Praktiski padomi no vecmāmiņas pūra lādes – pašgatavota līme, pretkožu līdzeklis un lietus ūdens ādas maigumam

• Svarīgākais ir kustība, kustība svaigā gaisā, aktivitātes, pastaigas. Vislabākais veselībai un imunitātes stiprināšanai ir pastaigas basām kājām, pa rasu, pa pielijušo zāli, izlēkāties pa peļķēm. Arī ūdens peldes ir labs rūdījums veselībai.
• Visskaistākās atmiņas man ir no bērnības, kad vasaras pavadīju pie mīļās omes. Mājas, kur nebija ne dušas, ne ūdens mājās, tas bija jānes no akas. Spilgti atmiņā palikušas vakara dušas. Paņem bļodu, paņem dvielīti, paņem spaini ar akas ūdeni, kas saulē pa dienu sasilis turpat vannītē pie akas, un dodies aiz klētiņas, kur uz dēļu kaudzes noliec bļodu un mazgājies, šļaksties, aplejies ar ūdeni un jūties kā no jauna piedzimis. Fantastiskas sajūtas, ko iesaku nobaudīt ikvienam.
• Ak jā, vai maz kāds ir pamēģinājis lietus ūdens burvību? Parasti laukos zem palāsēm tika novietoti trauki, kur satecēja lietus ūdens. Parasti tas bija paredzēts puķu apliešanai. Taču reizēm to pamanījās izmantot arī priekš mazgāšanās. Mati kļūst mīksti jo mīksti, mazgāti ar lietus ūdeni. Atceros, kā ome stāstīja, ka ir kaut kādas zilas puķītes, kuras var izmantot ziepju vietā. Tiesa, uz šodienu es nezinu, kuras tās īsti ir un nav vairs arī kam pajautāt.
   

• Kā gūt spēcinošus vitamīnus? Daba tos mums dod. Pavasarī priežu un egļu pumpurus, jaunos dzinumus var pakošļāt, labs C vitamīna avots, kā arī noder, ja pa rokai nav zobu birstes. Tāpat no priežu un egļu skujām var uzvārīt gardu tēju, ko manu kolēģu vidu esam iesaukuši par „zemessargu punšu”. Laikā ap Jāņiem tās pašas priedītes dod jaunos čiekurus un pumpurus. Pagājušā vasarā savācu priežu pumpurus un savārīju sīrupu. Ziemā tas noderēja gan profilaksei, gan kā ārstniecisks līdzeklis saaukstēšanās gadījumos, klepus ārstēšanai. Bērnam devu pa tējkarotītei šī gardā sīrupa. Tāpat arī tējai to var pievienot, lai stiprinātu imunitāti.
  Daba mums dod daudz, tik jāprot paņemt un pateikt paldies Dabas mātei.
• Sākot ar tējām (vīgriežu, raspodiņu, meža zemenīšu ziedu un pašu ogu tējas, pļavas bisītes, pelašķi) un pat dažādiem knifiņiem, kā kalmes saknes, kas izkaltētas lieliski noder vēdera problēmu gadījumā, lai mazinātu caureju.
• Pagājušā rudens lielais dārgums bija pīlādži. To pagājušā rudenī bija daudz. Mežā ogojot un sēņojot, mazais dēlēns pīlādžu ķekaru rokās turēdams, ēda rūgtenās ogas kā vislielāko gardumu, acis nepamirkšķinādams. Tad nu krietni daudz pīlādžu salasījām, savārījām ievārījumā ar āboliem, sataisījām pīlādžu želeju, ko vēlāk izmantojām gardās limonādes pagatavošanai. Pīlādžu ogas arī sasaldējām un ik pa laikam uzkodām atkausētas, pievienojām uzpūteņiem un reizēm arī dekorējām saldos ēdienus, vārījām ķīseļus.
• Ikviena dabas dota odziņa ir zelta vērtē, pat vairāk. Upenes no krūma lasītas pašu rokām, jāņogas, avenes, zemenes, korintes, ērkšķogas. Mežā lasītas mellenītes, zemenītes... mmmm.... gardi. Visas ogas ir saldējamas. Mājās mums pilna saldētava rudenī salasījās ar jāņogām, brūklenēm, pīlādžiem, zemenēm, upenēm, mellenēm. Ziemā var atkausēt un gardi paēsties. 
   

Vēl joprojām pati savā dzīvē izmantoju dabīgo kožu atbaidītāju, ko man iemācīja mana ome. Tie ir vaivariņi. 

