinātas sirds slimības. Savukārt, runājot par līknes augšējo daļu, asinsspiediens, kas uzskatīts par vēlamo gados vecākiem cilvēkiem, jau ticis pārskatīts un paaugstināts, jo pierādīts kā drošs.

Turklāt, kā atklāts kādā vērienīgā pētījumā, ja pētījuma dalībniekiem eksperimentāli dozēja sāls daudzumu, tas patiesi izraisīja asinsspiediena kāpumu (savukārt mazāk sāls to pazemināja), bet reālajā dzīvē šī sakarība ne vienmēr ir spēkā.

Analizējot pierādījumus, tajos ir atklāti melnie caurumi. Pirmkārt, liela mēroga starptautiskā pētījumā Intersalt (no 1982. līdz 1985. gadam) secināja, ka pastāv “būtiska saikne” starp sāls daudzumu un asinsspiedienu, un prognozēja vērā ņemamu sirds slimību rādītāju kritumu, ja vien sabiedrība samazinātu sāls patēriņu.” Bet vēlāk, atkārtoti analizējot šī pētījuma iegūtos datus, atklājās, ka patiesībā konstatēta “minimāla sāls ietekme uz asinsspiedienu”.
Vienpadsmit citos ilgtermiņa pētījumos nonāca pie viena un tā paša secinājuma – samazinot sāls patēriņu, tiek iegūts klīniski nenozīmīgs “mazs kritums arteriālajā sistoliskajā, bet ne diastoliskajā asinsspiedienā”. Tomēr atkārtota analīze apstiprināja, ka cilvēki ar augstu asinsspiedienu patiesi var to pazemināt, ja lieto mazāk sāls, – tas gan arī nekad nav ticis apšaubīts.

Mainām mērķus?
Kamēr oficiālās iestādes un sāls pretinieki neatlaidīgi paliek pie sava, uzstājot, lai valdība saviem pilsoņiem turpinātu atgādināt nepārsniegt sāls patēriņu par sešiem gramiem dienā, akadēmiskie spēki jau ir kļuvuši piesardzīgāki un dienas gaismā izcēluši jautājumus par “sāls rezistenci” un “sāls jutīgumu” – pirmoreiz šie termini minēti pagājušā gadsimta 80. gados. Proti, pastāv minējums, ka ģenētiskā līmenī cilvēki atšķiras pēc tā, kā viņu organisms reaģē uz sāli, un tikai tiem, kuri šajā ziņā ir īpaši jutīgi, sāls spēj ietekmēt asinsspiedienu.
Bet cik daudz tādu cilvēku ir? Kādā ASV veiktā pētījumā aprēķināts, ka teikto varētu attiecināt uz 15% baltās rases un 27% melnādaino cilvēku. Jutīgiem cilvēkiem, ja viņi lieto sāli lielos daudzumos, asinsspiediens paaugstinās, taču veselībai bīstama (pat hipertensijas slimnieku vidū) ir tikai kardiovaskulārā riska dubultošanās. Tā kā, vadoties pēc šīs teorijas, vairākumam cilvēku nav problēmu ar sāli un, kā noskaidrots, pazemināts šīs vielas daudzums kaitē veselībai, daži zinātnieki nu steidzina mainīt oficiālās vadlīnijas. Viņu uzskats, ka cilvēka organisms pats zina, cik daudz sāls tam nepieciešams, ir līdz šim nebijusi pieeja.
Nesen veiktā starptautiskā datu analīzē atklāts, ka realitātē cilvēku sāls patēriņš svārstās “šaurā diapazonā” – starp 6,5 un 12 gramiem dienā, turklāt lielākoties neatkarīgi no ēšanas paradumiem.