• Salieku vaivariņu smaržīgos zarus gan plauktos, gan gultas kastē, kur glabājas vilnas segas. Tie ir daudz labāki un veselīgāki, kā veikalos piedāvātie ķīmiskie kožu atbaidītāji. Veikalu plaukti pilni ar blusu „izdzinējiem”, bet vaivariņi ir vislabākie. Tiesa, man Rīgas miteklī nav nācies saskarties ar šiem nelūgtiem viesiem, taču laukos blusas ik pa laikam uzrodas, sevišķi rudens pusē un  ja vēl suns vai kaķis mēdz padzīvoties pa māju, tad blusas uzrodas ik pa laikam. Tad nu lielisks dabas dots pretblusu līdzeklis ir kalmes. Vienkārši aizej, saplūc dīķa malā kalmes lapas, ienes istabā, sagriez sīki un izkaisi pa gultām, pa grīdu. Var arī ielikt skaistumam vāzē, arī smaržu dos. Blusām nepatiks, tas nu ir fakts.
• Lauku mājas, kurās ir ar malku kurināmas plītis, sniedz vēl vienu lielisku līdzekli, kas lieliski aizvieto piedāvātos rūpnieciskos saimniecības līdzekļus. Tie ir pelni. Ar pelniem lieliski var nopulēt apkvēpušus katliņus, kā arī, ja gadās katliņam piedegt, pelni ir lielisks palīgs. Atceros, kā ome vienmēr vectēva krūzes, kuras parasti bija nokrāsojušās no melnās tējas, izberza baltas un spīdīgas, iemērcot pirkstus pelnos. 
   

Pati vēl tagad šo metodi izmantoju, kad aizbraucu uz omes mājām. Atceros, kā vectēvs pelnus izkaisīja pa dārzu, tas skābo augsni padarot sārmaināku. 

 

• Ar siltumu sirdī atceros, kā ome gatavoja kartupeļu biezputru. Kartupeļu spaidīšanai izmantoja ne jau veikalā nopērkamās metāla vai plastmasas stampas, bet gan egles žuburi, vieta, kur zari atzarojas no stumbra. Lieliska dabas dota stampiņa.
• Arvien vairāk atceroties skaisto bērnību laukos pie omes, atmiņā ataust viņas čaklie darbiņi un gudrības. Mūsdienās ļoti daudz cilvēku izmanto veļas mīkstinātājus. Ome par tādiem neko nezināja, un tajos laikos vēl tādu nemaz nebija mums zināmi. Vislabākais veļas mīkstinātājs bija koka runga. Drēbes tika izmazgātas un kad izžuva, tad visi dvieļi, palagas, gultas pārklāji tika izrungoti, izdauzīti ar rungu. Tas bija varen jautrs pasākums, enerģisks, varēja visas savas dusmas izdauzīt. Protams, arī spēku šis pasākums prasīja, bet ome bija varen ņipra sieva.
• Domāju, ka ievērības cienīga ir vectēva gudrība – pašgatavota līme. Bērnībā abi staigājām pa augļu koku dārzu un no ķiršiem vācām sveķus. Ķiršu sveķus atšķaidīja nedaudz ar ūdeni, ievietoja pudelēs un bija varen laba līme, tiesa gan, smarža diezgan īpatnēja un spēcīga, bet līmes funkcijas pildīja. Runājot par sveķiem, svaigai elpai labi noder arī egļu un priežu sveķu pakošļāšana. Rūgts, bet iedarbīgs paņēmiens.
• Laikam bērnības vecvecāku dotais pūrs – dzīves gudrības, liek arī man tagad ikdienā spuroties pretī rūpniecības dotajām lietām. Kaut kā prātam nepieņemami šķiet – pirkt veikalā zemi puķēm, dēstiem. Joprojām braucu uz laukiem un spēku savām puķēm ņemu no komposta kaudzes, kur ir gan nezāļu, gan rudens lapu trūdi, gan kartupeļu, gurķu, sīpolu un citu augu, dārzeņu mizas satrūdējušas. Tas ir īstais spēks, kas nepieciešams istabas augiem. Komposta bagātība lieliski noder arī uz palodzes audzējamiem sīpoliem, dillītēm un citiem zaļumiņiem, kurus paši var noplūkt un bagātināt garšas un smaržas buķeti savā virtuvē.