Sāls patēriņu regulē tieši smadzenes, nevis ķermenis
Pārraudzītos eksperimentos arī pierādīts, ka, ierobežojot sāls daudzumu, nekas nemainās – lai kompensētu trūkstošo, cilvēki ēd izteikti sāļus produktus. Kā uzsver Dr. Džoels Gīrlings, Hārvarda medicīnas skolas profesors, runa nav tikai par ķermeni, bet arī par smadzenēm, jo tieši tās regulē sāls patēriņu. “Neirozinātnieki gadu desmitiem ir pūlējušies saprast smadzeņu lomu sāls apetītes regulācijā,” viņš saka.

“Tagadējās vadlīnijas ir jāpārdomā,” uzsver Makmāstera universitātes epidemioloģijas profesors Salims Jusufs “Citādi mēs izplatām rekomendācijas, kuras 99% cilvēku nevar ievērot. Tas ir bezjēdzīgi, raugoties no praktiskā viedokļa, un tas ir bezjēdzīgi arī no zinātniskā skatpunkta.”
Vēl daiļrunīgāks ir profesors Maikls Aldermans no Alberta Einšteina Medicīnas koledžas Ņujorkā, pieredzējis speciālists hipertensijas izpētē: “Nav pamata, lai iedzīvotājiem publiski ieteiktu samazināt sāls patēriņu, [nedz arī] pierādījumu, ka ēst mazāk sāli ir veselībai droši un tas vairo kardioaizsardzību.”
Tomēr profesionālo organizāciju reakcija ir vienlaikus nelokāma un nikna. Aldermans ticis apvainots ne tikai zinātniskajā nekompetencē, bet arī sāls industrijas lobijā. “Sāls patēriņa dogma tiek bieži sludināta ar tādu degsmi, kas citkārt raksturīga reliģiskajiem fanātiķiem,” bilst Aldermans, atspēkojot uzbrukumus.
Profesore Suzanna Oparila teikusi: “Mēs cilvēkiem ieteicām samazināt sāls patēriņu, jo tā bija relatīvi viegla, šķietami nekaitīga darbība. Tagad situācija ir mainījusies – parādījušies pētījumi, kas norāda, ka strikts sāls samazinājums laika gaitā tomēr var kaitēt.”

Vai jums ir paaugstināts sāls jutīgums?
Nav pārbaudes, ar kuru iespējams noteikt sāls jutīgumu. Vienīgais veids, kā to noskaidrot, apēst daudz sāls un sekot līdzi asinsspiedienam.
Asinsspiediena mērierīces ir plaši pieejamas, un šo testu iespējams veikt mājās. Pirms mērīt asinsspiedienu oficiālajās pārbaudēs, ārsti vispirms iesaka septiņas dienas apēst 12 gramus sāls.

Pārtikas sāli vai jūras sāli?
Pārtikas sāls ir tā saucamais rafinētais sāls, un to lielākoties iegūst sāls raktuvēs – milzīgās pazemes krātuvēs no izžuvušiem senajiem okeāniem. Apstrādes procesā atdala visus sāls piemaisījumus, atstājot nātrija hlorīdu, un ērtākai lietošanai pievienojot pretsalipes vielas. Lai veicinātu vairogdziedzera darbību, ASV sālim pievieno jodu; Lielbritānijā, arī Latvijā tas ir izvēles pirkums.

Jūras sāls tiek iegūts lielās un seklās ūdenstilpēs, tvaicējot jūras ūdeni. Lielākoties tas sastāv no nātrija hlorīda un atkarībā no izcelsmes vietas var saturēt arī minerālvielas, piemēram, kāliju, magniju, varu, dzelzi, mangānu, alumīniju un jodu. Lai gan minēto vielu daudzums ir neliels, tiem ir sava uzturvērtība.
Lielākā daļa diētas speciālistu uzskata, ka starp abiem sāls veidiem nav atšķirības, tomēr uzturzinātnieki iesaka
dot priekšroku jūras sālim, jo tas sastāva ziņā ir līdzīgāks sālim mūsu organismā.

Tonijs Edvards, žurnāls „Ko Ārsti Tev Nestāsta”