• Pamazām arī savam dēlam mācu savas bērnībā gūtās gudrības. Puika vēl neprot, bet parādīju, kā no papardēm var uztaisīt skaistu kaklarotu. Papardes brūnā sakne ir kā skaists kuloniņš, bet kātiņš, nolobīts, no iekšējām dzīslām veido šņorīti, kuru var apsiet ap kaklu. Skaistas krellītes, rokasspŗādzes sanāk no ābolu sēkliņām, bet vēl skaistākas no cidoniju sēklām, kuras ir spīdīgākas.

• Mazam bērnam var mācīt atšķirt lietas, šķirot. Lieliska nodarbe ir šķirot kastaņus un ozolzīles. Visu saber vienā traukā un tad liek šķirot – vienā traukā likt kastaņus, otrā ozolzīles. Tāpat var darīt ar jebko, ko dabā atrod, čiekuri, akmeņi, gliemežvāki. Puika sajūsmā, kad rādīju viņam, kā no kamolzāles lapām var uztaisīt svilpīti, saliekot lapu starp divām plaukstām. Skaņa ir spalga, bet ar skaņu var spēlēties, atdarināt putnus, piemēram, dzērves.
• Un kurš gan nezin rotaļu ar kļavu „snīpīšiem”. Arī „vardīšu” taisīšana ar akmentiņiem ūdenī ir lieliska nodarbe ne tikai bērniem, bet visai ģimenei. No suņuburkšķu stumbriem var taisīt pūšamos instrumentus. Kaut kad bērnībā man vectēvs rādīja, kā no koka zara var uztaisīt stabuli, tik to es pati vairs neprotu. Kaut kā tur bija jānomauc zaram sprungulim miza, kaut kādi caurumiņi jāizgremo, jāiegriež, miza jāuzliek atpakaļ un stabule gatava. Bērniem un ne tikai bērniem, lieliska nodarbe ir akmentiņu apgleznošana. Bērnībā es čakli pati gatavoju dāvaniņas mammai, omei, vectēvam.
• Pinu no siena stiebriņiem kārbiņas dažādu nieciņu glabāšanai, izgreznoju ar ozolzīļu cepurītēm un grāmatās saspiestām, izkaltētām puķītēm, zālītēm. Ir jāatceras un jānodod šīs zināšanas dēlam, lai redz, cik daudz cilvēks spēj izgatavot no dabas dotām veltēm.
• Un runājot par koka mizām, atcerējos vēl vienu knifiņu. Reizēm ir nācies gatavot pajumti kaut kur zem klajas debess. Tad nu rodas jautājums – kā kopā sasiet zarus, ja nav šņores? Elementāri. Atrodi kārklus vai tiem pašiem zariem, no kuriem veido pajumti, novelc garas mizas sloksnes un būs lielisks sienamais materiāls.
• Tādas lietas, kā ceļmallapu uzlikšana uz brūcēm, kāpostlapu uzlikšana uz iekaisušām vietām, sāpošām locītavām pat īsti nevajag manā stāstā pieminēt, jo, manuprāt, to jau zina ikviens. Bet varbūt tomēr nezina? Mežā atrodams arī tāds augs kā staipeknis, no kura var iegūt dzeltenu pulverīti (no šī auga sporām) un šis pulverītis pazīstams kā streptocīds, kas ir dezinficējošs līdzeklis, noder uz iekaisumiem, brūcēm.
• Runājot par pulverīšiem, kad mans mazais puika bija vēl pavisam maziņš, tad ik pa laikam iekaisa dupsis. Un šajā situācijā talkā tika ņemts nevis veikalos piedāvātais talks, kas patiesībā nemaz tik labs priekš ādas nav, pat ja rakstīts, ka speciāli bērna ādai, bet tā vietā es izmantoju kartupeļu cieti, ar kuru viegli iepūderēju mazuļa dupsīti.  
   

Dzīvojot kopā ar dabu, daba sāk sadarboties ar cilvēku. Tikai jāprot ieklausīties, redzēt, just. 

Cilvēks var iztikt bez rūpnieciskiem brīnumiem, kas nereti ir kaitīgi gan cilvēkam, gan dzīvniekiem, gan dabai kopumā. Esmu ļoti pateicīga saviem vecvecākiem, kas man dzīvē devuši daudzas dzīves gudrības, kuri man iemācīja mīlēt dabu, mežus, purvus, pļavas, putnus. Es vēlos šo mīlestību ieaudzināt arī savā bērnā. Tāds nu ir mans stāsts par zaļo dzīves veidu!